Viena no iepazīšanās un satuvināšanās iespējām bija dancošana. Rīgas „Danču kluba” vadītājs Valdis Putniņš to izzinājis sīkāk.
„Liela nozīme [dancošanai bija] ne tikai senajiem latviešiem, bet arī mūsdienu latviešiem un, cik es esmu pētījis, visām tautām visos laikos. Patiesībā tas bija viens no nedaudzajiem veidiem, kur varēja iepazīties. Ir tāds priekšstats, ka agrāk cilvēki varēja būt kautrīgāki vārdiski saprast, vai patīk vai nē. Burtiski - ja tu esi ļoti labs dejotājs, vienā mirklī tu jūti - ir tā savstarpējā patikšana vai nav.
To var just, ka tā roka svīst, un tātad tas ir kas ļoti nozīmīgs un tas cilvēks uztraucas vairāk; ja tas otrs cilvēks viņam ir nozīmīgs, to uzreiz jūt. To pat nevar saukt pat svīšanu, bet tā roka ir silta,” spriež Putniņš.
Viņš smiedamies stāsta, ka starp „latviešu dejām iznācis saskarties vienu deju, kuru varētu saukt par, teiksim, nerātno deju, nerātno danci, par kuru savukārt ļaudis esmu dzirdējis sakām – šo tikai precēti [dejo]. Jā, tur ir vairākas vaļības dejā. Vēl mēs to izmantojam, kad ejam čigānos, kāzās, bet ballēs to nedejo.”
„Ir zināma tāda deja kā Oiress, kuru es jau pieminēju – sasit pēdas, plecus, dibenus un daudziem tā liekas, ļoti erotiska deja, it sevišķi ārzemniekiem. Tad teikšu tā, ka šai dejā sasit vēl daudzas citas daļas kopā… Un līdz ar to dienas gaismā un ballē tā parasti nedejo, ... tas drīzāk ir Jāņu naktī,” skaidro danču pazinējs Valdis Putniņš.
