Invaliditāte, sanitāri, labiekārtošana. Padomi, kad tuvinieki slimnīcā

Neārstējamu vai smagi slimu pacientu aprūpē galvenā uzmanība tiek veltīta pacienta sāpju mazināšanai. Viņi gan valsts aprūpē tiek stabilizēti tikai līdz desmit dienām, un tad aprūpējamais tiek nodots tuviniekiem, kam arī tas ir neizsakāmi smags dzīves posms. Lai plašāk iepazītu to, kas notiek šajā izmisumā zonā ar pacientiem un līdzcilvēkiem, publicējam pieredzes stāstus, kas saņemti pēc Latvijas Radio aicinājuma. Šis ir Kaspara stāsts, par to, kā viņš pēdējo divu gadu laikā atvadījās gan no tēva, gan mātes. Šajā laikā viņš iemācījies daudz, un šie padomi varētu noderēt arī citiem līdzīgās situācijās.   

Man 2017. gada decembrī mira tēvs un pagājušā gada oktobrī - mamma. Nerakstīšu hronoloģiju, bet centīšos savilkt tos punktus, kas raksturo sistēmu un par ko ir vērts runāt. 

Tēvs mira no vēža, faktiski viņam viss notika diezgan ātri. Atteica kājas, un apmēram pēc nedēļas viņš bija miris. Pirms tam viņš, protams, juta sāpes, to mazināja utt. Man ir aizdomas, ka viņu nogalināja pagalam neveiksmīga operācija, bet varbūt arī nebija tik slikti, ka tā notika. Sāpes viņam tai slimnīcā lielā mērā noņēma. 

Mātei - pamatā sirds mazspēja un nieru mazspēja. Viņa kādu laiku bija spējīga staigāt, bet jau tad periodiski dzīvojās pa slimnīcām. Maija sākumā viņa vairs nespēja pastaigāt, un es viņu ieliku privātā pansionātā.

Ātrā palīdzība un slimnīcas 

«Izmisuma zonā»

Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.

Uzsaukums:

Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

Neklusē. Stāsti

Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".

Mamma principā baidījās nonākt slimnīcā. Parasti tā bija loterija, un parasti - ne pārāk veiksmīga. t.i., viņu gan medicīniski sakārtoja, bet dzīves apstākļi tur viņai parasti bija sliktāki nekā mājās (piemēram, Rēzeknes slimnīcā viņa bija pavasarī, kad naktīs bija mīnusi, dienās palātā bija karsts, bet naktīs sala). Nerunājot par to, ka Stradiņos vienu reizi viņa gaidīja uzņemšanā vairāk nekā 24 stundas (principā slimnīcu uzņemšanas kapacitāte ir vēl viena tēma, uz ko derētu nopietni paskatīties). Otrkārt, viņa baidījās, ka viņu aizvedīs, sašpricēs un atlaidīs, un kur viņa, guloša, lai tad liekas. Es gan te viņu mierināju, ka noorganizēšu transportu - vienkārši, ir svarīgi laicīgi sazināties ar ārstiem, jo transporta firmas parasti ved nākamajā dienā. 

Ar tēvu bija savādāk. Viņu "izlaida" no Rēzeknes slimnīcas (kājas bija atteikušas), laikam atveda līdz mājas pagalmam, bet pateica, ka augšā nenesīs. Mamma organizēja kaimiņus, kas ar segu viņu nesa (vairāk nekā 100 kg) uz 3. stāvu.

Vispār mammas ekspektācija no ātrajiem bija tāda, ka viņi krīzes gadījumā varētu atbraukt, sniegt palīdzību, bet neraut viņu uz slimnīcu. Man grūti spriest - tas izklausās diezgan loģiski, bet te ir arī atbildības jautājums noteikti. Varbūt tas būtu iespējams, ja pacients tā grib. 

Sāpes un ātrā palīdzība

Mēs jau no tēva zinājām, ka ātrie nebrauc atsāpināt. 

Kad pārvedu mammu uz Rīgu, viņai ļoti drīz sāka stipri sāpēt kāja. Es sarunāju ARS ātro palīdzību (80 eiro!), lai viņi atbrauc atsāpināt. Viņi konstatēja rozi un momentā aizfīrēja viņu uz slimnīcu. Principā mēs būtu varējuši saukt ātros uzreiz, ja būtu zinājuši. Pēc tam, pēdējā reizē, kad mamma brauca uz slimnīcu, viņa zvanīja ātrajiem un sūdzējās par stiprām sāpēm - viņi nebrauca. Es piezvanīju un pateicu visu par rozi, viņi atbrauca un viņu aizveda bez ierunām. 

Sanitāri slimnīcā, reanimācija

Stradiņa slimnīcā nodaļas atšķiras. Pirmajā reizē, kad mamma tur bija, viņa teica, ka tik sliktā nav bijusi nekad. Otrajā reizē (tad, kad viņa gaidīja 24 h) nodaļa bija laba gan pēc viņas teiktā, gan pēc maniem novērojumiem. Ārste godīgi teica, ka viņi nevar viņai pievērst tik daudz uzmanības, kā vajadzētu (viņu vajag grozīt un sēdināt), tomēr viņi viņu grozīja un sēdināja. 

Es ar korupciju nenodarbojos, bet ar to nodarbojās mamma. Principā, lai sanitāres darītu savu darbu puslīdz kārtīgi, viņām bija jāmaksā (un te nav runa par "īpašu attieksmi", bet par sava darba izdarīšanu), izņēmums bija tā Stradiņu nodaļa - tur ne man, ne mammai necēlās roka. 

Toreiz, kad Stradiņos mamma gaidīja 24h uzņemšanā, viņu tur nebaroja (uzņemšanā nebaro). Aizvedu viņai ēdamo, apsargs nodeva ēdamo, bet klāt nelaida. Par to, ka nebaro, viņa komentārs bija "nav jau nekāda kafejnīca". No sirds vēlēju viņam, lai viņš pats ar atņemtām kājām paguļ savas slimnīcas uzņemšanā. 

Atsevišķs stāsts ir reanimācija. Man trūkst pierādījumu, bet mamma teica, ka pārvelkot pamperus, sanitāre viņu sasitusi (cilvēka ķermenis - pat manas mammas - ir smags un ļengans, un ar asām kustībām to pārcelt ir daudz vieglāk. Tas, protams, nav saudzīgi). Tāpat, viņa teica, ka viņai nav laicīgi mainīti pamperi. Bet, atšķirībā no parastā slimnīcas režīma, es tieku tur tikai žēlastības kārtā, mammai pašai arī nekā nav, un es pat īsti nevaru neko papīkstēt - sanitāres var mani viegli izmest laukā ar to aizbildinājumu, ka ir reanimācija. Katrā ziņā es tur jutos pretīgi bezspēcīgs. 

Slimnīcas labiekārtošana

Es sākumā baidījos slimnīcas iekārtojumā kaut ko mainīt. Pēc tam es sapratu, ka to var darīt diezgan droši. 

Piemēram, Stradiņos mammai acīs spīdēja saule. Es aizlīmēju ar plēvi visus logus (palātas biedrenes arī bija priecīgas). Pie gultas var piesiet strapes, lai mamma var vieglāk kaut kur pavilkties. Tiesa, pārāk daudz striķi sanitārēm traucē, un tos viņas vāc nost (ir tādas virvju kāpnītes, ar ko gulošs pacients var pievilkties un pats apsēsties).

Zvana poga

Kā likums,

zvana poga ir novietota tā, lai guļošs slimnieks to nevarētu nospiest. Pat ja var nospiest, nav garantijas, ka tā strādā.

Tas attiecās gan uz slimnīcu, gan uz privāto pansionātu (kur, protams, man bija daudz vieglāk sakārtot šo jautājumu).

Kopējas pansionātā

Tās bija dažādas. Bija tādas, pēc kuru aprūpes mammai radās zilumi. Protams, ka sacēlu skandālu, un viņām tika aizliegts iet pie mammas (pēc tā gadījuma es sāku apsvērt, vai tomēr nevaru iekārtot viņu mājās, bet tas arī nav vienkārši - pansionātā vismaz teorētiski ir 24x7 uzraudzība. Katrā ziņā es to nepaguvu.)

Bija tādas, kas darīja savu darbu normāli. Bija tādas, kas darīja vairāk, nekā bija pienākums. 
Pansionātā bija arī vairākas medmāsas (uz maiņām), tai skaitā viena, kas redzēja mammas tūsku (rozes uzliesmojums, pēdējā reizē), bet nekā nenoreaģēja. Bet tas man liekas tāds individuāls dumjums, citas man likās +/- normālas. 

Izmaksas

Man tas maksāja 750 EUR mēnesī. Svarīgi zināt, ka, nokārtojot 1. grupas invaliditāti, lielu daļu šīs naudiņas segtu valsts. Es to nezināju, bet mamma bija prātīgi izveidojusi savus ietaupījumus + viņai nāca pensija + es esmu gana turīgs. T.i., it kā ar visiem tiem lielajiem izdevumiem likās, ka mēs varam peldēt gana ilgi. Citi nebūs tik turīgi, bet, ja zina par 1. grupu, un ir pensija, tad tas palīdzēs ķepuroties diezgan daudz. 
 

  • Pamperi - kādi 40 EUR mēnesī. Uz tiem var dabūt ģimenes ārsta zīmi, tad ir atlaide. 
  • Zāles - neesmu rēķinājis, bet ap 200 EUR mēnesī es tur atstāju. 
  • Jārēķinās ar inventāra nomu - pretizgulējumu matracis 20 EUR mēnesī, skābekļa aparāts - 20 EUR mēnesī. Nav dārgi, bet jāzina, ka šādu ekipējumu var dabūt - piemēram, tas pretizgulējumu matracis, ko mammai iedeva pansionātā, viņu meta laukā no gultas. Bet slimnīcā viņai vispār nedeva neko - vajadzēja nākt ar savējo (un neviens pat neieteica, ka tādu lietu būtu vērts dabūt)

Starp citu, man 2017. gadā nomira brālēns - 42 gadus vecs, viņam bija vēzis. Bet nāves iemesls, cik saprotu, bija asins saindēšanās. Viņam bija noņemtas kājas, un viņam sarunāja rehabilitāciju Vaivaros. Bet no turienes viņu izmeta, tiklīdz saprata, ka viņam ir onkoloģiska saslimšana. Toties par grozīšanu neviens nebija domājis, un radās izgulējumi, un laikam asins saindēšanas. 

Aprīkojums slimnīcās un pansionātā

Par to nav domāts vispār. Guļošs cilvēks var piekļūt pie skapīša virsmas un maksimums, ja tāda ir - pie augšējās atvilktnes. Bet bija arī skapīši, kur nebija atvilktnes, bet durtiņas un aiz tām plauktiņi. Guļošs tur vienkārši netiek klāt. Doma, ka varētu pasaukt sanitāri, lai tā kaut ko padod, ir diezgan naiva. Sanitāres var kavēties stundu arī tad, ja viņai zvana zvans (es esmu viena, jūsu ir daudz!).

Ēdiens

Principā guļošam slimniekam garšīgs ēdiens ir viens no retajiem priekiem. Slimnīcās, cik atceros, nebija garšīgs. Pansionātā - kā kuru reizi. Dažreiz bija garšīgs mājas ēdiens, citreiz - plānas putras bez taukuma. Vārdu sakot, es mammu regulāri piebaroju un arī novietoju viņai ēdienu tā, lai viņa var sasniegt. 

1 komentārs
Māra Ezera
Liels paldies, ka dalījāties ar piedzīvoto! Jūtu līdzi un priecājos, ka Jūsu vecākiem bijis tik rūpīgs aprūpētājs.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti