Sadaļas Sadaļas

Latviešu biznesa pērļu zvejniece Anglijā Edīte Brauela

Anglijas latvietei Edītei Brauelai (Browell) vislielāko prieku sniedz iespēja dzirdēt tautiešu biznesa veiksmes stāstus ārzemēs. Šobrīd latviešu uzņēmēju sadarbība ir tik aktīva kā nekad iepriekš, un Edīte Brauela, kas vada Lielbritānijas latviešu uzņēmēju klubu un ir arī citās organizācijās, tam saredz milzīgu perspektīvu un iespējas: „Kad latvieši sadarbojas, tad notiek lielas un brīnumainas lietas!“

Edīte Brauela, iepriekš Malvesa, trīspadsmito  gadu dzīvo Anglijā, pusstundas braucienā no Londonas. Ikdienā viņa ir starptautisko korporatīvo klientu risku vadības konsultante lielā pasaules uzņēmumā un apdrošināšanas institūta izglītības sekretāre. No darba brīvajā laikā viņa kūrē Lielbritānijas latviešu uzņēmēju klubu un aktīvi darbojas arī citās organizācijās.  

Edīte ir pārliecināta – uzņēmēja gars tādā vai citādā veidā slēpjas katrā cilvēkā, pat ja viņš pats to nemaz vēl nenojauš. Kā pierādījumu viņa min pati savu pieredzi. Edītes pirmais vīrs traģiski aizgāja bojā, un Edīte palika viena ar mazo meitu uz rokām. Pēc izglītības viņa bija feldšere, bet māsiņām tobrīd maksāja ārkārtīgi maz. Bija izvēle – strādāt savā specialitātē un knapināties vai iet un darīt ko jaunu, kur var nopelnīt iztiku.

Ar dēlu Džeimiju un meitas ģimeni

Edīte atstāja pagātnē medicīnas izglītību un “iekāpa” pilnīgi citā jomā, sākot strādāt investīciju un risku vadības firmā, kur viņas darbs bija saistīts ar klientiem, līgumiem un tamlīdzīgām lietām. “Pa vakariem sēdēju, lasīju likumus. Augstskolā studēju biznesa vadību un paralēli ieguvu augstāko kvalifikāciju risku vadībā. Pamazām veidoju karjeru. Mani pamanīja, nāca piedāvājums veidot jaunu uzņēmumu no nulles. Izaicinājums bija milzīgs, bet nedomājot piekritu. Kad pēc pusotra gada nobankrotēja ārvalstu investori, uzņēmumu nācās pārņemt pilnībai pašai. Nācās pierast, ka nedrošības brīžos nav, kam prasīt padomu, jo virs manis augstāk vairs nav neviena! Palīdzēja vecāku atbalsts, man paveicās arī ar lielisku komandu, iestrādājos, un savā jomā bijām starp labākajiem.“

Neiesprūst starp kultūrām un valodām

Uz ārzemēm Edīti Brauelu, toreiz vēl Malvesu, aizveda mīlestība. Tas bijis liels un smags lēmums, jo uzņēmumam veicās labi, bet Anglijā būtu viss jāsāk no sākuma: „Tad domāju – pamēģināšu, Anglija galu galā ir jauka vieta. Es biju arī izdegusi personīgā līmenī, vajadzēja kaut ko citu, jaunas vēsmas. Un jaunībā jau visas durvis vaļā! Tā arī nokļuvu Anglijā ar domu, ka būšu te gadu, pusotru… Kā jau daudzi! 2006. gadā sāku braukāt uz Angliju, pavisam uzņēmumu nodevu saviem kolēģiem, kuriem pilnībā varēju uzticēties, un paliku tikai kā īpašniece īsi pirms krīzes 2008. gadā.”

Ilgāku laiku Edīte dzīvoja tīrā angļu vidē, līdz pienācis brīdis, kad sapratusi – ir izslāpusi pēc citiem latviešiem, kultūras, valodas, cita līmeņa draudzības un attiecībām:

“Protams, braucām uz Latviju, bet šeit tā visa pietrūka. Un vēl bija tā – es kādreiz smīkņāju, kad cilvēki teica, ka, aizbraucot uz ārzemēm, pēc laika grūti runāt latviski. Pagāja vairāki gadi, aizbraucu tikties uz Latviju ar tā laika biznesa partneriem, runāju un pēkšņi sapratu, ka man nav vārdu, esmu iesprūdusi starp latviešu un angļu valodu! Tas bija signāls man pašai. Tad arī sāku iesaistīties latviešu kopienā Anglijā, sabiedriskajā dzīvē. Tajā latviskajā ir pašā kodolā kas tāds, ko nekas cits nevar aizvietot! Mans vīrs saka – nu jā, tu jau nevari citādi, tev jau tā identitāte. Un viņš to ir pieņēmis, tagad lepojas ar manām aktivitātēm latviešu kopienā. Aizsākās mana darbošanās Lielbritānijas latviešu uzņēmēju klubā jeb tīklā, tas bija ārkārtīgi interesanti. Man kā bijušajai uzņēmējai tas īpašais gars nekur pazudis nebija un nav, man ir ļoti svarīgi sevi piepildīt, kad redzi, ka dod un ka nāk pretī, no tā rodas taustāma vērtība. Visi pasākumi bija dvēseliski piepildoši – es satiku jaunus cilvēkus, redzēju, kā viņiem klājas. Mani vienmēr priecējis, ka citiem iet labi! Un varbūt varu padalīties ar padomu, un viņam iet vēl labāk, bizness attīstās. Tas dod brīnišķīgu pozitīvo lādiņu. Esmu arī “Daugavas vanagu fonda” valdē, jo mani ārkārtīgi fascinē informācijas apmaiņa starp tā dēvētajiem vecās trimdas latviešiem un jaunajiem atbraucējiem. Uzzinu daudz kā tāda, ko man skolā padomju laikā nemācīja.”

Edīte smejas, ka nesen kāds viņu nosaucis par “pērļu zvejnieci” un paskaidrojis: varētu tak mierīgi strādāt savā labajā darbā, bēdu nezinot, un dzīvot mierīgi dzīvi, bet viņai neesot miera, staigājot riņķī un meklējot uzņēmējus – “latviešu pērles” Anglijā.

Edīte Brauela ar "Daugavas vanagu fonda" valdes priekšsēdi Lielbritānijā Aivaru Sinku

Mūsējiem jāmācās sevi palielīt

Lielbritānijas latviešu biznesa kluba aizsākumi meklējami vēl senāk, bet pirms gadiem četriem Eiropas latviešu apvienība rīkoja lielu pasākumu – Eiropas latviešu biznesa forumu, kas pulcēja uzņēmējus no Latvijas un ārvalstīm, ministrus, dažādu institūciju un organizāciju pārstāvjus. Tajā tika runāts par reemigrāciju, par savstarpējo sadarbību starp Latviju un diasporu. Edīte atceras: “Tajā laikā vēl notika tāda taustīšanās, sadarbība starp abām pusēm vēl nebija tik spēcīga kā tagad.”

Šobrīd klubam jeb tīklam ir vairāk nekā 1000 biedru, noticis desmitiem pasākumu, tostarp arī sadarbībā ar Latvijas Republikas vēstniecību, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Nodarbinātības valsts aģentūru un citām institūcijām. Klubs darbojas kā nereģistrēta labdarības organizācija – tā esot visvienkāršākā forma bezpeļņas organizācijai. Klubs patiesi savā darbībā orientējas uz palīdzības sniegšanu uzņēmējiem.

Edīte ar latviešu uzņēmējiem un citiem interesentiem tīklošanās pasākumā “Daugavas vanagu” Anglijas mītnē “Straumēni”

Edīte gan atzīst, ka mēdz būt grūti latviešus izkustināt – daļa labprāt piedalās sabiedriskās aktivitātēs, bet daļa norobežojas no tautiešiem, jo, iespējams, ir apdedzinājušies, tikuši neglīti izmantoti vai piekrāpti, ir rūgtums. Tāpēc jo lielāks prieks, kad izdodas rūgtumu kliedēt: “Kad izstāsti, kas tur notiek un kāds pamats ir mūsu pasākumiem, tad viņš tomēr atnāk, notiek enerģijas apmaiņa, un viņš pēc tam ir sajūsmā. Cilvēkiem patīk veiksmes stāsti, un es priecājos, ka šis tas mainījies un cilvēki par tiem vēsta – jo bija laiks, kad pilnīgi visu turējām pie sevis. Patiesībā jau arī šobrīd daudzi neuzskata par vajadzīgu par sevi daudz stāstīt, un ir ļoti daudz lieliski strādājošu, veiksmīgu, interesantu cilvēku, par kuriem neko nezinām.

Esam samērā noslēgti, daudz ko nestāstām, turam pie sevis. Tam noteikti ir arī vēsturiskas saknes no seniem laikiem,

kad, lai izdzīvotu, bija vēlams pēc iespējas mazāk izlēkt, runāt, stāstīt par to, kas pieder. Tad padomju gadi, un arī nav nemaz tik senā pagātnē jāmeklē – deviņdesmitajos, ja kādam izstāstīji par savu ideju, tad rēķinies, ka esi viņu zaudējis.”

Edīte Brauela tīklošanās pasākumā “Daugavas vanagu” Anglijas mītnē “Straumēni”

Angļiem neesot problēmu skaļi sevi slavēt. Bet Edītei arī skaidrojums, kāpēc tas, iespējams, ir tā: “Latviešu ir maz, ja gribi izsisties, tev labi jāstrādā, labi sevi jāparāda, svarīgi ir turēt labu reputāciju, jo visi par visiem zina vai ātri var uzzināt. Te līdzīgo ir daudz, un izcelties var tas, kas, tēlaini runājot, skaļāk kliedz. Bet latviešiem jāmācās vairāk sevi palielīt, ne tikai labi strādāt!”

Edīte ar prieku teic, ka latviešu uzņēmēji labprāt sadarbojoties – Anglija ir liela, tur ir nevis nepilni divi miljoni potenciālo klientu, bet sešdesmit seši miljoni: “Ja produkts vai pakalpojums der visiem, tad kāpēc nesadarboties – kopā būsit stiprāki! Protams, cilvēki ir dažādi, bet tas, ko es esmu pieredzējusi, ir, ka latvieši labprāt sadarbojas – gan darbā, gan ārpus darba. Jo attiecības starp latviešiem ārvalstīs ir pat varbūt ciešākas nekā starp tautiešiem Latvijā. Protams, diasporā ir savas nianses, atšķirības no Latvijas latviešu sabiedrības, bet tās var saprast tikai tie, kas paši te nodzīvojuši vairākus gadus.”

Tieši pēdējos pāris gados jūtams būtisks izrāviens uzņēmēju sadarbības jomā  – gan savstarpēji ārvalstīs, gan arī tiek veidotas saites ar Latvijas uzņēmējiem. Robežas un dalījums “viņi ārzemēs” un “mēs Latvijā” lēnām zūd: “Latviešiem, man šķiet, piemīt tāda īpašība – kad viņi sāk strādāt kopā un ļoti cieši sadarbojas, tur tiešām var sagaidīt uzplaukumu, jo savstarpējā uzticība ir dziļā, personiskā līmenī, ne tikai korporatīvā līmenī. Mūsu ir maz, ar katru var atrast vismaz vienu kopīgu paziņu. Tas arī nosaka attiecības, sadarbošanos, kas ir siltāka, atvērtāka.”

Savējie klikšķa attālumā

Edīte Brauela palīdz satikties arī latviešu uzņēmējiem Eiropas mērogā – viņa darbojas  #esiLV – ārvalstīs dzīvojošo Latvijas izcelsmes uzņēmēju un nozares profesionāļu un organizāciju kopienā. Smejas – esot jau šajā kopienā no tā laika, kad tās nemaz neesot bijis: “Idejas aizmetņi radās 2017. gada pasākumā. Pašās beigās tika prezentēta ideja, tikai toreiz ar nosaukumu “Latvija var”. Sapratām, ka top, veidojas, realizējas kas nozīmīgs. Robežu nav, iespējas ir bezgalīgas!”

Šī gada janvārī Edīte bija viena no organizatorēm un moderatorēm pirmajam Eiropas latviešu uzņēmēju tīklošanās pasākumam, kas guva milzīgu atsaucību – gribētāju piedalīties bija tik daudz, ka virtuālajā platformā visiem nepietika vietas.

Neraugoties uz stereotipiem, ka latvieši ir atturīgi vienpaši, pasākums pierādīja, ka latviešu uzņēmēji ir atvērti un gatavi sadarboties: “Man jau uzreiz pēc tam daudzi prasīja, kad būs nākamā tikšanās! Virtuālā vide dod iespēju tikties ikvienam ar jebkuru no jebkuras vietas pasaulē. Nospied pogu, un esi kopā ar savējiem! Iniciatīvas ideja ir savienot uzņēmējus, uzņēmīgos cilvēkus un profesionāļus vienotā tīklā, kas var sastrādāties. Noteikti ar laiku veidosies arī vēl vairāk lokālo uzņēmēju klubu, daži tādi jau ir un veiksmīgi darbojas. Sastrādājoties paveras fantastiskas biznesa un informācijas apmaiņas iespējas. Jebkurā pasaules vietā, jebkādā biznesa līmenī tas, kas nosaka veiksmi, ir un paliek cilvēciskais faktors. Ilgtermiņā varam radīt bāzi savstarpējai sadarbībai un arī Latvijas uzplaukumam un attīstībai. Tam visam varētu būt visnotaļ pozitīvs un taustāms rezultāts.” Nākamais tīklošanās pasākums notiks jau 18. martā (ikviens Latvijas un Eiropas uzņēmējs aicināts piedalīties, sīkāka informācija: [email protected])

“Nav dienas, kad nedomāju par Latviju”

Kaut arī Edīte iekļāvusies angliskajā un starptautiskajā vidē un aktīvi piedalās latviešu kopienas sabiedriskajā dzīvē, sapnis atgriezties Latvijā nav atmests ne uz mirkli, tieši otrādi – izskatās, ka tiks arī realizēts. Lielā meita Marta jau atgriezusies dzimtenē un nu dzīvo Latvijā.

“Man nav bijusi diena, kad es nebūtu domājusi par Latviju, par iespēju atgriezties; par to, ka varētu braukt atpakaļ kaut tūlīt. Tā ir mana iekšējā sajūta, un es domāju pie iespējas un izdevības to arī darīt. Arī mans vīrs Džons beidzot ir piekritis, kaut arī tas prasīja ilgu laiku! Bet, regulāri braucot uz Latviju, viņš ir sācis uzskatīt, ka Latvija ir laba vieta, kur dzīvot. Bijām uz draudzenes meitas kāzām, tas viņam bija pozitīvs šoks – pēc tam pusgadu visiem te Anglijā stāstīja par to! Tā ka – jā, es mūs redzu Latvijā.

Vīrs strādā IT jomā, ir liels priekšnieks ļoti lielā uzņēmumā, viņam pārmaiņas būs sāpīgākas. Bet nu jau arī viņam sāk gribēties atpūsties no atbildības un vienkārši atgulties puķu pilnā Latvijas pļavā.

Mēs jau sākām kalt plānus, bet tos izjauca ''Brexit''… Viss kārtīgi jāpārdomā, piemēram, kā būs, ja izlemsim dzīvot divās valstīs? Kas notiks ar mani, vai man to Anglija ļaus? Pašreiz ir gandrīz spiesta vajadzība kārtot Anglijas pilsonību, kaut iekšējas nepieciešamības man pēc tā nav. Ir arī neliels baiļu faktors, jo man savas uzņēmējdarbības vairs nav, un sākt visu no nulles vēlreiz… Es nezinu, vai būtu gatava. Bet, ja nāktu kāds labs darba piedāvājums, domāju, mēs pat nešauboties dotos. Protams, vienā dienā tas nenotiktu, bet principā es brauktu nedomājot,” atzīst Edīte. 

Angļi – stabilāki, latvieši – radošāki

Šķiet, ka Anglija tepat vien ir, tomēr Edīte uzsver, ka kultūras un mentalitātes atšķirība ir būtiskas: “Es arī turējos pie stereotipa, ka mēs esam tāds vēsais ziemeļnieku tips. Bet, atbraucot uz šejieni, es sapratu, ka man bieži vien sev iekšēji jānospiež bremze, lai es nerunātu par daudz, lai nereaģētu, lai nepaustu tik atklāti emocijas – jo citādi es uzreiz tajā vidē izlecu, izceļos. Man tas traucē, jo es gribu būt, kas es esmu. Bet šejienes vidē ir jāuzliek maska, tāda nosacīta šlipse jāuzsien. Jādomā, ko un kā saki, kā reaģē. Vide ir salīdzinoši sausa, vēsa. Latvieši arī biznesa līmenī ir atvērtāki, sirsnīgāki. Arī draudzības jēdziena izpratne atšķiras. Angļi darījumos ir ļoti uzticami, bet viņi neprot būt tādi draugi kā mēs – tik dziļā, personiskā līmenī.”

Anglijai raksturīgas pārmantojamības tradīcijas – te ir daudz uzņēmumu, kas darbojas ne tikai desmitiem, bet pat simtiem gadu. Kari Angliju salīdzinoši saudzējuši, un firmas varējušas netraucēti darboties. Turklāt valdība strādājot parastā cilvēka labā, raugoties, kas ilgtermiņā būs labs valstij un tautai: ”Tauta ir tas lielais kopums, kas valstij pienes labumu! Jo, ja tautai iet labi, tad valstij iet pavisam labi. Un tad ir abpusēja interese, apmaiņas process, kur abpusēji tiek dots un tiek saņemts pretī. Arī šobrīd uzņēmumi tiek pabalstīti, lai vēlāk varētu turpināt darbu. Ir arī ļoti daudz uzņēmumu – un es esmu runājusi ar daudzu starptautisku uzņēmumu vadītājiem –, kam pērn gājis labāk kā jebkad.”

Latviešu uzņēmēji savukārt viennozīmīgi esot radošāki un elastīgāki: “Tas jau arī atbilstoši mūsu pieredzei – deviņdesmitajos gados taču lielākajai daļai nebija nekādas biznesa pieredzes! Bija jāmeklē, jāmēģina, jāatrod sava niša. Mūsu attīstības grafiks ir ļoti straujš – trīsdesmit gados izrāpties no komunisma drupām un iekāpt modernā Eiropā! Pirms 25 gadiem latvietes brauca uz Angliju dzemdēt, meklēt medicīnas pakalpojumus. Tagad ir otrādi – latvieši no ārzemēm brauc pirkt medicīnas pakalpojumus Latvijā. Un ne tikai latvieši, bet arī ārzemnieki. Tas ir viens piemērs, kas norāda, cik liela izaugsme, kvalitatīvs lēciens pa šo laiku noticis.

Mēs daudzos līmeņos, daudzās nozarēs esam konkurētspējīgi.

Tas ir mans personīgais viedoklis, skatoties kā bijušajai biznesmenei uz vidi, kā Latvijā strādā, kāda ir darba kultūra, kāda ir darba ētika. Anglijā tas pēdējos gados ļoti mainījies. Mēs esam gatavi iet, ņemt un darīt, kur citi vēl pētīs, skatīsies, domās. Protams, visur un vienmēr ir izņēmumi, es runāju vispārīgi. Bet tāds novērojums man ir  – ja latvietim būs iespēja kaut ko darīt un radīsies iespējas, viņš tās noteikti izmantos.”

Edīte atzīmē arī vēl kādu niansi – ārzemju biznesam Anglijā ir lielāka iespēja izcelties tad, ja ir vietējais partneris, nevis, ja darbojas vieni paši: “Te vide ir vērsta uz iekšpusi, svešo nelaiž īsti iekšā – ne pārtiku, ne preci. Ja nu vienīgi būs kaut kas – oh! Bet viņi lielākoties izvēlēsies savu jebkurā jomā, vidē, līmenī. Un man liekas, ka tas nemaz nav slikti. Ja mēs Latvijā tā darītu, tad mēs būtu nedaudz augstāk kā šobrīd. Tīri ekonomiskā ziņā.”

Latvietis ir kā rieksts

Edīte ir ievēlēta Latvijas tēla veidošanas padomē un darbojos Latvijas tēla veidošanas grupā. Un viņas visstingrākā pārliecība – latviešiem jāceļ sava nacionālā pašapziņa, mēs pārāk daudz sevi noniecinām: “Mums ir nacionālā īpašība, saucas “ko tad es, es jau neko”. Vai arī raksturīgi sevi tā kā pazemināt, pat apsaukāt un redzēt kaut kādā greizā spogulī. Piemēram, mēs nebūt neesam tik aizspriedumaini, kā mums tīk par sevi domāt, patiesībā esam daudz atvērtāki pret pasauli, ar daudz pieņemošāku skatu nekā daudzi rietumeiropieši. Man patīk teikt, ka latvietis ir kā rieksts – ar cietu čaulu, bet mīkstu, saldu kodolu.

Kad esi iemantojis uzticību, tas ir, salauzis čaulu, tad tik pa īstam vari novērtēt, cik latvietis ir sirsnīgs, draudzīgs, jautrs un jauks!

Angliski ir tāds teiciens – “once you`re in, you`re in” (“ja reiz esi [ticis] iekšā, tad esi iekšā” – angl.). Ja nu reiz esi ticis iekšā, tad esi savējais, un nav svarīga ne tautība, ne valoda, ne izcelsmes valsts. Līdzko latvietis saprot, ka ar šo cilvēku viņš var saprasties un jūtas labi, tad visas barjeras nojūk. No sākuma mums tik tā rieksta čaumaliņa jānorīvē nost. Mēs protam būt dabiski, cilvēciski, patiesi sirsnīgi. Un, kad mēs saņemamies un kaut ko darām kopā, uhh, tad varam patiesi varenas lietas paveikt un liekam pasaulei mūs pamanīt!”

Edīte ļoti gribētu, lai ikkatrs atceras pirmās brīvvalsts izcilā politiķa Zigfrīda Annas Meierovica teikto: “Pasaules kartē nav lielu un mazu tautu. Tautas lielumu nosaka nacionālā pašapziņa un gara apvāršņi.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt