Meitenei jau no bērnības patika latviešu valoda. Viņa atzīst – skolotāji dažreiz pat domājuši, ka Saule nāk no ģimenes, kur viens no vecākiem ir latvietis. Tikai vēlāk meitene uzzināja – tēva ome tiešām kādreiz dzīvojusi Rīgā. To Saulei izstāstīja, kad meitene sāka mācīties latviešu valodu. Pagājušā gada februārī pēc Lietuvas simtgades svinībām.
“Pēc tradīcijas notiek trīs Baltijas valstu karogu pacelšanās ceremonija. Piedalījās ļoti daudz ļaužu un izveidojās tā kā tādas ļaužu straumes. Un man bija grūti tikt prom no turienes. Un bija viens brīdis, kad es paskatījos uz tiem trīs Baltijas karogiem un nodomāju – būtu forši iemācīties arī pārējās Baltijas valodas.”
Latviešu valodu Saule izvēlējas, jo tā ir līdzīga lietuviešu valodai. Atrada grāmatu, sāka mācīties. Nesteidzoties. Tieši tā bija veiksmes atslēga – izzināt valodu tad, kad ir vēlme un laiks.
Pēc tam meitene izdomāja rakstīt latviski “Twitterī” un tulkot latviešu ierakstus lietuviešu auditorijai: “Protams, vārdnīca līdzi. Un tas ieinteresēja lietuviešus, piesaistīja arī latviešus. Pēc tam man uzrakstīja, jautāja – vai es esmu tulkotāja. Es teicu – nu nē.”
Viņa aizrāvusies arī ar literatūras tulkošanu. Šobrīd Saulei tviterī ir vairāk nekā tūkstotis sekotāji, tostarp Latvijas vēstniecība Lietuvā un valsts prezidents Egils Levits. Viņa kanceleja aicināja Sauli piedalīties Baltijas ceļa atceres pasākumos Rīgā, taču šoreiz Saulei nesanāca aizbraukt.
“Man joprojām ir grūti to visu aptvert, kā tas ir noticis. Ārprāts! Kā var būt, ka tu iesāc vienu kontu internetā. Un tev pieseko cilvēki, un tev zvana no prezidenta kancelejas, uzrunā žurnālisti. Tam ir grūti noticēt,” saka Saule Kubiļūte.
Mācoties valoda, sākumā Saule klausījās “Instrumentu” dziesmas, nesen noskatījās arī “Sarkano mežu”. Meitenei bija doma pat piedāvāt pārtulkot filmu Lietuvas televīzijai. Taču šogad Saulei ir pēdējais studiju gads, priekšā bakalaura darba rakstīšana. Visticamāk, tas būs par Latvijas - Lietuvas attiecībām. Šoreiz kopā ar mums Saule izmēģināja arī sinhroni tulkot.
Kur Saule strādās pēc politikas zinātnes studiju beigām, viņa vēl nav izdomājusi. Varbūt tulkos, varbūt rakstīs. Pagaidām savus ierakstus mēs ar viņu atstājam Baltijas ceļa laika kapsulā. To atvērs pēc 50 gadiem.
“Es uzrakstīju: paldies Baltijas ceļam, ka es varēju Viļņā patulkot latviešiem. Tagad vajadzēs satikties pēc 50 gadiem. Tad runāsim lietuviski? Vai arī igauniski!”
Un Saule nejoko. Viņa jau ir sākusi mācīties arī trešo Baltijas valstu valodu – igauņu.