Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Glābēju viedie palīgi

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Pavēle Nr.1

Aculiecinieks. Marina.No Donbasa, līdz Rojai

Marinas stāsts. No kara Donbasā līdz sirdsvietai pie jūras Rojā

Pie Marinas Žiļinas ciemos ierodamies piektdienas pēcpusdienā – laboratorijā, Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrā. Jau divus mēnešus šīs telpas ar mērinstrumentiem, kolbām, dažnedažādām iekārtām ir viņas pasaule.

Marina ir ukrainiete no Pervomaiskas pilsētas Luhanskas apgabalā, Donbasa teritorijā. Vietas, ko savās ziņu slejās pazīstam kā Austrumukrainas kara zonu. Tur joprojām ir Marinas mājas, bet nedz viņa, nedz viņas vecāki tur vairs nedzīvo. Tas aizvien ir pārāk bīstami.

Laboratorijā Marina mēra, piemēram, lauksaimniecībai tik svarīgo augsnes mitrumu. “Mitrums ir ļoti svarīgs," viņa uzsver. "Visas metodes biežāk aprēķinājām uz sausu masu, tāpēc ir svarīgi zināt mitrumu. Kviešiem būs pirmā raža, es uzzināju jaunu informāciju, tāpēc par augsni varu atbildēt.”

Marina ir absolvējusi Harkovas Tehnisko universitāti un uzsākusi tur mācības arī doktorantūrā. Strādājusi augstskolas katedrā par inženieri, bet tad viss mainījās.

“Bet bija tā, ka Ukrainā – karš. Pirmkārt bija revolūcija, ar finansējumu bija ļoti grūti," pastāstīja Marina. "Es nevarēju turpināt strādāt... nē, es varēju, bet nebija perspektīvas, un tāpēc es lidoju uz Latviju. Ne tikai tāpēc. Man bija vīrs un joprojām ir vīrs, viņš ir no Latvijas, Rojas. Bet, ja godīgi, es nedomāju, ka palikšu Latvijā. Domāju, ka turpināšu mācīties, es nedomāju, ka dzīvošu Rojā.”

Marina ideālā gadījumā vēlas turpināt zinātnisku darbu. 

"Tāpēc, ka man ir spēks, ir enerģija un ļoti, ļoti patīk zinātniskais darbs," viņa piebilda.

Ceļu nodoties zinātnei Marinai lielā mērā izšķīrusi ķīmijas skolotāja, kas saredzēja meitenē interesi un talantu. Divus gadus personiski strādāja ar Marinu, līdz ķīmija šķitusi tik viegla un interesanta.

Marinas kolēģe Sanita Švedenberga cer, ka drīzumā būs vairāk laika vienai otru iepazīt.

 “Es, piemēram, miežu grupā strādāju," paskaidroja Sanita. "Mēs strādājam pa laukiem, noliktavām, pa siltumnīcu, mums ir dažādi darbi. Viņa [Marina] vairāk atbild par laboratoriskajiem darbiem. Nav jau pasēdēts ar viņu pie viena galda, jo visu laiku ir jāstrādā, te nav tā vieta, kur runāties. Visu laiku ir jāstrādā. Vienīgi, kad būs svētki. Viņai vēl nav bijuši svētki, tagad tas epidēmijais laiks. Tagad ir Covid laiks, kas mūs visus apstādina...”

Marina iestarpina, ka varēs kopā gatavot boršču, un Sanita tam bez kavēšanās piekrīt. 

Blakus laboratorijai Marinai ir arī savs kabinets, kur atrodas zinātniskā literatūra, Marinas pašas zinātniskās publikācijas. “Šeit ir mans kabinets, te es strādāju," ar savu darba vietu iepazīstina Marina. "Bieži strādāju laboratorijā, bet te taisu tehnisko dokumentāciju un lasu grāmatas. Jauns darbs, un obligāti daudz kas jāzina." 

Marina Žiļina un viņai tuvie cilvēki

Marinai līdzi ir fotogrāfijas no Ukrainas, dažas pavisam senas ar viņas tuvajiem, dažas jaunākas.

Vienā redzamas aprikozes, kuras tik saldas un sulīgas izaug tikai Ukrainā. Mamma, kultūras centra vadītāja, tautas folkloras kolektīvs, abas vecmāmiņas, kuras abas aizgājušas mūžībā, nespējot pārdzīvot kara faktu. Marina nav bijusi dzimtenē visus šos sešus gadus. Arī tuvākās draudzenes ir ārzemēs, bet Donbasā, kur joprojām ir dzimtas mājas, arvien atgriezties ir bīstami. Mamma, kad sākās karš, trīs nedēļas nosēdēja pagrabā.

“Bija 2014. gada 22. jūnijs, un līdz 28. jūlijam es nerunāju ar mammu," pastāstīja Marina. "Nestrādāja [sakaru] operators, viņa bija pagrabā visu šo laiku. Visu laiku! Bija šausmīgi. Pēc tam nomira kaimiņš. Mana mamma visu redzēja. Bija šausmīgi. Tāpēc viņi visi skrēja uz pagrabu un viņa tikai dzirdēja, kā akmeņi krīt jumtā un pēc tam dzirdēja, kā kaimiņiene sauca: “Toļa, Toļa, bet – viss, tikai gabaliņi bija.”

“Es katru reizi prasu, kāpēc.. tagad arī nav atbildes. Mēs gaidām atbildi, kāpēc ir tā," atzina Marina. "Kāpēc Ukraina nevar pateikt.., nu, labi, Krievija, bet nevar pateikt, kā būs tālāk. Cik cilvēku nomira, iedzīvotāji, kuri dzīvoja pilsētā. Šausmīgi.”

Marina nešaubās, ka Ukrainā ir reāla okupācija. Apgrozībā ir rubļi un krievu valoda ir oficiāla.

"Un viņiem ir Krievijas pase," piebilda Marina. "Ir apgabali, kur cilvēkiem ir Krievijas pase. Tā ir okupācija."

Kara tēma ir smaga, un Marina vairākkārt sarunā min, ka viņai ir laimējies atrast mājas Latvijā.

“Man bija mērķis obligāti integrēties sabiedrībā. Obligāti! Latvijā ir liela problēma – krievi kopā, latvieši – atsevišķi, un viņi kopā reti kontaktējas," savu pieredzi atklāja Marina. "Es biežāk redzu, ka latvieši runā krieviski. Bet krievi ļoti reti runā latviski. Man bija viena diena, kad darbā divi cilvēki pateica: “Tu vari runāt krieviski.” Ja man tā pasaka, viss, man nav garastāvokļa. Tad viņiem ir grūti un viņi nevar saprast. Man ir jāstrādā un jāuzlabo latviešu valoda. Kas tas ir? Es taču runāju!”

Iemācīties latviešu valodu Marinai ir sarežģīti, un viņa pati meklējusi iespējas.

“Man ir grūts ceļš. Rojā nav kursu, un es meklēju skolotāju," pastāstīja Marina. "Viena sieviete kā entuziaste man palīdzēja. Mēs nopirkām grāmatas... Un ļoti ilgi trīs gadus, trīs reizes nedēļā. Sākumā bija grūti. Noliku B līmeņa eksāmenu, tad C, bet es turpināšu, gribu C1, ir, ko darīt.” 

Marinai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un vēl trīs gadus iespēja domāt. Viņa teic, ka plāno palikt uz dzīvi Latvijā, jo vīrs un meitiņa ir latvieši, un tad jau arī pieņems lēmumu. Jā, un uzrakstīt nepabeigto doktora disertāciju, arī to viņa gribētu Latvijā.

Darbadienas noslēgumā Marina dodas uz mājām, uz aptuveni 30 kilometru attālo Roju, lai izņemtu no bērnudārza tobrīd sešgadīgo Emīliju. Šo ceļu Marina mēro ik dienu – prom un atpakaļ pie jūras smilšainā vaiga. Vismīļākais vīrs, kā Marina viņu sauc, Andris ir pavārs un šoreiz nav mājās, jo strādā. Abas ar Emīliju gaidīs viņu mājās.

“Es nesaprotu, kā vispār var dzīvot bez jūras,” Marina saka. Ne viņas bērnībā, ne studiju gados tās tuvumā nebija. Tagad jūra – tā ir sirds. Mazā Emīlija nopeldējusies jau pavasarī.

Savā dzimšanas dienā, kas nosvinēta neilgi pirms Jāņiem, Marina atnāca uz darbu ar lielu torti, ko, atbilstoši pandēmijai, saudzīgi sadalīja kolēģiem. Lielo boršču vārīs nākamgad, kad, cerams, būs rimies vīruss un visi varēs sanākt kopā kā lielos godos Ukrainā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt