Labrīt

Herca Franka filmu izlase "Filmas.lv" - velte skatītājiem viņa 95.dzimšanas dienā

Labrīt

Ārste: Bērniem sekas Covid-19 atveseļošanās periodā var būt smagas

Neatkarības laika dotās iespējas: trīs pieredzes stāsti

Trīs personīgi stāsti par brīvības iespējām, ko sniedz barikādes

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

1991. gada barikādes un Latvijas neatkarības atjaunošana teju katram iedzīvotājam nozīmē kaut ko personisku brīvības sniegto iespēju kontekstā. Latvijas Radio piedāvā trīs stāstus tuvplānā – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis dibināja savu augstskolu, Amerikas latvietis Nils Students pārcēlās uz Latviju, bet Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors Tālis Juhna iepazina atvērtību, studējot Stokholmas Karaliskajā universitātē.

Dibināja savu augstskolu

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis ar savu uzņēmējdarību sāka nodarboties 90. gadu sākumā, īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču, tolaik būdams vēl jaunietis, atminas arī Barikāžu notikumus.

“Man tad bija 18 gadi, un es tajā laikā mācījos Rīgas Celtniecības tehnikumā. Barikāžu laiku es atceros ļoti spilgti. Mamma strādāja birojā Barona ielā, un mēs vairāki puiši barikāžu laika pamatā pulcējāmies Vecrīgā vai pie Ministru kabineta un tad tur tajā mammas birojā gājām sildīties, jo ārā bija ļoti auksts,” atminas Rostovskis.

Rostovskis barikādēs piedalījies, jo, izaugot padomju sistēmā līdz pilngadībai, sajutis, ka dzīvei nav perspektīvas un nav iespēju augt. Tas arī sakrita ar laiku, kad iesauca Padomju armijā.

“Mani gribēja iesaukt ar varu. Es aizbēgu no komisariāta un nedzīvoju mājās. Tie bija traki laiki, jo man iepriekš brālis dienēja Padomju armijā. Viņš nodienēja divus gadus Murmanskā, galēji sabojāja veselību un nomira 29 gados. Apkārtējo stāstus tu zināji, dzīve likās bez perspektīvas,” stāsta Rostovskis.

Viņš tolaik arī spēlēja futbolu Latvijas izlasē: “Mēs spēlējam labi, un ideāli būtu pamēģināt sacensties ar vienaudžiem Vācijā, Holandē, Dienvidamerikā, bet saproti, ka tas nenotiek. Mēs vienkārši dzīvojam slēgtā telpā, jo tā Padomju Savienība to ierobežo. Tāpēc arī jau radās vēlme pēc brīvības”.

Tagad Rostovskis ir augstskolas ''Turība'' vienīgais īpašnieks, bet augstskolu ar citiem partneriem viņš dibināja 1993. gadā. Līdzīgi kā daudziem viņam pārmaiņu laiks nesa brīvas uzņēmējdarbības iespējas, kuras attīstīt palīdzēja arī ceļošanas un pieredzes apmaiņas iespējas, atveroties robežām.

Āķis lūpā – no ASV uz Latviju

Savukārt Amerikas latvietis Nils Students pēc PSRS sabrukuma nevilcinoties izmantoja ceļošanas iespējas virzienā uz Latviju. Tolaik šeit izveidojis arī ģimeni un joprojām dzīvo Latvijā. Patlaban strādā ASV vēstniecībā un pirms pieciem gadiem iestājies arī Zemessardzē.

Pirmo iespaidu par Latviju Students guvis, Rīgā viesojoties vēl kā zēns 1980. gadā, kad trimdas latviešu ceļojumi uz Padomju Latviju bija ierobežoti un tos lielākoties pavadīja čekas uzraugi.

Uz Latviju Students braucis kopā ar mammu – tas bijis ļoti dārgs Vissavienības akcionāru sabiedrības “Intūrists” brauciens: “Bez divām nedēļām Latvijā mums šajā braucienā bija obligāti jāuzturas divas dienas arī Ļeņingradā un divas Maskavā, lai viņi mums varētu parādīt, cik dižena un varena ir lielā Padomju Savienība un ka mūsu radiem viss ir kārtībā. Taču man bija tikai 12 gadi un bija jau skaidrs, ka patiesībā nekas šeit nav kārtībā”.

Tik pelēku un drūmu vietu Students savā mūžā redzēja pirmo reizi. “Palikām tolaik pavisam jaunajā viesnīcā “Latvija”, kur es strīdējos ar durvju šveicaru, jo es biju aktīvs puika un gribēju jau agri no rīta iet ārā un skriet pa Esplanādi, bet viņš mani nelaida ārā, jo bija kaut kāds iekšējs likums, ka viņi nelaiž ārā pirms septiņiem no rīta. Teicu, ka tās ir manas tiesības un es taču maksāju par to viesnīcu. Pēc tam mēs ar viņu sadraudzējāmies, taču es sapratu, ka, lai gan viņš ir tīrs latvietis, viņš bija pilnīgs sistēmas cilvēks. Mēs arī pastrīdējāmies par politiku. Viņš neticēja par to leiputriju, par kuru es stāstīju, jo man kā 12 gadus vecam bērnam likās, ka Amerika ir paradīze, bet tā laika Latvija ļoti atpalikusi,” atceras Students.

Vēlāk, jau augstskolas gados, vairāk satiekot latviešus kādos tautiešu kongresos, Studentam iespaids par Latviju kā drūmu un pelēku  bija mainījies.

Taču brīvi nokļūt senču dzimtenē uz palikšanu joprojām bija sarežģīti. Jau Atmodas laikā 80. gadu nogalē viņš atrada iespēju Latvijā studēt, tiesa arī ne bez ierobežojumiem un barteriem.

“Uzņēmu kontaktus ar Latvijas Universitātes (LU) studentu arodkomiteju, un mēs vienojāmies par iespēju man studēt vienu semestri LU. Tas bija 1988.–89. gads. Arvien vairāk sarakstījos ar cilvēkiem Latvijā, kamēr biju prom, un sapratu, ka te viss mainās un tā ir vieta, kur būt, ja gribu turpināt tādu latvisku dzīvi,” stāsta Students.

Tolaik izdevās no Padomju Savienības vēstniecības Vašingtonā saņemt īpašu ilgtermiņa vīzu, ko sagādāja studentu arodkomiteja ar iespēju iebraukt ar mašīnu, lai varētu atvest par savām studijām pretī apsolīto datoru.

Iebraucot Latvijā, 1990. gadā
Iebraucot Latvijā, 1990. gadā

Uz Latviju Students devās ar vēl trīs Amerikas latviešiem ar divām mašīnām un diviem datoriem, kurus nelikumīgi ieveda Padomju Savienībā: “Brestas muitas punktā par diviem cigarešu blokiem tikām cauri ar visiem datoriem. Tad nokļuvām Latvijā.”

Students pavadīja šeit astoņus mēnešus: “Tad vēl aizdevos uz Ameriku nokārtot pēdējos divus skolas semestrus, bet āķis bija lūpā un es pat nesagaidīju savu absolvēšanas ceremoniju tur un metos atpakaļ. Tad jau bija arī aicinājums Amerikas latviešu apvienībā piedalīties programmā, kur dažos amatos nepieciešama angļu valoda. Es sāku strādāt Ārējo ekonomisko sakaru departamentā. Latvija sāka uzņemt pirmos ekonomiskos sakarus, lai arī neatkarība vēl nebija dibināta. Tad arī es sāku pastāvīgi dzīvot Latvijā.”

Students atceras, ka ceļošana uz ASV bez tā dēvētajiem “blatiem un galiem’’ un izmantojot aviosatiksmi kļuva arvien vienkāršāka ap 90. gadu vidu.

Iespēja iepazīt atvērtību Stokholmā

Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors Tālis Juhna secina, ka tādiem skolas vecuma jauniešiem kā viņš 80. gados vēl nebija īsti izpratnes par ierobežojumiem, dzīvojot padomju sistēmā, un pasaule ārpus tās bija sveša.

“Tolaik trenējos vieglatlētikā un atceros, ka man bija pirmā iespēja aizbraukt uz ārzemēm sporta dēļ. Tas bija milzīgs šoks par to, kas tur notiek. Zemapziņas līmenī gribējās, lai mums būtu līdzīgi, taču tās iespējas pavērās tikai pēc neatkarības atgūšanas. Piemēram, ja tu, kā sportists gribētu aizbraukt uz Vāciju vai Angliju, tolaik vajadzēja obligāti stāties komjaunatnē, lai varētu vispār pretendēt uz kaut kādu vīzu. Tās robežas tajos laikos bija diezgan aizvērtas. Sapņot varēja, bet es nebiju iedomājies, ka es kādreiz to tiešām varēšu izdarīt,” atceras Juhna.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas laiku Juhna sāka studēt Būvniecības fakultātē. Arī viņam dalība barikādēs neizpalika.

Tālim Juhnam pārmaiņu laiks atvēris iespēju doties studēt arī uz ārzemēm. 1995. gadā viņš pieteicās un ieguva stipendiju no Zviedrijas valdības, lai studētu maģistrantūrā Stokholmas Karaliskajā universitātē, kas iepriekš nebija iespējams.

Studijas Stokholmā
Studijas Stokholmā

“Tas, protams, man deva iespēju kāpt uz prāmja no Rīgas ar riteni un lielu somu, lai dotos studēt [Zviedrijā]. Mani tur toreiz pārsteidza studējošo un pasniedzēju attieksme. Viņiem ir tāds princips, ka viņu attiecības starp cilvēkiem ir ļoti līdzvērtīgas. Tu vari aiziet pie profesora un pavaicāt jebkuru jautājumu. Mēs bijām tāda ārzemju studentu grupiņa, kuru viņš mēdza arī uzaicināt uz mājām vakariņās.

Cilvēku atvērtība ir pirmais, ko es ievēroju, bet padomju laikos, ņemot vērā, kā tā sistēma darbojās, tomēr cilvēki nebija tik atvērti,” stāsta Juhna.

Otra atšķirība bija sakārtotība – Latvijā studentu viesnīcas, universitātes infrastruktūra un visa vide bija atšķirīga.

Juhna arī stāsta, ka pirms studijām Zviedrijā viņš nebija iedomājies, ka darbosies zinātnē, uz ko viņu pamudināja tieši akadēmiskā brīvība tur. Galu galā Tālis Juhna Stokholmas universitāte ieguva arī doktora grādu un atgriezās Latvijā 2002. gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti