Jūlijai Bergmanei rit 103. dzīves gads. Lielāko mūža daļu pavadījusi ASV, bet tagad viņas dzīvē sācies jauns posms. Ar brāļa dēla palīdzību atgriezusies Latvijā. "Tante palika viena Amerikā. Bērnu viņai nav, vīrs miris un Sanktpēterburgā, Floridā, kur viņa dzīvoja, likvidē latviešu centru, kur viņa bieži brauca, piedalījās viss pasākumos. Apsīka tā latviskā dzīve," stāstīja Jūlijas brāļa dēls Jānis Žugovs.
Jūlija pirms kara dzīvoja Abrenē un strādāja par grāmatvedi. Viņa pieredzēja, kā Latvijā ienāca padomju karaspēks, kā 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēja iedzīvotājus. "Daudzi mani kaimiņi, kurus es pazinu. Viņi lūdza maizi un ūdeni. Ešelons gāja projām, visi kliedza - maizi un ūdeni! Neko vairāk. Maiznīcā nevarēja neko dabūt, tikai smalkmaizītes. Tās vēl bija palikušas. Cik varēju dabūt, tik aiznesu viņiem. Tās dienas nekad, nekad nezūd. Nezūd tas pārdzīvojums, kas bija latviešu tautai. Tas nav izsakāms un nav uzrakstāms," atceras Jūlijas kundze.
1945. gada janvārī viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju. "Es paņēmu tikai to, kas rokassomiņā. Ar steigu, lai glābtu savu dzīvību. Cilvēki slēpās, kas negribēja turēties vāciešiem līdzi. Mežā taisīja pazemē bunkurus, lai paliktu. Daudzi vērtīgas mantas, labus traukus raka zemē, jo to nevarēja paņemt līdzi," atminas Jūlija.
No bēgļu nometnes Vācijā devās uz Dāniju un Zviedriju. Tur iepazinās ar savu vīru Andreju Bergmani, kurš bija policists. Kad Zviedrija sāka izdot latviešu leģionārus Padomju Savienībai, baidoties, ka tas skars arī citus bēgļus, Bergmaņi kāpa kuģī uz Ameriku. Radi Latvijā bija pārliecināti, ka Jūlija bēgļu gaitās nav izdzīvojusi.
"Viņa brauca kopā ar savu draudzeni. Mums bija ziņa, ka tā draudzene, dodoties no Dānijas uz Zviedriju, ir gājusi bojā - kuģis sabombardēts. Viņas bija nešķiramas no pašas Abrenes, mēs izdarījām secinājumu, ka arī Lija ir gājusi bojā. Jo nekādas ziņas nebija. Faktiski uzskatījām par mirušu," stāsta Jānis.
Līdz pienāca Atmoda, kad Latvijā sāka rīkot pasaules latviešu ģimeņu saieta “3x3” nometnes. Jānis palīdzēja tās organizēt. "Nolēmu vienu nometni rīkot Latgalē. Višķos. Amerikas laikrakstā “Laiks” parādījās raksts par šo nometni un mana fotogrāfija. Tante ieraudzīja manu fotogrāfiju, manu vārdu, uzvārdu. Un viņa saprata, ka esmu, iespējams, viņas brāļa dēls," stāstīja Jānis.
Jūlijas kundze ir ASV pilsone, taču viņa grib atgūt Latvijas pilsonību. Viņai ir 1946. vai 1947. gadā Londonā Latvijas vēstniecībā izdota pase, kura izdota uz citas Latvijā sniegtas pases pamata, un to pasi viņa ir atstājusi Londonā. Nekur likumos nav atrunāts, ka uz šīs pases pamata var atjaunot Latvijas pilsonību. Tomēr Jūlija Bergmane cer, ka sarežģījumi atrisināsies, un viņa varēs rokā turēt jauno - mūsdienu Latvijas pasi.
