Un – re! - gada izskaņā atkal meklējām dārgumus, jo Aizputē esot aprakts gan Zviedrijas karaļa kronis, gan zelta kariete.
Novadpētniece Mirdza Birzniece gan šķelmīgi piekodināja: lai bagātību iegūtu, pusnaktī uz Akmens tilta jāsatiek zeltmatainā apslēptās mantas sargātāja. Taču trīs dienas Aizputē paskrēja vēja spārniem un zviedru dārgumus kaut kā piemirsās meklēt, jo kurzemniekiem netrūkst pašiem savu vērtību.
Jelgavas un Kalvenes ielas it kā turpina Atmodas ielu katra savā virzienā, veidojot īpatnēju ielas konfigurāciju, ko aizputnieki dēvē par “šekumu”. Trāpīgi un mazliet pikanti. Jāatzīst, ka stāstos itin bieži saklausīju arī kādu ironisku zemtekstu vai otro plānu. Nu kaut vai lepošanās ar ceļazīmju rekordskaitu jau pieminētajā krustojumā!
Pilsētas centrā paralēli Atmodas ielai kādu gabalu vijas Tebra un, ieejot dziļajos pagalmos, var meklēt taciņu, kas garām sakņu dārziem izved upes nogāzes pļavās. Otrā ielas pusē dažos pagalmos līdz vēlam rudenim zied krāšņas rozes un vērīgam skatītājam atklājas mazpilsētas būvniecības vēsture vismaz pārsimt gadu garumā.
Vēl Aizpute lepojas ar savu industriālo mantojumu: ar 1907. gadā uzbūvēto Akmens tiltu pāri Tebrai un Liepājas – Aizputes šaursliežu pieveddzelzceļa staciju, kas uzcelta pašā 19. gadsimta izskaņā; ar bijušās Lindenbergas kartonāžas fabrikas vareno sarkano ķieģeļu korpusu, kur turpina saimniekot galvenais pilsētas rūpniecības uzņēmums “Kurzemes atslēga – 1”, un padomju laikā būvēto 27 metrus augsto ūdenstorni, kas tagad pārtapis pievilcīgā tūrisma objektā.
Tā sagadījies, ka ar visiem industriālā mantojuma objektiem saistīts kāds aizputnieka Geņus Vaidakova dzīves posms.
Viņa bērnības māja atradās Atmodas ielas pagalmā, kura dziļumā 1960. gadā uzcēla ūdenstorni, bet ūdensvadam gan pievienoja tikai kaimiņu namu. Vaidakova kungs lieliski atceras arī Aizputes šaursliežu dzelzceļa stacijas darbību, sliežu ceļu novietojumu un burvīgo sajūtu, vadot tvaika lokomotīvi. Viņa krusttēvs strādāja uz dzelzceļa un darbinieku (arī radinieku) bērniem bija tādas neoficiālas privilēģijas. Savukārt “Kurzemes atslēga “ kādreiz bija viņa darbavieta. Kurzemnieks ar poļu saknēm, tā Vaidakova kungs raksturo sevi. Varu piebilst, ka arī aizrautīgs muzikants un brīnišķīgs stāstnieks.
Esmu pārliecināta, ka Aizputes ielu stāsti gada tumšo laiku daudziem no jums padara priecīgāku. Vismaz mēs ar kolēģiem to izjutām pārpārēm. Vitalitāte un ironisks skats uz sevi no malas, mierīga apņēmība un kurzemnieku spīts ļauj viņiem paveikt iecerēto, kaut problēmu nez vai ir mazāk kā citās Latvijas mazpilsētās. Tāpēc Jaunajā gadā novēlam Aizputei atrast savu vietu topošajā Lejaskurzemes novadā un – lai izdodas īstenot “miljonu vērtās idejas”!
Paldies jums, mūsu uzticamie un ieinteresētie skatītāji, jo ne viens vien stāsts “Ielas garumā” arī šogad ir jūsu ierosināts!
Paldies mūsu stāstu varoņiem – Jēkabpilī un Krāslavā, Vecāķos un Priedainē, Ķemeros un Bieriņos, Stopiņos un Aizputē! Melnsila, Zvejas, Mazajā Nometņu un Jūras ielās! Jūsu darbi un domas padarīja aizraujošu “Ielas garumā“ 17. sezonu.
Kopā ar visiem ceļabiedriem (arī citugad sastaptajiem!) šogad dalām vēl kādu prieka un gandarījuma mirkli – mūsu raidījuma komandai tika piešķirta Latvijas Ainavu arhitektūras balva.
Priecīgus Ziemassvētkus un radošu Jauno gadu!
