Dzintara īpašības ir unikālas – tas ne tikai deg un elektrizējas, par ko liecina tā senie nosaukumi, piemēram, ģermāņu „bernstein” jeb ugunsakmens vai sengrieķu „electrum”, no kā radies elektrības jēdziens, bet izrādās arī, ka mūsdienās Latvijas zinātnē notiek pētījumi, kā dzintara diegu iespējams izmantot medicīnā.
Dzintars bijis mūsu pirmā eksporta prece, bet šodien atrastas jaunas novitātes, ar kurām atkal ieejam Eiropā, un tas ir dzintara diegs, ko izstrādājusi RTU zinātniece Inga Ļašenko un kura no šiem diegiem veido arī dzintara audumus,” stāsta Dabas muzeja ģeoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte.
Kamēr dzintara spējas ātrāk dziedēt operāciju brūces vēl tiek pētītas, dzintara diegus ļoti iemīļojušas tekstilmākslinieces, piemēram, Barbara Ābele, radot "Dzintara molekulu".
Savukārt kosmētikas ražotāji izstrādā savas dzintara līnijas, tāpēc izstādē iespējams pat pasmaržot neapstrādātos dzintara miltus.
Turpat blakus lupas acs jūs aizvedīs četrdesmit miljonu senā pagātnē, atklājot dzintara unikālās mumificēšanas spējas.
Dzintars līdz mūsdienām atnesis senos pagātnes iedzīvotājus – kukainīšus: odus, mušas, skudras, reizēm atrodamas pat vardes vai ķirzakas un čūskas,” skaidro Saulīte.
Šobrīd lielākais Dabas muzeja dzintara gabals sver vienu kilogramu un septiņsimt gramu un naudas izteiksmē varētu maksāt ap desmit tūkstošiem, bet tā kā pēdējos gados dzintara cenas kāpj, jo to strauji izpērk ķīnieši, tad skaidru aprēķinu nav.
“Ja prasa, kā dzintaru var atšķirt no viltojumiem, tad saku, lai padedzina, jo degot dzintars patīkami smaržo, atšķirībā no viltojumiem ar plastmasas piejaukumiem,” stāsta Dabas muzeja ģeoloģijas nodaļas vadītāja. „Vēl luminiscence ir veids, kā var atpazīt dzintaru. To šeit var pārbaudīt. Jo dzintars ultravioletajā apgaismojumā spīd bāli zilā vai bāli zaļā krāsā, tur ir vajadzīga aptumšota telpa.”
