Ezermalas ielas sākumā, kur daļu no milzīgās teritorijas apsaimnieko Rīgas Tehniskā universitāte, bet dziļāk gruntsgabalā notiekošo nepieskata neviens, var atrast Jaunās muižas drupas. Vandāļi ēku daudzkārt dedzinājuši un postījuši, un nav grūti uzminēt, kas notiks, kad studenti pilnībā pārcelsies uz Ķīpsalu. Piecas citas muižiņas dažādu iemeslu dēļ jau agrāk izzudušas no zemes virsas, un tagad par seno laiku godību un Rīgas patriciešu gaumi atgādina vien Grāves muiža.
Kam ir tiesības uz Saulesdārzu?
17. gs. Grāves muižā saimniekoja rātskungs Johans Hillebolds, bet 18. gs. pirmajā pusē muižas īpašnieks bija Lielās ģildes vecākais Valentīns Grāve.
1913. gadā Rīgas Latviešu izglītības biedrība par 200 000 zelta rubļu nopērk muižu no pēdējiem īpašniekiem - Ricu ģimenes. Latvijas laikā parkā bieži tiek rīkoti dažādi svētki, notiek izstādes, koncerti un brīvdabas izrādes. 1936. gadā Saulesdārzu ar visu saules pulksteni atdod mazpulku organizācijai. Tur notiek vasaras un ziemas nometnes, ezerā ierīko peldētavu, airētavu un slidotavu, bet vasarā bērni strādā sakņu dārzā un vāc sienu. Padomju laikā mazpulcēnu tradīcijas savā ziņā pārmanto Jauno naturālistu stacija, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tur atrodas jauno dabas draugu centrs “Saulesdārzs”. Taču 2001. gadā Izglītības ministrija Saulesdārzu iznomā finansiāli izdevīgākajam “Ķeizarmežs”. Parku piemēro sporta nodarbībām, un futbola laukumam domāts segums tiek ieklāts pat unikālajā dižozolu alejā. Nomnieks plāno parkā pie ezera celt dzīvojamās mājas, bet Mežaparka biedrība un citi dabas draugi vēlas, lai parks atkal būtu pieejams sabiedrībai. Un
sākas ilgstoši strīdi par to, kam ir lielākas tiesības uz Saulesdārzu. Tagad nomnieks aizgājis, bet lēmums, ko darīt tālāk, vēl arvien nav pieņemts.
Bez rūpīga saimnieka gādības Saulesdārzs ir zaudējis savu ainavisko pievilcību, jo parka teritorija ir piedrazota ar dažādām neglītām būvēm, bet vēsturiskās ēkas pamazām iet postā.
Piekļuve Ķīšezeram - apgrūtināta
Arī ūdensmala ir nekopta un kājceliņi gar ezeru izzuduši, jo Čiekurkalna virzienā izveidojusies ar brikšņiem aizaugusi slīkšņa. Pat veselas divas slīkšņas, jo jaunajā tūkstošgadē Rīgas dome atļāva kādam uzņēmējam Ķīšezera krastā izgāzt būvgružus. Pēc Mežaparka biedrības ierosinātās tiesvedības uzņēmējs būvgružu kalnus ir nolīdzinājis, drazu... nogremdējot ezerā! Tuvāko Ezermalas namu saimnieki tagad pašu spēkiem kopj ūdensmalu un cenšas to uzturēt kārtībā.
Paradoksāli, bet no Ezermalas ielas Ķīšezeru tikpat kā neredz un arī piekļūt ezeram var tikai pāris vietās.
Skaists skats uz ezeru paveras no Grāves muižas un, izejot cauri parkam un šķērsojot pļavu, var nokļūt labiekārtotā atpūtas vietā, lai uzspēlētu bumbu, peldētos vai burātu.
Visā ielas garumā atradām tikai trīs četrus celiņus, kas aizved līdz ezeram, jo privatizācijas līkločos pavērās iespējas gan nesaimnieciskai rīcībai, gan veiklai prihvatizācijai, bet Ezermalas iela pamazām zaudēja saikni ar ezeru.
Jaunie un vecie saimnieki
20. gadsimta sākumā, ierīkojot Ezermalas ielu, pirmos namus uzcēla gleznainos pakalnos. 1903. gadā pēc arhitekta Rūdolfa Donberga projekta tapa viena no pirmajām Mežaparka ēkām “Villa Jirgen”, bet gadu vēlāk “Villa Wasa”- arhitektu Hermaņa Zeiberliha un Johana Vilhelma Neimaņa meistardarbs. Mežaparkā to dēvē arī par Haka klīniku, jo 1931. gadā ēku nopirka ārsts Kurts Haks. Arhitekts Nikolajs Hercbergs villu pārveidoja par modernu privātklīniku ar jumta terasi un plašu stiklotu solāriju plaušu slimnieku ārstēšanai. Padomju laikos tur atradās Baltijas kara apgabala hospitālis, bet neatkarīgajā Latvijā skaistajai ēkai tā arī nav atrasts saimnieks un kādreizējā ielas rota pārtop ielas galvenajā graustā.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Labs piemērs ir turpat netālu - arhitekta Eduarda Kupfera 1907. gadā projektētā dvīņuēka. Līdz 1. pasaules karam apjomīgā koka ēka piederēja fon Bulmerinku ģimenei, bet Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā pazīstamajam liķiera rūpniekam Jānim Valeikam. Viņa mantinieki namu ir lieliski atjaunojuši (projektu izstrādājis arhitekts Gatis Didrihsons) un šajā procesā atklājuši sev daudz interesanta.
Jāņa Valeikas vectēvs Alfrēds bija lidotājs, Brīvības cīņu dalībnieks, viens no Latvijas aviācijas dibinātājiem, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. 1941. gada 14. jūnijā Ezermalas ielā Alfrēds Valeika tika apcietināts un kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Alfrēds Valeika gāja bojā Soļikamskā, bet viņa sieva un dēls Oļģerts pēc Staļina nāves atgriezās Latvijā. Padomju vara Oļģertam Valeikam liedza iespēju mācīties par lidotāju, bet viņš kļuva par atzītu konstruktoru un strādāja rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne”. Oļģerts sagaidīja brīvo Latviju un atgriezās tēva mājās, kur joprojām mita vairāki pirmskara īrnieki. Arī Velmeru ģimene, ar kuru Valeikas vieno kāda liktenīga saite.
Zīmīgi, ka Ezermalas ielas pirmais nosaukums 1902. gadā bija Vazas iela. Zviedrijas karaļu dinastijas vārds jaunizveidotajai ielai tika piešķirts, atzīmējot senus notikumus 1621. gadā, kad Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Rīgas aplenkuma laikā ar savu karaspēku apmetās Mežaparkā. 1923. gada 6. novembrī iela tika pārdēvēta, piešķirot vārdu, kas tai piedien daudz labāk - Ezermalas iela. Rīgas varasvīriem un pašiem ielas iemītniekiem atliek vien rūpēties, lai ielas nosaukums nekļūst par fikciju.
