Kad pavasara spilgtajā saulē kopā ar Latvijas Radio šoferi esam izlīkumojuši Talsu novada Virbu pagasta ceļus un iebraucam „Kalniņos”, kas ir vairāku dzīvokļu rindu māja, Vladimirs Mihejevs jau iznācis pretī un gaida. Rokās brūna, plāna burtnīciņa.
Kad atveram mājas durvis, koridorā, asti priecīgi luncinot, virsū uzlec zeltaini raibā Mikiņa. „Nekož, tik vajag paņemt nost,” Vladimirs saka un atāķē savas mājas sarga nadziņus no mana mēteļa, un suni saudzīgi iespundē blakus istabā.
Lai gan Talsu novads ir arī mana dzimtā puse, ar Vladimiru klātienē tiekamies pirmo reizi. Kad viņam zvanīju, lai pieteiktu, ka gribētu satikties, un klausulē vaicāju, vai runāju ar Mihejeva kungu, Vladimirs uzreiz pieklājīgi, bet stingri atbildēja: „Ar traktoristu Mihejevu.” Visu mūžu aris Latvijas zemi viņš – somietes un krieva dēls, citādi sevi nemaz nesauc.
Kad vēlāk esam apsēdušies goda istabā, es - lielā krēslā ar atzveltni, Vladimirs – dīvānā ar tīģerraksta segu, ar to arī sākam. Kāpēc traktorists? Un Vladimirs smejoties teic, ka ne tas vien. Vietējie viņu arī par deputātu sauc, jo viņš bija deputāts Latvijas PSR Augstākajā Padomē.
Vladimirs ir dzimis Krievijā, toreizējā Ļeņingradā, tagad Sanktpēterburgā, 1941.gada blokādes laikā. No pārdzīvojumiem mammai nebija piena, puiku izglābusi kāda pavisam sveša sieviete, kura pati bija zaudējusi bērniņu. Tēvu Vladimirs neatceras, viņš nomira, kad dēlam bija gads. Māte par viņu stāstījusi maz, slēpusi, un kā Vladimirs saka, viņam tā arī nav ticis skaidrs, vai armijā tēvs bijis ierindnieks vai „ofiņš”, proti, no komandējošā sastāva.
Kara šausmas dažos teikumos ietērpt nevar. Pēc tēva nāves kopā ar māti un brāli kuģī braukuši pa Ladogu, dziļi, tālu Krievijā, un, lai gan kuģiem bijuši karogi ar sarkaniem krustiem, fašisti metuši bumbas, divus nogremdējuši. Mamma vēl ilgi atcerējusies, kā visapkārt dedzis ūdens.
Kara jukās, bēgļu gaitās galu galā nonākuši Latvijā. Sākumā Ogres rajona Krapē. Mamma situsies kā mācējusi. Strādājusi fermā, vēlu nākusi mājās, un naktī puikas modušies, dzirdot, kā viņa mazgā grīdu. „Oda pēc hlora, nekas, toties visi rāpuļi pazuda,” Vladimirs atceras.
Maza auguma būdams, dabūjis trūkties arī no vietējiem. “Mani tā apsaukāja bišķīt. Latvieši mazi puikas teica – nabaga krievs. Nabagi jau mēs bijām – māte bija viena pati. Krievu puikas Финoм называли (par somu sauca). Bet es jau nedusmojos,” atceras Vladimirs.
Un tad Krapes kolhoza priekšnieks pārnācis uz Talsu pusi, vairākas strādnieku ģimenes atnākušas līdzi, arī Vladimira mamma ar abiem puikām. Tā nu viņa dzīve iesakņojusies te.
Dusmīgs uz karu būdams, Vladimirs ilgi auklējis sapni kādu dienu kļūt par lidotāju un sakaut fašistus. Armiju izgājis, par lidotāju viņš nekļuva, bet par priekšzīmīgu traktoristu gan. Vladimiram ir sieva Anita un četri bērni.
Vladimiram daudz patīk runāt par darbu. Par to, cik melna, smaga, īpaši, kad salīst, ir zeme Kazahstānā, kur viņš uz laiku bija nosūtīts apgūt neapstrādātās zemes, un kā tā vieglāk irst Virbu laukos.
“Es jau 70.gados zināju, ka te nāks Atmoda. Man bija pazīstama meitene, skolotāja, un es ielauzos nacionālistu grupā Rīgā. Viņi iepazīstināma [mani] ar viņiem, teica, ka soms. Un viņi tur atklāti deva vaļā. Es neticēju, ka tāda spēcīga komunistiskā iekārta sagrūs. Paši bija vainīgi komunisti, izlaidās,” spriež Vladimirs.
To, kā būs bijis pareizāk, parādīs nākotne, Vladimirs saka. Viņaprāt, sava vieta ir gan Latvijas neatkarības atjaunošanai, gan fašisma sagrāves pieminēšanai, ar ko zīmīgs maijs.
“Ja es būtu latvietis, es domātu tā, kā latvieši. Es jau vienreiz sapulcē viņiem teicu – to vajag saprast, ka viņi rīkojas tā, kā mēs paši būtu darījuši. Tā ir viņu, jūsu valsts. Daudz ko cieta, daudz ko vainīgi krievi bija… tas ir, ne krievi, cilvēki. Nevajag tikai dusmoties.”
Kad vakarā mājās pāršķirstu Vladimira doto burtnīcu, pamanu, ka tā pierakstīta tikai līdz pusei – desmit lapu, 75 Vladimira dzīves gadi! Sākas krieviski - pirmais teikums īsi, divi vārdi - „ Будем знакомы!” jeb „Būsim pazīstami!” un tad parējās atmiņas latviešu valodā - par karu, bērnību, armiju, daudz, daudz par traktoriem, kultivatoriem, mehanizatoriem. Savu atmiņu ciklu Vladimirs kā sācis, tā arī noslēdz krieviski – ar vienu teikumu: „На Вовочке все быстро заживает.” – „Vovočkam viss sadzīst ātri.”
Šis bija stāsts par somietes un krieva dēlu Vladimiru Mihejevu no Talsu novada Virbu pagasta.
