Kas šovasar pabijis skaistajā Vidzemes mazpilsētā, tas spēj novērtēt gan Baznīcas laukuma jauno segumu, kas vidi padara visiem pieejamu, gan soliņus un skaistos puķu rotājumus. Smiltene šogad svin savu 100. dzimšanas dienu. Pilsētas tiesības tai piešķirtas 1920. gada 2. janvārī, bet miestiņa attīstība sākusies 1893. gadā, kad Smiltenes muižā sāka saimniekot firsts Pauls Līvens.
Katram pagastam pa krogam
Tirgus laukums ar četriem lielajiem gadatirgiem bijis pazīstams jau pirms Līvena, kad miestiņa centrā atradās vien baznīca un septiņi krogi. “Kāpēc tik daudz,” vaicāju pilsētas gidei Maijai Jančevskai. “Tāpēc, ka riņķī apkārt bija septiņi pagasti,”atbild Maija. “Katram pagastam savs krogs, kur pāraut kājas un uzvilkt smukās drēbes, lai aizietu uz baznīcu.”
Latviešu vidū Smiltenes baznīcai ir liels svars kopš 1879. gada, kad par mācītāju draudze ievēl Kārli Kundziņu. Prāvests Kārlis Kundziņš Smiltenē nokalpo 53 gadus, un ne jau velti 1931. gada 18. novembrī Valsts prezidents Alberts Kviesis viņu uzaicina iesvētīt Brīvības pieminekļa pamatakmeni Rīgā.
Nav drošu ziņu, kad tieši tirgus laukums iedēvēts par Gustava Ādolfa laukumu, bet skaidrs, ka tā pagodināts zviedru karalis un t.s “labie zviedru laiki” Vidzemē. Jāatzīst, ka šo vārdu nesot, laukums un pilsēta piedzīvo uzplaukumu.
19. un 20. gadsimta mijā firsts Pauls Līvens muižas zemi sadala gruntsgabalos un iznomā miesta iedzīvotājiem. Apkārt tirgus laukumam viena pēc otras izaug divstāvu mājas. Ēku pirmajos stāvos ierīko dažādus veikalus, tējnīcas, maiznīcas un amatnieku darbnīcas.
To laiku liecinieki ir baznīca, Adalberta Bergmaņa celtais nams, kurā atradās viesnīca un pirmais veikals Smiltenē, vecais ugunsdzēsēju depo un Spruguļa krogs. Kroga ēkā jau ilgus gadus atrodas novada bibliotēka, un galvenā bibliogrāfe Alda Liuke zina stāstīt, ka rakstnieks Zeiboltu Jēkabs krogā esot noskatījis prototipus savai lugai “Dullais barons Bunduls.”
Vēl kāds amizants nostāsts ir par Spruguļa kroga un baznīcas attiecībām. 1925. gadā tiek pieņemts Likums par žūpības apkarošanu, kas nosaka, ka krogiem jāatrodas vismaz 100 metru attālumā no skolām un baznīcām. Bet Smiltenes baznīcas vārti atrodas tieši pretī krogam vien pārdesmit soļu attālumā. Ko darīt? Krogs jāslēdz. Draudzes gudrās galvas ilgi spriež, līdz pieņem Zālamana cienīgu lēmumu: šos vārtus aizmūrēt un ierīkot ieeju no citas puses. Spruguļa krogs paliek.
Gustava Ādolfa, Hitlera un 1. maija vārdi
20. gadsimta pirmā puse ir trauksmaina: revolūcijas un kari ar biežām varas maiņām nepaiet garām arī Smiltenei. Centrālajā laukumā notiek militārās parādes, mītiņi un demonstrācijas, tiek sagaidīti augsti viesi un nolasītas kārtējās jaunās varas pavēles. Kā jau pieklājas, tiek mainīti arī ielu nosaukumi. Gustava Ādolfa laukums neder ne padomju, ne vācu okupācijas varai. Padomes to divreiz pārdēvē par 1. maija laukumu, savukārt vācu kungi laukumam dod fīrera Ādolfa Hitlera vārdu. Nacionālās Atmodas laikā 1990. gadā smiltenieši izlemj pārdēvēt laukumu par Baznīcas laukumu.
Visas pārmaiņas krāšņi un pamatīgi savā grāmatā “Smiltene. Laiki un likteņi” apraksta inženieris Juris Zušmanis. Viņš apkopojis unikālus dokumentus, vēsturiskus faktus un pašu smilteniešu atmiņas. Grāmatā daudzkārt pieminēts nams Gustava Ādolfa laukumā 10, ko vairākas paaudzes redzējušas tikai atklātnēs, bet ļaužu atmiņā tā joprojām ir pilsētas skaistākā ēka. Faktiski trīs ēkas, jo Smiltenes – Palsmanes – Aumeisteru – Gaujienas Lauksaimniecības biedrības namu ceļ pakāpeniski. Pirmo ēku Cēsu būvuzņēmēja Hoppes vadībā uzceļ 1893. gadā. Lauksaimnieki tur ierīko bezmaksas bibliotēku un Krājaizdevu kasi, bet pirmajā stāvā atver veikalus. 1908. gadā liek pamatus tirdzniecības namam, kura projektu izstrādā arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā Rīgā. Jaunais arhitekts Augusts Malvess sāk gatavot projektu arī trešajai, visgreznākajai ēkai nacionālā romantisma stilā. Skaisto namu ar lielo zāli (750 sēdvietas un izcila akustika!) un mazo sapulču zāli atklāj 1913. gada vasarā. Nams kļūst par nozīmīgu kultūras un izglītības centru, turklāt pagalmā ierīko pirmo artēzisko urbumu Smiltenē – 304 pēdas dziļu artēzisko aku ar sūkni un ūdensvadu.
Traģiskā autoavārija
Diemžēl biedrības nams izdeg 1944. gada 22.-23. septembrī, kad vācu armija pamet Smilteni, bet padomju armija nāk iekšā. Tad bojā aiziet gandrīz puse pilsētas namu. Biedrības nama sienas laukuma un Dārza ielas stūrī saglabājas līdz 1947. gada 8. jūlijam, kad tur ietriecas pārpildītais satiksmes autobuss Alūksne – Rīga un notiek gadsimta lielākā autokatastrofa Smiltenē. Pirms brauciena lejup pa stāvo Dārza ielu šoferis esot lūdzis pasažierus izkāpt, bet izkāpuši tikai daži. Autobusa ātrums ir liels, un šoferis lejā nespēj izdarīt aso pagriezienu par 90 grādiem.
Autobuss ietriecas sienā, un 27 cilvēki iet bojā, bet šoferi notiesā uz 10 gadiem ieslodzījumā.
Drupas novāc, un pēc laika biedrības nama vietā uzstāda Ļeņina pieminekli. Zobgaļi smej, ka darbaļaužu vadonis stāvējis sāniski pret baznīcu, ar roku kaunīgi rādot tās virzienā. Ļeņina pieminekli demontē 1990. gada pavasarī, kad Smiltenes domē ievēlēti daudzi tautfrontieši. Tagad pieminekļa vietā atrodas lielā puķu dobe.
Protams, Baznīcas laukums pieredzējis vēl daudzus citus notikumus, par ko uzzinājām, izstaigājot pilsētu. Iespējams, ka iespaidīgākie un plašai publikai zināmākie ir populārās velosacensības “Smiltenes apļi” un kantri mūzikas stila piekritēju iespaidīgais priekšnesums jeb kantri flešmobs Smiltenē.
