Šķiet, ka tas ir vienīgais latviešu centrs pasaulē, kur jau pāris gadus regulāri notiek šāda izglītojoši izklaidējoša nodarbe. Turklāt interesanti, ka latviešu senioru krustvārdu spēles pulciņš noris ar netiešu Dienvidaustrālijas iestāžu atbalstu un, tā teikt, svētību. Tas tāpēc, ka valdībai ir izdevīgi, ja vecie ļaudis pēc iespējas ilgāk dzīvo patstāvīgi, savās mājās, nevis pārceļas uz aprūpes namiem, jo tas valstij izmaksā dārgi. Tāpēc tiek piešķirti līdzekļi dažādām organizācijām, kas rūpējas par senioru dzīves kvalitāti, par to, lai sirmgalvji nav atstāti novārtā.
Tāda ir arī programma “Laima”, kas atbild par latviešu tautības sirmgalvjiem, kas vecāki par 65 gadiem, dzīvo savās mājās un kam nav nepieciešama specifiska medicīniskā aprūpe. Programma tiek īstenota Adelaides latviešu nama paspārnē.
“Valdība uzskata, ka senioriem ir ar kaut ko jānodarbojas, jāvingrina miesa un gars, un nepietiek ar to, ka viņš ir tikai nomazgājies un paēdis, bet sēž mājās. Jābūt dzīves kvalitātei, interesei un priekam par dzīvi – tas nāk par labu gan veselībai, gan dzīvildzei,” saka latviete Mārīte Rumpe, kas strādā programmā “Laima” un rūpējas par cienījamu vecumu sasniegušajiem latviešiem.
Nedēļas svarīgākais notikums
Aizraušanās ar krustvārdu spēli, kā jau daudzas labas lietas dzīvē, sākusies gluži nejauši. “Manas paziņas rokās nonāca “Scrabble” ar latviešu burtiem, kāds bija atsūtījis no Latvijas, un viņa sāka spēlēt kopā ar manu latviešu izcelsmes vīramāti reizi nedēļā mūsu mājās. Tolaik sāku strādāt senioru programmā “Laima” un teicu viņām – ko tad jūs te divatā vien, nākat pie mums, tur būs plašāka sabiedrība! Pasūtījām arī vēl komplektus latviešu valodā.
Kundzes līdz šim varējušas spēlēt tikai angļu valodas versiju, un tagad dikti priecājas, ka ir burti ar garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm,” stāsta Mārīte.
Krustvārdu spēles grupiņa aktīvi darbojas jau divus gadus – sākotnēji bijis arī pa kādam kungam, bet to interese nav bijusi tik noturīga, un palikušas vien dāmas. Ja sākotnēji programmas darbinieki piedāvājuši tēju, kafiju, tad nu jau tiek pasniegtas arī pusdienas, jo azartiskās kundzes spēlē visu dienu – no rīta līdz pat pavēlai pēcpusdienai!
“Spēle notiek ļoti aizrautīgi – ir strīdi, vai tāds vārds ir vai tā nav, tiek ņemtas talkā vārdnīcas. Nu jau kundzes lūdz, lai nopērkot viņām planšetdatoru, tad varētu lietot arī elektroniskās vārdnīcas – drukātajās daudzu vārdu neesot.
Sākām arī fotografēt garākos un interesantākos vārdus, kundzes patiesi priecājas, kad izdodas izlikt visus burtus vienā gājienā,” par senioru aizrautību priecājas Mārīte.
Ik pa laikam dāmām tiek piedāvāts šo “smadzeņu izkustināšanu” nomainīt ar kādu citu – kāršu spēli, dambreti vai vēl citu galda spēli, taču nē – vajagot vien krustvārdus likt. Tā kļuvusi par tik svarīgu saviesīgās dzīves sastāvdaļu, ka grupiņas dāmas nekad nekavē ceturtdienu saiešanas, izņemot, ja ir kāds ārkārtējs gadījums vai, piemēram, neatliekama ārsta vizīte. Citādi ir vienmēr klāt un allaž saka, ka ar prieku jau gaida nākamo ceturtdienu, lai atkal satiktos un uzspēlētu. Tas ir nedēļas galvenais notikums, kas dod gan spēku, gan dzīvesprieku, komunikāciju, tiek izvingrināts prāts un atjaunotas un papildinātas latviešu valodas zināšanas.
Dzīva interese un atmiņas par Latviju
Programmas ietvaros un līdztekus tai latviešu seniori piedalās arī citās nodarbēs – daži spēcīgākie kungi dodas uz novusa klubu, reizi mēnesī tiek rīkoti izbraukumi: “Parasti mēģinām tos izbraukumus rīkot tālākus, kur pašiem sirmgalvjiem vairs nav iespēju vai spēka tikt. Noskatām kādu foršu krodziņu, braucam ekskursijā un pie reizes ēdam kopīgas pusdienas. Visu laiku mums te kaut kas notiek, atzīmējam dzimšanas dienas, ir kino rīti, kur rādu kādu ārzemēs internetā pieejamu latviešu filmu vai koncertu. Rīkojam kulināros kursus, kur var piedalīties jebkurš, ne tikai seniori. Ir grupiņa “Rosme”, kur ļaudis atnāk uz pusdienām, grupas vadītāja lasa un skaidro ziņas no Latvijas, stāsta par notikumiem, pat par laika apstākļiem – tas viss ļoti interesē mūsu seniorus, kuri uz Austrāliju bēgļu gaitās bija spiesti doties agrā jaunībā vai bērnībā.”
Kopā aprūpējamo latviešu senioru ir 67, daudzi nāk uz grupu nodarbībām, bet citi ir vienpaši un iet nekur nevēlas.
Tomēr arī par viņiem netiek aizmirsts, gados vecie latvieši tiek apciemoti, ja nepieciešamas, tiek sniegti transporta pakalpojumi, uz svētkiem viņi saņem dāvaniņas un paciņas ar pašceptiem pīrādziņiem.
Mārīte trīs dienas nedēļā rūpējas par “Laimas” programmas senioriem, bet vienu dienu dodas uz Baltiešu aprūpes namu, kurā mīt arī seši latviešu tautības vecīši: “Atskaņoju viņiem latviešu dziesmas, lasām ziņas, skatāmies video no Dziesmu svētku ierakstiem. Nereti viņi raud, atceroties Latviju un savu jaunību… Bet reizēm vajag arī asarām ļaut vaļu… Citreiz iet jautri, skatāmies filmas un spēlējam bingo.”
Latviešu biedrības namā esot iesākts projekts, kurā apzina latviešu tautības vecāko paaudzi, uzklausa viņu stāstus, ieraksta tos, tulko angliski. Šie stāsti atrodami Dienvidaustrālijas muzejā sadaļā pie mutvārdu vēstures.
Mīlestība ved uz Austrāliju, dziesma – uz Latviju
Pati Mārīte ir no jaunlaiku izceļotājiem, viņa Austrālijā dzīvo 13 gadus, un turp jauno sievieti aizveda mīlestība: “Vīru Andri satiku Latvijā. Viņš ir Austrālijā dzimis latvietis, kura vecāki Austrālijā nokļuva, dodoties ar ģimenēm bēgļu gaitās. Kad Latvija atguva neatkarību, Andra tēvs izdomāja, ka jābrauc atpakaļ, un Andris brauca līdzi, nodzīvoja te trīs gadus, tad arī sapazināmies. Es pabeidzu universitāti un pārcēlāmies uz Austrāliju atpakaļ nu jau kopā.”
Uz Latviju bieži aizlidot nesanāk – pārāk jau nu tālu. Bet šovasar ģimene gan domā atkal doties uz tēvzemi – pamudinājumu devis diriģents Gints Ceplenieks, kurš uz Adelaidi bija devies mācīt dziesmas un diriģēt, sagatavot Bērnu un jauniešu dziesmu svētkiem Austrālijā mītošos dziedātājus:
“Viņš mani emocionāli aizķēra! Neesam bijuši Latvijā piecus gadus. Bet tagad desmitgadīgā meita piedalīsies svētkos, un lidosim šovasar turp.”
Mārīte arī pati dzied korī, bet paralēli darbam ar senioriem nedēļas nogalēs māca Adelaides Latviešu skolā, kuru apmeklē apmēram 40 dažāda vecuma latviešu bērni, pārsvarā trešajā paaudzē dzimušie.
“Ir bērni, kas nemaz Latvijā nav bijuši, tad rādām, stāstām, ka tā ir īsta zeme, kas patiešām eksistē! Maniem abiem bērniem Latvijā patīk, lai gan par šo to viņi, protams, brīnās – par to, ka omīte dzīvo dzīvoklī, jo te lielākā daļa dzīvo privātmājās. Par to, ka nav tik daudz krāsainu putnu. Ka jūra nav tik sāļa kā Austrālijā. Ka visur pārdod visdažādākos pīrādziņus, jo šeit tos var dabūt tikai latviešu namā,” Mārīte stāsta, piebilstot, ka tomēr pavisam uz dzīvi bērni uz Latviju pagaidām gan negribot pārcelties, jo šis ir vecums, kad ļoti svarīga ierastā vide un draugi. Varbūt vēlāk, kad būs paaugušies. Bet pašai Mārītei spēku dod gan sava, gan citas latviešu ģimenes un darbs ar pievienoto vērtību, ko viņa dara no visas sirds.
