''"Dēls, celies,” tā mani modina tēvs, pienācis pie gultas. Blakus viņam vēl divi sveši cilvēki. Tēvs pamodina brāli un mēs ģērbjamies. Tātad baumas par izvešanu ir bijušas patiesas," Nellija Dūne lasa tēva Romāna Dūņa atmiņu stāstus, kurus viņš pierakstījis pēc atgriešanās no izsūtījuma.
Tēvam bija 16 gadi, kad 1941. gada naktī uz 14. jūniju ģimeni aizturēja, sasēdināja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Dūņus uzskatīja par “sociāli bīstamiem”, jo Nellijas vectēvs Jānis Dūnis bijis turīgs grāmatu izdevējs un tirgotājs. Pēc deportācijas ģimene nonāca Krasnojarskas apgabalā, kur pavadīja teju 17 gadus.
"Viņi bija aizsūtīti kārtīgi tālu uz ziemeļiem, ziemeļu zvejā. Jāvelk tīkli ar kailām rokām. Bet, pateicoties tam, viņi izdzīvoja tās ziemas tad , kad citi raksta, ka ēda zāli. Viņi varēja iegrūst kādu to trekno zivi - iegrūda sniegā klusām un vismaz paēduši. Viņi tur iemācījās zagt," stāstīja Nellija Dūne.
Nellijas tēvs atmiņās raksta – nereti pa upi piegādāti milti, taču gandrīz vienmēr to bijis par maz – pieticis vien vietējiem iedzīvotājiem. Bet ziemā, kad upē bija iesalušas kuģu karavānas ar pārtikas kravām, izsūtītie par velti varējuši dabūt sasalušus kartupeļus. Dzīvojuši konusveidīgā čumā, kuram vidū ugunskurs, augša bijusi vaļā, jo pa to gājuši dūmi.
"Vecmāte vienmēr stāstīja un raudāja, ka viņi bija izlikti ārā zem klajas debess. Tad, kad prasījuši, kur lai viņi guļ - guliet zem egles. Un tad viņiem kaut kādas tur būdas ir bijušas. Tēvs gulējis pie sienas, un no rīta modies augšā un mati piesaluši pie zemes," stāstīja Nellija Dūne.
Nellija Dūne dzimusi 1956. gadā Turuhanskā. Viņas māte ir sibīriete. Ģimene Latvijā atgriezās 1958. gadā, kad Nellija bija aptuveni divus gadus veca, tāpēc vienīgais liecinieks par dzīvi Sibīrijā ir tēva atmiņu stāsti, kurus meita ir apņēmusies pārrakstīt un, kas zina – varbūt arī izdot grāmatā.
