Pirms kara viņš vairāk nekā 30 gadus nostrādājis Zaporižjas Nacionālajā universitātē par bioloģijas pasniedzēju. Vienlaikus Mikola aizraujas arī ar mākslu un ir ilustrējis publikācijas par putniem. Ornitologs patlaban vēl apgūst latviešu valodu, bet Dabas muzejā vada ekskursijas arī ukraiņu bērnu grupām, kuras ar saviem stāstiem uz mirkli cenšas nogādāt mierpilnā Ukrainas dabas pasaulē. 

Sintija Ambote: Jūs pirms kara Ukrainā dzīvojāt tieši Zaporižjā? Pastāstiet, kāda ir daba šajā Ukrainas apgabalā, kā tā atšķiras no Latvijas ainavas un kādi ir sastopamākie putni tur?

Mikola Vasilenko: Es atbraucu no Zaporižjas pilsētas, kurā iepriekš dzīvoju. Vispār Zaporižja ir ļoti pazīstama Ukrainas pilsēta. Pati pilsēta veidota pie vienas no lielākajām upēm valstī – Dņepras, kas ir ļoti liela un plata upe. Runājot par Zaporižjas dabu, ir vērts pieminēt, ka Ukraina ir ļoti liela un ļoti dažāda. Ukrainas ziemeļrietumu daļa nedaudz atgādina Latviju. Savukārt centrālā Ukrainas daļa ir meža stepe, bet tieši Zaporižja un dienvidaustrumi ir stepe, slavenā melnaugsne, milzīgi lauki. Kļuvu par ornitologu, jo piedzimu kādā Ukrainas ciematā, gājām uz lielām, klajām vietām, kur pavasarī auga zaļie ziemas kvieši, kas vējā šūpojās kā samta audums vai zaļa jūra un tās augstās debesis, kur nebeidzamu dziesmiņu dziedāja lauku cīrulis. Tas, protams, radīja mīlestību pret dabu. Zaporižjas apgabalā no putniem arī dominē stepju un lauku sugas. Piemēram, Latvijā, pateicoties mitrājiem, lielākais putns ir paugurknābja gulbis, kurš sasniedz līdz 15 kilogramu svaru, un, kad šis putns pārlido pār galvu, ir dzirdams, kā spalvas atsitas pret gaisu. Tikmēr Ukrainā pats lielākais satopamais putns ir lielā sīga, kas sasniedz līdz 20 kilogramu svaru. Tiesa, arī viņu populācija pie mums samazinās.

– Kura no putnu sugām ir visizplatītākā?

– Ornetofauna jeb putnu populācijas ir ļoti līdzīgas. Laikam jau visā Eiropā tie ir lauka un mājas zvirbuļi, kuri čivinot padara līksmu mūsu dvēseli katru dienu. Tāpat tās ir zīlītes un zilzīlītes. Protams, ka Ukrainā nav gaišzilās zīlītes un arī Latvijā nav sastopama, bet jums Dabas muzejā ir 100 gadus sens šī putna izbāznis. Ukrainā ir ļoti daudz fazānu. Pavasara sākumā pat Zaporižjas pilsētas centra parkā dzirdi fazāna kliedzienu, tas pēkšņi iznāk priekšā uz celiņa un mirdz ar visām savām krāsām. Tas ir ļoti skaists putns. Jums ir savs nacionālais putns – baltā cielava.

– Vai jums arī ir savs nacionālais putns?

Mums kaut kā nav viena nacionālā putna visā valstī. Ir atsevišķi reģioni, kas izvirzījuši savu putnu, piemēram, Rietumukraina par savu nacionālo putnu uzskata balto stārķi un arī Latvijā ir īpaša attieksme pret šo putnu. Arī Ukrainā cilvēki sargā šo putnu, jo skaitās, ka tas nes arī laimi. Savukārt centrālā Ukrainas daļa par savu putnu uzskata lakstīgalu. Par lakstīgalu ir arī daudz sarakstītu dziesmu. Taču es gribētu, lai par visas Ukrainas putnu kļūtu tieši lauku cīrulis. Un neliela atkāpe, kāpēc tā. Es agrāk zīmēju un pat ilustrēju monogrāfiju par Ukrainas putniem, bet pēc tam ģimenes un darba pienākumu dēļ es to atliku otrajā plānā. Taču, kad atbraucu uz Latviju, nesteidzīgais un mierīgais dzīves ritms, Latvijas skaistums mani pozitīvi ietekmēja.

– Vai zīmēšana jums kalpo arī kā sava veida patvērums no domām par karu?

Pirmajā brīdī, kad atbraucām, karš rādījās murgos visu laiku. Mēs negribējām izbraukt no Ukrainas, bet nācās, jo manā ģimenē ir arī meita un mazmeitiņa. Tā gadījās, ka pretī mūsu mājai uzsprāga raķete un visā rajonā mājām izlidoja logu stikli, un parks pie mūsu mājas izskatījās, ziniet, it kā dzīvos kokus parkā būtu sodījusi kāda liela dabas stihija. Tas ir ļoti briesmīgi. Kad atbraucām uz Latviju,

sākumā dzīvojām Kalngalē un tas ir tāds paradīzes stūrītis – daba, mežs un arī mazliet mums tik ļoti pierastie lauki. Visu laiku tad vēl bija spriedze, gaidījām, kad kaut kas uzsprāgs vai sāks šaut,

bet, jā, tā vieta bija patvērums fiziski un arī dvēselei, Atkal sajutām dzīvi un gribējās arī radīt. Tas droši vien arī iedvesmoja atkal sākt zīmēt. Cilvēki, kas ir redzējuši manus zīmējumus, saka – mani akvareļi ir ļoti gaiši un tajos ir daudz saules un, lūk, kad es uzzīmēju tieši lauku cīruli, es viņu attēloju uz dzeltena, nobriedušu kviešu lauka, bet augšā koši zilas debesis. Sanāca, ka tas cīrulis ir kā uz Ukrainas karoga, un man liekas, ka tas arī ir Ukrainas simbols.

– Par ko visvairāk interesējas bērni, kas nāk pie jums uz Dabas muzeju? Jums ir arī ukraiņu bērnu grupas, vai viņi interesējas tieši par to, kādi putni un daba ir mājās? Vai jūs caur šiem stāstiem arī cenšaties kopā ceļot uz Ukrainu?

Pilnīgi pareizi.

Kad vadu ekskursiju ukraiņiem, tas ir kaut kas cits. Mēs burtiski atgriežamies uz mūsu dabas pasauli un arī uz Ukrainu, kurā ir dzīvība un miers.

Ukraiņi šajos stāstos klausās un pēc ekskursijām viņi negrib izklīst, paliek blakus un atzīst, ka mēs kaut vai uz šo stundiņu aizmirsām par to, kas tur notiek un atkal pabijām dzimtenē. Protams, kad vadu ekskursijas par putniem Latvijā, es cenšos arī daudz pastāstīt par dabu Ukrainā un kā pret to attiecas sabiedrība. Latvijā cilvēki ir brīnišķīgi un daudzi rūpējas par dabu. Mums drīz taču būs svētki. Aprīlī ir putnu dienas, kad simtiem latviešu brauc dabā un skaita putnu sugas, cenšas tās piefiksēt pēc iespējas vairāk un sacenšas vēl savā starpā. Mēs Ukrainā, protams, gribētu daudzas lietas pārņemt arī no jums. Tā ir arī attieksme pret muzejiem, muzeju apmeklēšanas kultūra. Jūs šeit dzīvojat un tam nepievēršat tik lielu uzmanību, bet kad kāds atbrauc uz muzeju un nes mazus bērnus, kuri tikko tikai sākuši staigāt un jau ar ziņkārīgām acīm viņi skatās uz muzeja eksponātiem, kaut ko prasa, grib uzzināt, lasa un iegaumē, nu, tā ir liela bagātība. Mēs to noteikti gribam iedzīvināt arī Ukrainā.

– Latvijā visnotaļ populāra ir putnu vērošana, ko dara arī cilvēki, kas nav speciālisti. Vai jūs arī esat piedalījies šādās aktivitātēs un vai jums kā ornitologam šeit Latvijā ir gadījies ieraudzīt kādu neredzētu putnu?

Pirms gada biju Carnikavā, kur pulcējās arī citi biologi un ornitologi, esmu bijis izbraukumos arī citur, bet līdz šim es vēl neesmu sastapis ko īpaši retu. Bet man ļoti gribētos redzēt jūras ērgli lidojumā, ko esmu redzējis Ukrainā. Tas ir fascinējošs skats. Šis lielais putns spēj stundām ar izplestiem spārniem lēni pārvietoties gaisā. Bet pagaidām man nav izdevies Latvijā to novērot, bet es ceru, ka vēl izdosies kaut ko tādu šeit redzēt.

– Pievēršoties dabas aizsardzībai, kā jūs raksturotu kara ietekmi uz dabu, putniem, dabas daudzveidību Ukrainā?

Protams, ka tas ietekmē dabu. Spēcīgi un negatīvi. Saprotiet, tie sprādzieni, kurus mēs dzirdējām Zaporižjā, nevar palikt bez sekām arī putniem. Un kadri, kurus mēs redzam no militāro darbību zonas, – teritorijas ir pārvērstas par sasistu ķieģeļu kaudzi un sprādzienu bedrēm, nu, kas tur var izdzīvot? Arī tur, kur it kā ir mierīgi apstākļi, regulāri kursē militārā tehnika, rada vibrācijas un savā ceļā daudz ko iznīcina.

Sākumā teicu, ka Ukrainā ir ļoti daudzveidīga ainava, ir meži, lauki un stepes. Un ir tāds starptautiski zināms rezervāts Askania-Nova, bet diemžēl šī teritorija Hersonas apgabalā šobrīd ir okupēta, bet tā ir unikāla, tur tiek saglabātas pirmatnīgas stepes ar tiem augiem un dzīvniekiem, kuri tūkstošiem gadu apdzīvojuši šo vietu, tās zemes nav redzējušas arklu. Pavasarī šo zemi klāj zālājs. Tur ir tāda plāna zālīte, kas ziedot kļūst pūkaina un sudrabaina. Tāpat tur zied sarkanās magones un tūkstošiem dažādu ziedu.

Šobrīd tā ir krievu okupēta teritorija un mēs nezinām, kas pēc viņiem tur paliks. Un, ja pa stepi visu laiku braukā tehnika un sprāgst, tad tas viss izjauc dabas normālo ritmu.

Un ukraiņi, kas vēlāk atbraukuši uz Latviju un nāk pie manis uz ekskursiju, teica, ka ļoti pārdzīvojuši par to, vai pavasarī pie mums kara laikā vispār atlidos stārķi. Pat varētu teikt, ka viņi šo putnu atgriešanos kaut kā sasaista, – ja stārķi atlidos, tad dzīve arī sakārtosies un atnāks arī miers. Protams, ka tur, kur ir militāras darbības, uz ilgu laiku dabā viss būs izjaukts.

Patiesās sekas mēs droši vien uzzināsim tikai pēc kara beigām. Tāpat vēl, piemēram, Zaporižjā ir kultūrvēstures rezervāts uz Horticas salas. Tur bieži atlido raķetes, bet ko gan tur tās meklē, kāpēc tur ir tie sprādzieni? Tur ir meži, stepes, vēsturiski pieminekļi, ir arī palienes, kurās ligzdo ūdensputni. Tajos mežos arī ligzdo daudzas putnu sugas un kaut kādi militāri objekti šajā vēsturiskajā rezervātā nav, bet tur tāpat ir uzlidojumi, kas ir šausmīgi gan cilvēkiem, gan dabai. Es šobrīd mēdzu arī kopumā ukraiņus salīdzināt ar migrējošiem putniem, jo tagad tūkstošiem ukraiņu ir aizdevušies uz dažādām pasaules vietām – kā putni, slēpjoties no šīs šausmīgās un aukstās ziemas, no kara. Bet mēs ticam, ka tāpat kā migrējošie putni, arī ukraiņi atgriezīsies mājās.