Jēkabpilietis Gundars Kalve nupat atgriezies no Ukrainas: "Mēs bijām Izjumā, Limānā un piefrontes zonā, kas ir pēc Limānas atgūšanas no okupantiem."
Gundars vairākkārt bijis Ukrainā, arī pirms kara: "Es esmu bijis janvārī, februārī – nepilnu mēnesi līdz karam. Kara laikā trīs mēnešus līdz vasaras beigām karoju Ukrainas pusē. Tagad, kad atgriezos saimniecībā, lai padarītu saimniecības lietas, šī bija trešā reize, kad mēs aizdzinām mašīnas, ģeneratorus, apģērbu un pārtiku. Šogad kāda astotā reize varētu būt. Es neesmu skaitījis."
Uz Ukrainu viņš sāka braukt no 2018. gada sākuma. "Pamatā mēs draudzējāmies ar "Azov" puišiem – tiem, kas aizstāvēja "Azovstaļ" rūpnīcu. Pēc tam mēs jau sadraudzējāmies ar citām brigādēm. Pēdējo reizi atvadījos no 56. brigādes.
Man kā daļēji karavīram bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk šis konflikts būs. Nebija zināms tikai, kurā brīdī tas sāksies.
Mana pārliecība bija tāda, ka ir labi, ka mēs esam NATO valsts un mūs aizsargā piektais pants, bet, tā kā neviens nav pārbaudījis šī panta darbību, es vēlējos nodibināt kontaktus ar tām tautām, cilvēku grupām, kuras ir gatavas par savu ideju un neatkarību nolikt galvas. Tāpēc mēs latviešu leģiona kluba līmenī ļoti draudzējamies ar igauņiem, lietuviešiem. Ukraina bija nākamais solis. Apmeklējot vairākkārt Ukrainu, es guvu pārliecību, ka, ja notiek trieciens, kā tas bija 24. februārī, un ja, piemēram, krieviem ienāktu prātā doma pārbaudīt piektā panta stiprību un mēģināt uzbrukt Baltijas valstīm, tad vesela pusarmija ukraiņu nāktu mums palīgā tieši tāpat, kā mēs ejam viņiem palīgā," pastāstīja Kalve.
Gundaram ir daudzpusīgas nodarbes: "Mana iekšējā pasaule balstās uz trim mīlestībām – saimniekošana savā zemē, saimniecībā, protams, ģimene, Latvija un apkārtējā vide – to es vispār nepieminu, jo tas ir pašsaprotami. Tālāk ir dzeja, kultūra un intelektuālā pasaule, un trešā – militārā. Šajā gadījumā, dzīvojot savus 50 gadus, es strādāju tajā jomā, kas tajā brīdī ir svarīgākā. Tad, kad pienāca grūti laiki militārajā jomā mūsu brāļiem un māsām Ukrainā, tad, protams, prioritāri es kļuvu nevis vairs par uzņēmēju vai rakstnieku, bet par armijas cilvēku.
Tas ir noticis pašsaprotami. Man tur ir jābūt. Savādāk nevar."
Gundars ir gatavs aizstāvēt Ukrainu līdz galam. "Man ļoti tuvi draugi diemžēl neatbild uz zvaniem – kurš no februāra, kurš no marta. Es zinu, ka vairāk ar viņiem neredzēšos, ar čaļiem, kas devuši savu zvērestu cīņai līdz galīgai uzvarai. Tā būtu nodevība pret saviem čaļiem, ar ko ir būts. Tādēļ man ir jāņem ierocis, lai aizstāvētu arī par viņiem šo skaisto zemi Ukrainu," pauda Kalve.
Latviešu vienība, kurā iesaistās arī Gundars, kaujas gaitas Ukrainā sāka Irpiņā, aizstāvot Kijivu. "Tur bijām ļoti īsu brīdi, vēlāk mūs pārmeta pāri nelielai upītei uz ciematu Romanovka. Tur pabijām ilgāk, aizsargājām artilērijas vienības, kuras tika nepārtraukti apšaudītas no Krievijas artilērijas puses. Pastāvēja iespēja, ka diversantu un izlūku grupas mēģinās artilēristus provocēt un likvidēt. Mums bija jāaizstāv mūsu artilērijas pozīcijas. Tad, kad krievi atkāpās no Bučas un Hostomiļas, tad mēs Kijivā atpūtāmies divas dienas un devāmies uz austrumu fronti. Mūsu bataljons tika izvietots ziemeļaustrumu pozīcijās aiz Izjumas. Starp Izjumu un Slovjansku. Pretī mums stāvēja krievu armijas spēcīga tanku divīzija. Mēs iespēju robežās iznīcinājām šo vienību, cik bija mūsu spēkos. Diezgan daudz vienības tika nodedzinātas. Vairāk nekā 20 tanki. Tad, kad sākās lielais uzbrukums Izjumai, tad es atgriezos mājās, bet latviešu puiši iegāja vieni no pirmajiem gan Izjumā, gan Limānā. Šobrīd cīnās Limānas sektorā."
Gundars Kalve par emocijām frontē nerunā. Viņš teic, ka svarīgi saglabāt vēsu prātu. Aizstāvot Ukrainu, viņš sargā arī Latviju, ko ļoti mīl. Un mīlestībā valstij viņš atzīstas paša rakstītā dzejā.
