26. septembra agrā pēcpusdienā pa "Skonto" stadiona iekštelpām šaudās divas bultas. Viena ir Raivis Hščanovičs, otrai ir četras kājas un tā ir diezgan spalvaina.
“Joko ar iesauku lāzeris? Viņa ir mana beznosacījuma mīlestības augstākā pakāpe,” Raivis iepazīstina ar savu suni, kurš ņemts no patversmes un tagad no sava saimnieka neatkāpjas ne soli.
Joko sagaida jaunos futbolistus, kuri atsaukušies aicinājumam uzspēlēt ar Latvijas futbola nesenajām zvaigznēm. Un Joko ir arī vīriešu ģērbtuvē, kur labdarības spēlei ģērbjas Raivja uzaicinātie kolēģi.
Ar šādu – labdarības futbola spēli – Raivis cer nošaut divus zaķu uzreiz. Pievērst sabiedrības uzmanību bērnu onkoloģijai un vākt līdzekļus pašreizējo mazo vēža pacientu rehabilitācijai. Kad viņš slimoja ar vēzi, par tādu rehabilitāciju nerunāja vispār.
Skolas vietā ķīmijterapija
Raivim vēzi atklāja gadā, kad bija jāsāk mācības 1. klasē. Visi draugi devās uz skolu, viņš – uz Vienības gatvi, Bērnu slimnīcu.
“Man bija audzējs kreisajā nierē. To izņēma. Sekoja ķīmijas, neatceros, septiņas vai astoņas.”
Raivis to atceras kā vienu vienīgu aizliegumu laiku: “Man bija jāiet pirmajā klasē un pirmajā treniņā. Un man pateica - nē. Man, septiņgadīgam puikam, jau tad visas domas bija, ka es būšu futbolists!”
“Pēc reanimācijas, kad es atvēru acis, pirmais, ko es prasīju, vai es varēšu spēlēt?” atceras Raivis.
Futbolu viņa ģimenē profesionāli spēlē jau trīs paaudzēs. Vectēvs, tētis, vecākais brālis un tad Raivis. Lai gan tieši tētis par dēlu ļoti uztraucās un iebilda domai par futbolu pēc vēža.
“Vecāki jau negribēja laist. Nieres nav. Negribēja laist kontakta sporta veidā. Paldies dakterim Krastam. Viens daktera vārds uztaisīja man karjeru,” stāsta Raivis.
Spēle lietū
“Jūs esat brīvprātīgās?” Raivis uzrunā divas atnākušās meitenes, kuras pievienojas pārējām. “Baigi forši! Nāciet šurp, būs jānes termosi.” Tikmēr citas meitenes dala cepumus un vāra ūdeni tējai. Raivis ar palīgiem iekārto telpas. Ne tikai ģērbtuves lieliem un maziem spēlētājiem, bet arī īpašo ložu. Tajā spēli skatīsies tie, kam viņš ziedojumus vāc - vēža pacienti Kristofers, Estere, Dināra. Visi šie bērni Raivi ir satikuši gan slimnīcā, gan viņa rīkotās nometnēs un ekskursijās.
“Par ko es ar viņiem runāju? Es jums neteikšu! Bet savējais savējo saprot,” tā Raivis. “Tās sāpes un tie pārdzīvojumi, kas tiek šiem bērniem... Cilvēkiem vienkārši grūti to iedomāties," viņš saka.
Kad sākas spēle, kuras mērķis ir vākt ziedojumus bērnu rehabilitācijai, lietus Skonto stadionā gāž aumaļām. Raivis smaida: “Man vienmēr paticis spēlēt lietū.”
Spēle risinās starp Latvijas futbola leģendām, kas piedalījās 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā un fonda "RH3 Foundation.org" komandu.
“Labs sastāvs sanācis - 35 čempioni no astoņām dažādām valstīm,” Raivis ir saskaitījis. Rezultāts arī čempionu cienīgs - 9:6.
“Nav jau arī vairs tas vecums un asums. Bet bija riktīgi forši! Ceru, ka ne tikai skatītājiem, bet spēlētājiem arī. Daudzi sen nebija satikuši treneri. Daudzi paši sen nebija satikušies,” stāsta Raivis.
“Kas ir sports? “ Raivis retoriski vaicā. “Sports ir savas latiņas celšana, izturība, spēks. Tu nevari neko sasniegt, ja netrenējies. Un tā ir pacietība, lai izturētu grūtības," saka sportists. Viņš par savas karjeras augstāko posmu sauc brīdi, kad 23 gados parakstīja līgumu ar “Toronto FC” un kļuva par pirmo Latvijas futbolistu, kurš jelkad ir spēlējis ASV augstākajā futbola līgā.
No traumas pie fonda
"Kad es biju “Skonto”, es biju traumatiskākais spēlētājs. Man bija tik daudz traumas, un es biju piekusis, ka visu laiku kaut kas plīst. Veseļošanās, rehabilitācija, formas uzņemšana. Un atkal no gala. Es biju no tā piekusis," stāsta Raivis.
“Un tad es paprasīju pats sev – kas es esmu, kas es biju agrāk un ko darīšu tālāk. Sāku sev uzdot tos jautājumus. Saslēdzu savas bērnības pieredzes. Un sapratu, ka es neesmu pasaulē atradis vēl kādu, kas pēc bērnu onkoloģijas būtu aizgājis profesionālajā sportā. Un pats no tā iedvesmojos,” stāsta Raivis.
Tā viņš nolēma likt kopā savu futbola pieredzi, kontaktus un vēlmi palīdzēt tiem bērniem, kas ar vēzi slimo tagad vai arī ir beiguši ārstēšanos, bet paliek onkologu uzraudzībā.
“Fonda nosaukums gan tālu nebija jāmeklē. R – vārds, H - uzvārds un 3 – mans numurs. Un vārds fonds angļu valodā,” smejas Raivis.
Viņš lūdza Latvijas sportistiem ziedot savu kreklu vai bumbu ar autogrāfu un veidoja izsoles. Visi iegūtie līdzekļi tika bērniem, kas cīnās ar vēzi.
“Šiem bērniem tiek sagrauta bērnība, viņiem uzreiz automātiski ir jautājumi par dzīvi. Vai es vispār vēl būšu... Garīgā nobriešana notiek daudz ātrāk,” stāsta Raivis. Viņš grib katram bērnam pateikt un parādīt, ka viņš var būt jebkas, kas vien vēlas būt.
“Futbols man ir bijis motivācija, prieks, veselība!“ saka Raivis.
Un uz spēli uzaicinātais mazais vēža pacients Kristofers tam piekrīt. Viņš gan vēl nav izlēmis, par ko kļūs pats. “Varbūt būt ķīmiķim? Policistam? Ugunsdzēsējam? Es nevaru izlemt, jo ir simts, nē, tūkstoš lietu, ko var darīt. Es nezinu, kuru lai es izlemju! Visvairāk man patiktu būt ķīmiķim!” saka Kristofers.
Raivis cer, ka ar laiku izdosies savākt tik daudz līdzekļu, lai katrs bērns, kurš beidz vēža ārstēšanu, uzreiz saņemtu rehabilitāciju. Bet šāda futbola spēle katru gadu septembrī kļūs par tradīciju.
