Ik pa brīdim Latvijā tiek apzināti bezatbildīgi zirgu turētāji, kas mērdē dzīvniekus badā un tur šausmīgos apstākļos. Diemžēl zirgiem atrast jaunas mājas ir grūtāk nekā kaķiem, kaut vai iespaidīgo izmēru un specifisku turēšanas apstākļu dēļ.
Dārta Stūriška jūsmojusi par zirgiem, cik vien sevi atceras. Kā jau laukos, katrs brīvais mirklis tika pavadīts blakus zirgiem. Dārtas vēlme atrasties tiem tuvāk pārtapa par nopietnu hobiju – kopš 10 gadu vecuma viņa nodarbojas ar jāšanas sportu.
"Man vienmēr vecāki teica – nu, zirgi ir forši, bet ir jādara citas lietas. Un, īstenībā, mans sapnis par zirgiem bija tāds, ka es braukšu ciemos, bet tāds, ka man pašai būs zirgs, tāds nebija. Jo es vienkārši apzinājos to, cik tas ir atbildīgi, un man likās, ka es nevarēšu apvienot ar to, ko es ikdienā daru," stāstīja Dārta.
Zirga mūža garums vidēji ir 30 gadi. Tas ir sociāls dzīvnieks, kam nepieciešama ikdienas komunikācija ar cilvēku. Pēc savas dabas šie staltie dzīvnieki ir empātiski un draudzīgi.
Tāpēc pirms zirga iegādes vajag apdomāt neskaitāmas reizes, vai tiešām cilvēkam būs vēlme un materiālās iespējas darboties ar to, aprūpēt un mācīt.
"Zirgs jūt cilvēku, zirgs patiesībā ir kā spogulis: kā rīkojas cilvēks, kādas emocijas nes cilvēks, viņš atdarina tās vai jūt, un līdz ar to zirgs liek neapzināti kontrolēt pašam sevi, sakārtot savas domas, tāpēc zirgs ir arī labs psihologs," atzina Dārta.
Zirgam vajadzīgs stallis. Gan privātais stallis, gan vieta stallī maksā dārgi. Un visbiežāk zirga saimniekam pašam jāveic visi darbi, lai dzīvnieks sajustu savu cilvēku un būtu mierīgs. Tātad – stallī faktiski ir jādzīvo.
Zinot Dārtas lielo mīlestību pret zirgiem, vīrs Aldis piepildīja sievas sapni – kādu dienu Dārta vairs nedevās ciemos pie zirgiem uz svešu stalli. Viņai nu bija savs kopā ar četriem vīra nopirktiem zirgiem.
Arī Dārtas vīram Aldim nācies ne tikai pieņemt sievas mīlestību pret zirgiem, bet arī pašam apgūt jāšanas prasmes. Un, protams, zirga mugurā mācās noturēties abu meita Elizabete.
Šobrīd Dārta un Aldis par savējiem sauc deviņus zirgus. Daļa no tiem ir izglābti no briesmīgiem apstākļiem.
Pirmos divus Dārta ir glābusi no cietsirdīga saimnieka, kas turējis trīs zirgus āra salā un barojis reizi nedēļā. Vienu izglābt neizdevās, bet diviem teju nomocītiem zirgiem sieviete nespēja uzgriezt muguru.
Darba bija daudz – dzīvnieki bija ne tikai briesmīgā fiziskā kondīcijā, bet arī mežonīgi. Cilvēki tos bija apciemojuši un barojuši reti. Ziemā zirgiem bieži vajadzēja iztikt no tā, kas atrodams aplokā.
"Man vīrs šo zirgu, kas man ir aiz muguras, sauc par Alni, jo viņš tā arī izskatījās. Viņam bija pleci, bet nebija dibena. Jo viņam vienkārši bija tikai kauli un āda. Un viņš ļoti ilgu laiku meklēja kontaktu ar cilvēku. Viņš līdz šai dienai ar cilvēku draudzējas, kad ar viņu jāj, bet visu laiku domā pats," stāstīja Dārta.
Skatoties uz Rembrantu – tas ir īstais zirga vārds, nekad nepateiksi, ka šis skaistais zirgs kādreiz izskatījās kā īsts kaulu kambaris. Arī Rekorda ir pilnībā atkopusies un iemācījusies uzticēties cilvēkiem.
"Rekorda ir bijusi kopā, dzīvojusi ar Rembrantu, arī bija atstāta novārtā un bijusi badā. Viņai ir arī dažādas traumas no tā laika, vizuāli defekti, viņai ir liela rēta uz kakla, jo cilvēki nebija pievērsuši uzmanību vairākas dienas tam, ka viņa ir pārplēsusi muskuļus uz kakla. Un viņai līdz ar to ir palikusi nesmuka trauma," atzina Dārta.
Daudzi cilvēki sapņo par zirga iegādi, tikai retais apzinās atbildību, saistības un izdevumus, ko prasa šī lielā un skaistā dzīvnieka turēšana. Mīlēt zirgus var, arī tos apciemojot, dodoties izjādēs, pavadot laiku kopā. Tāpat kā liktenis saved kopā īstos cilvēkus, arī cilvēks savam dzīvniekam garām nepaies.
"Viņi ir ļoti mīļi, viņi īstenībā ir ļoti sirsnīgi. Un es ne vienu mirkli nenožēloju, ka mēs viņus izglābām, jo es uzskatu, ka labie darbi nāk atpakaļ citādākā veidā."
