Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ilzes neparastie dārzeņi

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Garais mācību gads ekrānos

Aculiecinieks. Pirmīši “online”

Pirmīši «onlainā» un pati mežā. Ciemos pie skolotājas, kas pandēmiju pārlaiž starp eglēm un zvēriem

Āgenskalna sākumskolas skolotāja un 1. klases audzinātāja Eva Mežule pandēmijas laiku pārlaiž mežā. Tālu prom no savas skolas, klases un arī Covid-19 skartās Rīgas, starp eglēm, priedēm un meža zvēriem. Viņa pieļauj, ka tieši tas palīdzējis šajā laikā saglabāt optimismu un ļauj vadīt stundas saviem pirmīšiem priecīgai.

Pirmīši "onlainā" jeb skolotāja mežā

Pandēmija daudziem dzīvi sagrieza kājām gaisā. Arī Mežuļu ģimenei. Arhitekts un skolotāja pārcēlās uz māju, kas sākotnēji tika pirkts vien kā vasaras namiņš atpūtai. Taču tagad tajā kuras krāsns, jo pavasara rīti vēl ir auksti. Eva ceļas agri, pavada vīru uz darbu un tad slēdz iekšā datoru. Kad pēc ieilgušajām Ziemassvētku brīvdienām bija skaidrs, ka darbs klasē neatsāksies, viņa pārkārtoja visu stundu plānu. “Es ļoti cenšos veidot uzdevumus tā, lai bērni tos var izpildīt paši, bez vecāku palīdzības. Cenšos kaut nedaudz atvieglot vecāku dzīvi, kas šajā laikā nebūt nav viegla,” uzsver skolotāja.

Katru rītu tieši 9:00 visi 26 klases skolēni ar Evu tiekas tiešsaistē. “Team” platformā. Vispirms skolotāja ar bērniem aprunājas. Ja tā ir pirmdiena, pārējiem parāda bildes, ko bērni atsūtījuši viņai. Viens bijis Liepājā. Cits Kuldīgā. Kādam beidzot kurjers atvedis ilgi gaidītās skrituļslidas, bet vēl cits ticis pie īsta kaķēna. Tālāk Eva ar bērniem izrunā visu šīs dienas plānu. Viņa sadalījusi dienas matemātikas un latviešu valodas dienās. Matemātikas dienās bērni pilda iesūtītos uzdevumus un ar pašu izgatavotu skaitļu kartīšu palīdzību rēķina arī tiešsaistes stundas laikā. Skolotāja pati stundai pieslēdzas minūti pirms tās sākuma. Viņa skaidro:

“Nu nevajag viņiem visu laiku blakus skolotāju! Viņiem vajag arī pašiem izņemties, izrunāties, izdauzīties!”

Katru dienu skolotājai blakus ir bērnu vārdu saraksts, un viņa cenšas vadīt nodarbības tā, lai katrs bērns tiek pie vārda. Kaut teikumu pasaka, bet ir pieslēdzies un piedalījies.

Jāmācās pa gaismu!

Eva Mežule ir pārliecināta, ka visi skolas darbi jāpadara dienas pirmajā pusē. “Īpaši pirmklasniekiem jāmācās tad, kad ārā ir gaišs. Es neatbalstu mācīšanos vēlu vakarā, tumsā. Jā, protams, vecāki iesūta mājas darbus man arī vēlāk, bet mēs esam vienojušies, ka mācāmies tikai pa gaismu. Jo uzdevumu pildīšana tad, kad laukā ir tumšs un bērns noguris, nenes augļus. Tam nav rezultāta.”

Eva ir strikta un lūdz visiem ieslēgt kameras. Viņa grib redzēt savus audzināmos. Uzmundrina to, kurš samiegojies. Paslavē par labiem darbiem.

Tieši attālināto mācību laikā skolotāja samazinājusi mājasdarbu apjomu. Iemesls? Bērni tagad strādājot cītīgāk.

“Darbi ir kļuvuši skaisti. Un to nesaku tikai es, to novērojuši visi pirmo klašu skolotāji. Piektdienu rītos mēs, pedagogi, tiekamies tiešsaistē un pārrunājam nedēļu. Saliekam punktus uz i. Un to visi pamanījuši, ka bērnu darbi ir kļuvuši rūpīgāki. Jo acīmredzot nostrādā tas, ka darbiņi jāiesūta man personīgi. “Tieši tādēļ skolotāja uzdod mazāk. “Kā bija pagarinātajā grupā? Paķer burtnīcu, ātri, ātri izpilda, čik, čik un gatavs. Tagad katrs burts skaisti izzīmēts, bez kļūdām un svītrojumiem.” Ja attiecīgajā dienā vēl ir svešvaloda vai sports, arī to skolotāja bērniem atgādina. Visi darāmie darbi sarakstīti uz lapas. Turpat norādīts, līdz kurai dienai uzdotais jānosūta un jāatrāda skolotājai.

Īsziņa 23:30

Skolotāja novērojusi, ka attālinātā strādāšana un mācīšanās vēl vairāk izpludina jebkādas robežas. Skolēnu vecāku ziņas un mājasdarbu foto viņa saņem nepārtraukti. Bet Eva tam neļaujas. “Rūdolfs, Krišjānis un Mārtiņš,” viņa lepni rāda ģimenes foto, kurā redzami trīs dēli. “Un mans vīrs pa vidu...Jānis.” Vēl Eva jau divkārt iecelta vecmāmiņas godā un tādēļ vakaros sevi velta ģimenei. “Mums ir tā iekārtojies. Tad mani puikas zvana, Griečuks no dārziņa ir mājās, mammas mūsu arī jāapzvana, kā viņām klājas. Atbrauc vīrs no darba, tad ir mana mājas kārtība un tad tas skolotājas darbs paiet maliņā. Bet, protams, man telefonā “Whatsapp” džinkst nepārtraukti un tur nāk tie darbiņi. Eva saka, ka pirmie mājasdarbi tiek iesūtīti septiņos no rīta un tā līdz pat 23 vakarā. “Bet es godīgi saku, vēlāk par sešiem, septiņiem vakarā es tos neskatos. Tad atkal no rīta.”

To, ka vecāki ir noguruši, skolotāja jūtot savstarpējā saziņā.

“Mums arī skolā organizēja atbalsta pasākumus. Bet vienā brīdī es sapratu – kādas problēmas? Nu nav man problēmu. Kā aizmukām prom no Rīgas... Kad es iebraucu pilsētā, skatos, ārprāts, cik daudz cilvēku visapkārt! Un troksnis. Mēs dzīvojam dabā. Vakar tik skaistu briedi redzēju! Citi man prasa – kā tu jūties mežā? Es jūtos fantastiski! Te ir zvēri, puķes. Tik daudz, cik es esmu dabu vērojusi pēdējā gada laikā... es esmu redzējusi skaistu rudeni, ziemu ar dziļu sniegu. Un īpašs piedzīvojums man bija, kad abas ar vedekliņu ar lampiņām pa tumsu gājām. Un starp kokiem bija zirnekļu tīkli. Tajos sasnidzis sniegs un tie tīkli kā pērļu virtenes izskatījās. To pat izstāstīt nevar, to skaistumu!”

Laumiņas liepā

Viņa novērojusi, ka daži bērni katram mājasdarbam vienmēr pievieno pavadvēstuli. “Vienmēr ir uzruna “Labdien, skolotāj”. Un novēl arī jauku dienu. Šādā sarakstē mēs mācāmies cieņu pret otru. Un arī noformēt vēstuli. Parakstoties. Nu skaisti!” Arī Eva atbild katram bērnam. Vienmēr pasaka paldies par darbu, norāda, kur kas misējies, paslavē un sūta daudz smaidiņu, sirsniņu un citas emocijzīmītes. “Tā gan man pietrūkst. Tomēr esam katrs savā aliņā. Nevaru iedot bērnam buču uz vaiga. Viņš nevar mani apķert. Trūkst starpbrīžu, kad viņi sanāca grupiņās. “Team” piedāvā arī klasi grupās dalīt, bet es pirmīšus nedalu. Bet ir arī plusi.

Kad mācījāmies klātienē, neviens man savas sestdienas bildes nesūtīja. Tagad katrs pastāsta, ko redzējis, kur bijis. Arī tā ir klases saliedēšana.”

Dalās arī Eva. Viņa vienmēr stundas materiāliem pievieno kādu skaistu dabas foto, mirkli, ko iemūžinājusi rīta pastaigā ar savu takšu meitenīti. Kad bērni jau sūtīja pirmās sniegpulkstenītes, Evas mežā vēl bija dziļš sniegs. Bet istabā smaržo pēc vasaras. “Tā ir mana lielā liepa!” Eva ved ekskursijā pa apkaimi. “Mums visi kafijas aparāti palika Rīgā. Te dzeram pašu lasīto zāļu tējas, es nevaru vīgriezei garām paiet. Man ir jābrien tai pļavā un jālasa!” Skolotāja smejas. Ap Mežuļu māju aug gan milzu liepa, neticami kupls bērzs, egle deviņām galotnēm. Savulaik šādi koki stādīti, veidojot tādu kā aizsargapli ap mājvietu. Liepā dziļi stumbrā ir ieaudzis pakavs. “Viss sākās ar liepas atbrīvošanu. Iepriekšējie saimnieki bija kokam apkārt uzcēluši šķūni. Prātam neaptverami! Un, kad liepu atbrīvojām, ieraudzījām, ka tās stumbrā ieaudzis pakavs. Mana mammīte saka, ka savulaik tā darīts, ja mājā bijusi kāda nelaime. Tā it kā aizdota prom. Kokam. Tāpēc pakavs tur arī paliks.” Kad liepa ziedot, tā atgādina zeltainu kupenu. “Šis koks man atgādina tādu, kur laumiņas varētu sēdēt!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt