Katru gadu Latvijā noslēdz vairāk nekā 10 tūkstošus laulību. 2022. gadā Latvijā reģistrētas 11 848 laulības. 2023. gada sākumā 49,1% pilngadīgo vīriešu un 41,2% sieviešu bija precēti. Noslēdzot laulību, visbiežāk sieviete pāriet vīra uzvārdā, tomēr ir arī izņēmumi.
19% jeb katra piektā sieviete Latvijā pēc laulībām nemaina savu uzvārdu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par Latvijā slēgtajām laulībām 18 gadu periodā no 2004. līdz 2022. gadam.
Šie dati atklāj arī to, ka visretāk Latvijā savu uzvārdu pēc laulībām saglabā latvietes un rumānietes, visbiežāk – uzbekietes. Tas skaidrojams ar to, ka tradicionāli uzbekiem pieņemts, ka sieva pēc laulībām patur savu uzvārdu, bet bērniem tiek dots tēva uzvārds.
Tāpat biežāk savu uzvārdu patur sievietes ar lielākiem ienākumiem un par savu topošo vīru vecākas sievietes. Kā arī, jo vairāk sievietei gadu laulības slēgšanas brīdī, jo lielāka iespēja, ka pēc laulībām tā uzvārdu nemainīs.
Mileiko atklāja, ka arī pati pieder pie tiem 19% Latvijas sieviešu, kas savu uzvārdu pēc laulībām nemainīja.
"Viena lieta ir akadēmiskā vide, kurā mēs strādājam, lai radītu savu vārdu. Tas bija viens iemesls. Viens iemesls, kas man bija daudz svarīgāks, kāpēc es savu uzvārdu nemainīju, bija tāds, ka esmu pēdējā Mileiko tieši savā zarā. Manam tēvam ir trīs meitas, un pārējās divas apprecoties nomainīja uzvārdu. Esmu tāds kā pēdējais mohikānis dzimtā. Ja nomainītu uzvārdu, tas zars beigtos," stāstīja Mileiko.
Mežs norādīja, ka ir daudz uzvārdu, kurus nes vien pāris cilvēku – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
"Protams, ka tas ir liels morāls spiediens cilvēkiem, kas to apzinās, ka viņi ir pēdējie šī uzvārda nesēji. Es domāju, ka es arī tad laikam nemainītu," viņš pauda.
Mileiko stāstīja, ka lēmums palikt pie sava uzvārda nav bijis no vienkāršākajiem. Viņas vīra radiniekiem sākotnēji bija grūti to pieņemt, tāpat arī bērni ik pa laikam atzinuši, ka gribētu ar mammu vienu uzvārdu.
"Uzvārds līdzīgi kā vārds ir daļa no cilvēka identitātes. Sievietes to maina precoties, bet vīriešiem dīvainā kārtā tas nav jāmaina. Es domāju, ka mana identitāte ir ļoti cieši saistīta ar manu dzimtu, un mans uzvārds man ir svarīgs," norādīja Mileiko.
Vēl precoties uzvārdus var ne tikai saglabāt vai mainīt, bet arī apvienot, rakstot ar defisi.
"Tad ir gan savs, gan vīra uzvārds ar strīpiņu pa vidu. Tas varbūt zināmā mērā būtu tāds labs identitātes kompromiss, kad tu saglabā savu un pieņem arī to vīra," pauda Mežs.
Uzvārdu pētnieks norādīja, ka arī vēsturiski vienmēr nav bijis tā, ka sieviete precoties pārietu vīra uzvārdā. Latvijā pat 18. gadsimta katoļu baznīcu grāmatu ierakstos atrodams, ka dažas sievas arī pēc laulībām nemainīja uzvārdu.
"Tad vēl šī mode vai pieņēmums nebija ienācis apritē, nebija tāda likuma, ka uzvārds obligāti jāmaina. Vispār jau to uzvārdu 18. gadsimtā un agrāk lielai daļai nemaz nebija, ja runājam par Vidzemes un Kurzemes zemniekiem," atzina Mežs.
Tradīcija sievietei precoties mainīt uzvārdu Latvijā stabilāk iesakņojās 19. gadsimtā, kad uzvārdus sāka rūpīgāk reģistrēt baznīcas grāmatās.
Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inese Bumbiere-Kaže uzsvēra, ka tā līdz mūsdienām tiešām kļuvusi par spēcīgu tradīciju. Viņa pat pieredzējusi situāciju, kad pāris atnācis uz dzimtsarakstu nodaļu, lai uzrakstītu iesniegumu laulības reģistrācijai, bet nespējuši vienoties par uzvārdu, kādā pāries, sastrīdējās un iesniegumu neiesniedza.
"Kas attiecas uz to, kāpēc [sievietes] tos uzvārdus nemaina – viens no iemesliem varētu būt arī tas, ka pēc laulības noslēgšanas pāris dodas ceļojumā. Lai nebūtu problēmu atgriežoties, lai nesarežģītu savu dzīvi, jaunais pāris uzvārdus nemaina, aizbrauc ceļojumā, mierīgi atpūšas, priecīgi atgriežas un tad nāk uz dzimtsarakstu nodaļu un maina uzvārdu. Tā ir diezgan izplatīta prakse," stāstīja Bumbiere-Kaže.
Jebkurā gadījumā – mainīt savu uzvārdu vai nemainīt ir katra cilvēka brīva izvēle, kas jārespektē, un uz to nevajadzētu skatīties kā uz kaut ko nepareizu vai pareizu, jo katra situācija var būt atšķirīga, secināja Bumbiere-Kaže.
