„Faktiski katrs dzintara gabaliņš ir unikāls, jo viņi viens otru neatkārto,” stāsta izstādes veidotāja, ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte. Par šiem viņas vārdiem ļoti uzskatāmi varēs pārliecināties jaunajā dzintaram veltītājā ekspozīcijā.
Kamēr ekspozīcija top, paši eksponāti, kastēs sakārtoti, glabājas Anitas Saulītes kabinetā, un, viņa tos ar lielu aizrautību izrāda. Rokās viņai balti cimdi, lai šim visai trauslajam materiālam nenodarītu pāri. „Vislielākie un skaistākie dzintara gabali veidojas tad, kad dzintars notek zemē, tos mēs saucam par satecējuma dzintariem,” stāsta Anita Saulīte.
Anita Saulīte rāda kādu ļoti skaistu satecējuma dzintaru, apmēram 500 gramus smagu. Savukārt lielākais ekspozīcijā apskatāmais satecējuma dzintars būs 1,7 kilogramus smags.
Tieši Baltijas dzintara formām būs veltīta viena no izstādes sadaļām, kur līdzās satecējuma dzintariem redzēsim arī pilienveida, ķīļveida un lāstekveida formas dzintarus.
Līdzās formām dzintars tiek iedalīts arī pēc caurspīdīguma pakāpes. Un izstāde atklās, cik dažāds arī šai ziņā var būt dzintars - no pilnīgi caurspīdīga izteikti dzeltenīgā tonī līdz matētam, kas jau atgādina balta kaula krāsu. „Visbiežāk mums gan ir tādi, kuros ir apvienotas abas šīs kombinācijas - caurspīdīgās un necaurspīdīgās. Tādu mazliet vietām dūmakotu dzintaru sauc par bastarda dzintaru. Citreiz dzintars ir pilnībā matēts, to dēvē par piena dzintaru. Reizēm ir nevis dzeltenie toņi, bet aiziet pilnīgi uz baltiem toņiem, un tie tad ir kaula dzintari. Visbeidzot dzintars var būt tik viegls, ka veido porainu virsmu, un to sauc par putu dzintaru,” skaidro izstādes veidotāja. Pastāv arī cukurdzintars, jo tam, skatoties cauri, var redzēt it kā mazus cukura graudiņus, kā arī purva dzintars, kas ir nepierasti zaļganpelēkā tonī.
Līdzās Baltijas dzintaram ekspozīcijā varēs apskatīt arī fosilos sveķus no citiem pasaules reģioniem. „Man pašai lielu prieku sagādā tas, ka mums ir iespēja parādīt arī zilo dzintaru, kas nāk no Doiminikānas. Ja mūsējais ir veidojies no skuju koku sveķiem, tad šis - no lapu koku sveķiem. Rādām arī zaļo dzintaru, kas pie spēcīga izgaismojuma dod pilnīgi zaļu krāsu. Mums ir arī ļoti interesants dzintars no Meksikas - intensīvi sarkanā krāsā,” stāsta Anita Saulīte. Līdzās minētajiem būs skatāmi interesanti paraugi arī no senās Birmas valsts teritorijas, ko tā arī dēvē par birmītiem, arī fosilie sveķi no Sumatras ar viegli violetu nokrāsu, ko dēvē par kopāliem. Tāpat būs dzintars no Japānas, Kolumbijas un Etiopijas.
Izstādē varēs aplūkot arī dzintara rotaslietas, uzzināt par dzintara izmantošanas veidiem, piemēram, kā to izmanto medicīnā, parfimērijā un elektrotehnikā. Viena no vitrīnām būs veltīta pēdējai, ļoti būtiskajai novitātei - dzintara diega ražošanai.
Anita Saulīte ir pārliecināta - mēs ar savu dzintaru patiešām varam lepoties un tā vienmēr ir arī šobrīd ir ļoti būtiska mūsu identitātes daļa. „Ar dzintaru mēs saprotam ne tikai šo jauko, skaisto fosilo sveķu veidojumu, bet mums ir koris „Dzintars”, deju ansamblis „Dzintariņš”, mēs uz maizes smērējam sieriņu „Dzintars” un tā tālāk. Tas vien jau norāda, cik mēs ar to esam cieši saistīti.” Dzintars kā īpašs simbols izmantots arī daudzos mākslas darbos, to vidū Aloiza Brenča slavenajā filmā „Ilgais ceļš kāpās”.
Jaunā un plašā dzintaram veltītā ekspozīcija „Dzintars laiku lokos” ceļu pie skatītājiem sāks piektdien Dabas muzejā.
