Cik liela nozīme šodien ir tavam skatuves vārdam Ozols? Cilvēki uz ielas, tevi ieraugot, deviņos no desmit gadījumiem nodomās “O, re kur Ozols!” nevis “Hei, tas tak Ģirts Rozentāls!”. Un vispār, cik liela nozīme ir vārdam?
Es daru daudzas lietas ikdienā un pamatā kā Ģirts Rozentāls – „Hoodshop”, „Promoart”, „Be Clothing”, „Riga X”. Kā Ozols es spēlēju klubos mūziku, uzstājos koncertos, tā ir tā aisberga redzamā daļa, ar ko mani asociē. Uz ielas, kafejnīcā, veikalā es esmu Ozols, tur nu neko! Vārdam vai iesaukai nav liela nozīme, darbi runā par tevi.
To laiku trakuma, kad iesaistījāties hiphopa kultūrā, nepietrūkst?
Es nejūtos iekšēji stipri vecāks, man apkārt ikdienā ir diezgan daudz jauniešu. Ja ir iekšēja vēlme trakot, tad to jau var arī darīt manā vecumā. Man savukārt dzīve ir ievirzījusies tādās sliedēs, ka manā vietā vienu, otru vai trešo lietu īsti neviens neizdarīs, un līdz ar to ir diezgan pārblīvēts ikdienas grafiks un atbildība gulstas uz maniem pleciem. Ir, protams, citreiz vēlme “norauties”, bet katrai medaļai ir divas puses. Un arī mana vērtību skala ir pamainījusies. Mana draudzene mani labi nosargā no daudz kā man nevajadzīga, kas varbūt pirmajā brīdī neliekas nemaz tik nelietderīgs.
Pēdējais albums, ko izdevi, bija 2009. gadā ar nosaukumu “Neatkarība”. Sešu gadu laikā mūzikas izplatīšana un klausīšanas ir radikāli mainījusies, visi visu straumē, viss ir digitāli, tanī pašā laikā vinils piedzīvo savu otro elpu. Kā mēs saņemsim tavu jauno veikumu?
Jā, labs jautājums. Laiki ir kardināli mainījušies, tas ir fakts. Albums sākotnēji būs nopērkams nelielā tirāžā CD formātā, kā arī „iTunes”, „Bandcamp”, būs pieejams arī „Spotify”, „Deezer”, un pēc kāda laika, iespējams, būs arī brīvā lejupielāde. Pats es parsvarā pēdējā laikā spēlēju klubos mūziku no vinila, un arī veikalā „Hoodshop”. Mums ir vēl viens veikals “Golddigaz”, kas piedāvā pat urbāno mūziku vinilu formātā, kā arī grāmatas par urbāno mūziku, mākslu, modi. Man šis formāts paliek ar katru dienu arvien tuvāks, un esmu arī ar cilvēku palīdzību atradis vairākas vietas, kur Eiropā ir iespēja iespiest vinilu. Tāpēc albums “Atpakaļ nākotnē”, ja attaisnos klausītāja un manas cerības, noteikti iznāks pēc kāda laika vinilā. Par ko es esmu noteikt drošs, ka nākošajā gadā, svinot albuma “Cieņa un Mīlestība” piecpadsmit gadu jubileju, es izdošu šo relīzi noteikti uz vinila. A pusē kādi četri zīmīgākie albuma singli, un B pusē remiksus ar tādiem bītmeikeriem kā Niklāvz, Kodek u.c.
Ko tu gribi pateikt ar šo albumu, ko tu vēl neesi pateicis? Un vai šodienas repam ir kaut kas jāpasaka?
Reps visos laikos ir kaut ko teicis un arī šodien turpina to darīt. Ja repa dzimtenē ASV 1979. gadā „Sugarhill Gang” izklaidēja visus, tad kopš „Grandmater flash” treka “The Message” no 1982. gada viss izmainijās uz visiem laikiem. Repu pieņēma kā ruporu, kas runā par mani, tevi un visu, kas mums apkārt - vardarbība, “rich life”, sociālā nevienlīdzība un viss pārējais, kas nu katram ienāk prātā. Reps un tā tēmas nav ieliekamas nekādos rāmjos, ir tendences, stili, bet tēmas ir neizsmeļamas, tās ietekmē katra privātā dzīve vai kādi globāli vai lokāli notikumi. Mans reps ir, iespējams, daļa no visa iepriekš minētā. Parasti paiet ilgāks laiks, kamēr es nobriestu kādai tēmai, kas man der. “Rich life” un vardarbība ir divas tēmas, kurām noteikt šodien eju garām, pārējās iespējams arī var būt manās relīzēs.
Vai nav tā, ka cilvēkiem ir apnicis meklēt dziļo jēgu, vai viņi vienkārši nevēlas lēkāt?
Ja tu runā par to, vai pamatslānis grib dzirdēt dziesmu, kuras pamatā viņam būs jadomā vai kaut kas jāanalizē, tad, protams, ka nē. Pamatslānis neanalizē ne to, ko viņš ēd, ne dzer, ģērbj vai klausās. Tā ir bijis vienmēr un šodien tas turpinās vēl masīvāk. Uzvarēs tie, kam būs lielāks mārketings jebkurā no virzieniem – pārtika, apģērbs vai māksla. Vienīgi, ja māksla ir galīgi sūdīga, nu tad varbūt būs vairāk mārketingā jāieliek. Bet pa lielam es un tu, kā arī visi parējie dzīvojam patērētāju un elku pasaulē. Vienmēr uzvarēs džeki, kas kaut ko cenšas izdarīt vairāk, spilgti piemēri ir blakus tev un man, nemaz nevajag tālu meklēt.
Kāpēc latviešu reps tomēr buksē? Studijas ir, producenti ir, saturs un pasniegšana arī ir, bet galu galā kaut kā pietrūkst un ar retiem izņēmumiem cilvēki zina tikai par tevi, Arstarulsmirusu (ex-Gustavo)? Tas tomēr ir pasaulē dominējošais žanrs.
Tad, kad mēs ieguvām atpazīstamību, nebija ne „Twiter”, ne „Youtube”, ne „Facebook” un tā tālāk. Bija tikai pāris TV kanāli un radio plus papīra mediji. Mēs ar tiem arī cītīgi strādājām, sadarbojāmies. Šodien ir ļoti liela informācijas konkurence jebkurā nozarē. Un nav arī viena izteikta radio, TV vai papīra medija, ko visi studētu, sekotu tam līdz, kaut gan tajā pašā laikā Gacho ir panācis lielus panākumus tieši ar sociālo tīklu palīdzību. Bet tas, protams, jau nebija ne tuvu vairs hiphops, bet gan labi un veiksmīgi aprēķināts produkts. Bet tā nav, ka nevienu nezina, „Edavārdi” uzņem apgriezienus no tādiem “trušniem” džekiem, Skutelis savā “ziedu laikā” vāca ar saviem koncertiem cilvēkus un jauniešu auditorijā, es domāju, ka bija pazīstams. Lai kaut ko izdarītu, šodien ir japieliek daudz vairāk pūļu. Toreiz tas bija daudz vieglāk, mēs bijām vienīgie, līdz ar to par tevi daudz ātrāk uzzina.
Ikdienā mēdz klausīties pašmāju hiphopa mūzikas pārstāvjus?
Es vispār neklausos mūziku kā tādu jau kādus gadus desmit, periodiski mašīnā tikai kāds albums tiek ieslēgts. Bet mašīnās tagad esmu ļoti reti. Man ikdiena ir skrējienā no deviņiem līdz septiņiem, un repa klausīšanās tur diemžēl nesanāk. Vienīgais, ko tā pa īstam esmu paklausījies, ir Skuteļa pirmās relīzes, tad anša un Orioles kopdarbu, kā arī „Edavārdus” paklausījos tā pamatīgāk, izmantojot „Spotify”. Ļoti labā nozīmē pārsteidza Rolands Če pēdējā „Steez” pasākumā. Repam sekoju ar „rap.ru” palīdzību, līdz ar to par albumiem, singliem un visu citu uzzinu no turienes.
Nesenā intervijā radio „Naba” tu atzini, ka tradicionāls reps nevienam nav vajadzīgs? Vai arī latviešu repam nevajadzētu būt ar vairāk „WOW!” efektu?
Es domāju, ka tradicionāla mūzika kā tāda ir visiem ļoti apnikusi. Tagad ir interneta laiks, kas vairāk izceļ netipiskus tēlus, netipisku mūziku. Tagad ir ļoti daudz „trash”, „freakshow”, kas beigās kļūst ļoti populārs. Šodien noteikti ir jābūt inovatīvam, netradicionālam, interesantākam.
Tevis vadītā „Hoodshop” produkcija arvien vairāk un vairāk liek par sevi manīt pilsētā. Kā bez agresīvām reklāmas kampaņām un milzīgas komandas tomēr izdodas būt vērā ņemamam spēlētājam tā saucamajā „street wear” lauciņā?
Kad mūs atrod, cilvēki brīnās un saka: “Bet, kā? Jums taču nav pat reklāmas uz ielas!” Esam atvērti Rīgas centrā jau pusotru gadu un neesam vēl izlikuši izkārtni ne uz ielas, ne pagalmā. Kur slēpjās veiksmes stāsts? Daļēji mums palīdz vēl viens mans projekts „Riga X”, ko var iegādāties Rīgā tikai divās vietās - pie mums un Vecrīgā veikalā “Randoms”, es nolēmu neizšķīst mazās drumstalās, izvēloties tikai kādas pāris “spēcīgas” vietas. Otrs ir krāsas, pārtaucot „Streeshop” fizisku darbību, atsākām atkal tirgot grafiti krāsas, un krāsotāji tevi atradīs dzīvu vai mirušu, kaut uz Mēness. Vēl man bija neizsapņots sapnis tirgot apavus ar vēsturi, kā arī aktuālus vai retus apavus, dēļ kuriem ASV cilvēki sēž nedēļām pie veikaliem, gaidot kārtējo relīzi - ziema vai vasara , sniegs vai lietus. Apavi ir tas, ar ko es tagad nosacīti “slimoju”, daudz intresējos par to. Apavi šobrīd ir primārais, es daudz par to domāju, daudz pie tā strādāju. Mūs arvien vairāk atrod jauni klienti tieši konkrētu apavu modeļu dēļ . Daudz sadarbojamies ar vietējiem ielu māksliniekiem. Šogad ir iznākušas „Riga X” , „Promoart”, „Hoodlove” t- kreklu relīzes kopā ar „Tron”, „Dree”, „Vour”, „Lazy Bra”.
Darba pilnas rokas, nekas nestāv uz vietas, un tam visam pa vidu tu esi saderinājies, ja var ticēt tavā „Facebook” profilā atrodamajā informācijā?
Jā, tā ir tiesa, esmu saderinājies. Esmu priecīgs, ka dzīvē viss ir ievirzījies tieši tā, kā tas ir. Ar Evu satikos netīšām – pirms pieciem gadiem Liepājā. Attiecības ar kādu ilgtermiņā ietekmēs jebkuru, jo tu neesi viens un tev ir jārēķinās ar cilvēku, kas tev ir blakus. Tas nozīmē mazāk egoisma, mazāk izklaidības, mazāk draugu, bet vairāk atbildības, vairāk pārdomātu lēmumu atiecībā uz privāto dzīvi.
