Uzrunātie rīdzinieki pie Brīvības pieminekļa pastāstīja par savām Pirmo Lieldienu svinībām.
„Pastaigājamies, atpūšamies, olas krāsojam, ar pūpoliem pērām. Pusei ģimenes ir pareizticīgās Lieldienas. Tāpēc iznāk divi svētki. Pūpolsvētdiena pareizticīgajiem un mums ir Lieldienas.”
„Olas jau vakar sakrāsojām. No rītiem bērns meklē oliņas un tādas lietas, kā jau tas pieņemts. Taisījām cepumus, ko bērns varēja dekorēt. Tagad atnācām paskatīties šūpoles, kas šeit ir.”
„Mēs tikko noskrējām. Mēs skrējām Mežaparkā. Tagad trenējāmies priekš „Nordea” maratona „Lattelecom”. Tagad atnācām šurp pašūpoties, ļoti labi. Jābrauc mājās svinēt Lieldienas.”
„Vakarā jau krāsojām olas sīpolu miziņās un zālītēs. Šodien sitāmies jau no rīta. Visiem un Jums ar priecīgas Lieldienas.”
Latvijas Radio aprunājās arī ar Rīgā satiktajiem Čehijas, Slovākijas un Briseles iedzīvotājiem, kas Lieldienās apciemo Rīgu.
"Mēs esam no Čehijas, un Lieldienas svinēsim pirmdien. Kā Jūs redzat, esam jau tām sagatavojušies. Šie zari mums ir vajadzīgi, jo puiši Lieldienu rītā iet no mājas uz māju un per meitenes, lai tās paliktu jaunas un skaistas. Tāpēc zariem jābūt svaigiem. Meitenes ir jaunas un skaistas, ja arī tu esi jauns, tad viņas tev iedod vai nu olu vai šokolādi. Ja tu esi vecs, viņas noper tevi."
"Es esmu no Slovākijas, un Slovākijā puiši izmanto arī aukstu ūdeni, ļoti aukstu ūdeni. Tad viņi tevi gan noper, gan aplej ar ūdeni. Tā ir tradīcija."
"Parasti bērni meklē mazas šokolādes olas dārzā. Tur, kur es dzīvoju, savācās kopā liela bērnu grupa, un viņi to dara mežā. Es atceros, ka īstās olas krāsojām bērnībā. Cik es atceros, neesmu to redzējis mūsdienās. Bērni olas krāso varbūt bērnudārzos, skolās. Tagad es atcerējos savu bērnību. Diemžēl, manuprāt, Beļģija lēnām zaudē tradīcijas, bet Latvijā tradīcijas vēl dzīvo."
