Kādas ir Krāslavas jeb «gurķu galvaspilsētas» pilsētvides vēsturiskās bagātības?

Uz Krāslavu tāpat vien kādā pēcpusdienā neaizskriesi - kā nekā 275 kilometri no Rīgas. Brauciens prasa nopietnāku gatavošanos un vairāk laika, bet tas ir tā vērts, jo tik skaisti ainavā iekārtota reti kura Latvijas pilsēta. Gleznainie Daugavas loki un Latgales pakalni ar lēzenajām terasēm ir dieva dotas dekorācijas vienai no Latvijas skaistākajām mazpilsētām. Arī pilsētas galvenā iela ir īpaša, faktiski tās ir divas vienā.

Koka nami

Augusta un Rīgas ielas gandrīz nemanāmi pāriet viena otrā. Tomēr dažas atšķirības ir. Augusta ielā lielākoties redzam koši krāsotas nelielas koka mājiņas, ko sargā Latgalei tik raksturīgie blīvie un augstie žogi. Rīgas ielā apbūve ir daudzveidīgāka un vairs ne tik privāta, jo tur atrodas daudzas pilsētai nozīmīgas piemiņas zīmes un sabiedriskās ēkas, arī novada dome un slimnīca. Taču visā galvenās ielas garumā acis visvairāk priecē 19./20. gadsimta koka nami ar grezni rotātajām logu apmalēm. Diemžēl

arī Krāslavā, tāpat kā citur Latvijā, koku arvien biežāk aizstāj lētākie plastmasas izstrādājumi.

Krāslavieši, manuprāt, rīkojas tālredzīgi, jo vismaz būs meistari, kas pratīs izgatavot koka logus ar visām mežģīnēm, ja vien namu saimnieki to vēlēsies. Un jātic, ka ar laiku tāda izpratne kļūs par normu.

Gurķu galvaspilsēta

Krāslava nereti tiek dēvēta arī par “gurķu galvaspilsētu”. Augusta ielas saulainajās un auglīgajās Daugavas krasta terasēs gurķi audzēti jau 19. gadsimta beigās un izveidota pat īpaša Krāslavas šķirne, kas slavēta tuvu un tālu. Padomju laikā gurķi bija labs peļņas avots, jo gurķīšus gaidīja ne tikai Latvijā, bet arī Ļeņingradā (Sankt – Pēterburgā). Vienīgi bija jārīkojas piesardzīgi, lai modrie padomju varas orgāni nevarētu inkriminēt spekulāciju. Pēc neoficiālām ziņām, dažiem krāslaviešiem pat nācies izciest sodu.

Krāslavas likteņa lēmēji

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Krāslava pilsētas tiesības ieguva 1923. gadā, kad ļaudis atgriezās no 1. pasaules kara bēgļu gaitām un sāka likvidēt kara postījumus. Latvijas laika uzplaukumu gan atkal apslāpēja padomju un vācu okupācija 1940. gados, kad tika represēti vai nogalināti pilsētiņas turīgākie un saimnieciski rosīgākie ļaudis, tai skaitā gandrīz visa ebreju kopiena. Pēckara gados Krāslavā darbojās daudzi rūpniecības uzņēmumi, pieauga krievu valodas īpatsvars saziņā un pārnovadniekiem nereti pilsēta šķita tāla province kaut kur Austrumlatvijā. Augusta un Rīgas ielas tika pārdēvētas par Maskavas ielu, jo cauri pilsētai vijās tranzīta ceļš uz brālīgajām padomju republikām. Tagad akcenti mainījušies, jo pilsētas galvenā iela ved uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežu.     

Vēl pirms gadiem desmit Krāslavā dzīvoja vairāk nekā 11 000 cilvēku, bet tagad daudzi krāslavieši strādā “kaut kur Eiropā”un dzimtajā pilsētā ierodas tikai atvaļinājuma laikā. Krāslavai vajag jaunus un darbīgus cilvēkus, tāpēc prieks par tiem, kuri atgriežas mājās.

Krāslavas likteņa lemšanā lielu lomu spēlējis grāfs Ludvigs Plāters, kurš 1729. gadā nopirka Krāslavas muižu par 14 000 rubļu. Grāfu Plāteru dzimta gandrīz divsimt gadu noteica pilsētas saimniecisko un garīgo dzīvi. Plāteri uzcēla bibliotēku, baznīcu un pili, ierīkoja barokālu parku, bet

Rīgas ielā vēl saglabājies vesels kvartāls 18. gs.b./19. gs. ēku, kam tagad arhitektūras pieminekļa statuss. 

Grāfs Mihails Plāters stāvējis arī pie Krāslavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības šūpuļa 1882. gadā, jo miestu bieži plosīja ugunsgrēki. Jāatzīst, ka tikpat bieži iedzīvotājus apdraudēja arī plūdi. Ūdens spēka izmantošanai Plāteri uzcēla Lejas jeb Lielās un Mazās ūdensdzirnavas uz Jāņupītes. 1920. gadā Lejas dzirnavas un zemi upītes gultnē piešķīra Brīvības cīņu dalībniekam, Lāčplēša kara ordeņa kavalierim Arturam Aparniekam. Viņš uzcēla māju un ierīkoja kokzāģētavu, bet Lejas dzirnavas izveidoja par plašu rūpniecības uzņēmumu. Padomju vara Aparnieku notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Pēc atgriešanās viņam deva atļauju izceļot pie ģimenes uz Ameriku, bet dzirnavas nojauca. Tilts pār Jāņupīti gan turpina kalpot Rīgas ielas dzīvajai satiksmei.

Pilsētā arvien mīt talantīgi cilvēki 

Krāslavā piedzimuši ļoti radoši cilvēki: izcilais tēlnieks Naums Āronsons, filozofs un rakstnieks Konstantīns Raudive, dzejnieks Valdis Krāslavietis, rakstniece Cecīlija Dinere un vēl daudzi citi. Talantīgi cilvēki pilsētā mīt arī tagad. Varbūt talantus atmodina krāšņā daba, bet varbūt Daugavas mierīgais plūdums, kas mudina iedziļināties, izbaudīt un radīt pašam? Manuprāt, tas ir interesanti, ka daudzu Krāslavas slimnīcas ārstu hobijs ir gleznošana. Taču ķirurgs Vjačeslavs Aprups savu laiku prot piepildīt līdz malām: viņš glezno, dejo “Jautraviņā”, gatavo mēbeles un ceļ mājas.

 

 

   

 

 

  

 

    

 

 

   

 

    

 

 

 

  

 

    

 

         

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti