Draudzīgi sadevušies rokās, pa pirmās Latvijas augstskolas “Academie Petrina” kāpnēm kāpj Jelgavas ''zelta pāri''. Cilvēki, kuri savas kopdzīves lappusēs ierakstījuši piecdesmit skaistus gadus.
Inese Šķinķe, jautāta, kādas ir viņas vīra labākās īpašības ar smaidu nosaka – “viņš ir labsirdīgs, viņš ilgi nedusmojas, sabaramies, bet pēc piecām minūtēm viss kārtībā”. Savukārt viņas dzīvesbiedrs Ilmārs par sievu saka – “viņa tāda stingra”.
Daudzi pāri iepazinušies ballēs, un arī šodien mūzikas taktis liek griezties valša ritmā, bet laulība gan neesot nekāda deja. Pret to jāizturas nopietni.
Zelta kāzu svinētāja Ilona Jumiķe uzskata, ka “jābūt piekāpīgam vienam pret otru”, “jautājumos, kur vajag, ir jāpiekāpjas, nekā tur nevar darīt”.
Visi šā gada “zelta kāzu” svinētāji ir īpaši ne vien ar to, ka spējuši viens otram uzticēties, saprast un būt kopā priekos un bēdās veselu pusgadsimtu, bet arī ar to, ka visas apaļās kāzu jubilejas svinējuši kopā ar savu pilsētu, jo ''jā '' vārdu viens otram teikuši 1965. gadā, kad Jelgava atzīmēja savu 700 gadskārtu.
Tradīcija godināt "zelta pārus" Jelgavā aizsākusies pirms pieciem gadiem.
