Ina Strautniece - viena no tiem, kas panāca aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirkā

Tuvojoties gada nogalei, ierakstu sērijā „Cilvēks ziņu virsrakstos” mēs meklējam stāstus aiz gada lielajiem ziņu virsrakstiem un uzrunājam cilvēkus, kuri ļauj ielūkoties šo notikumu aizkulisēs. Šorīt pievērsīsimies šogad plaši izskanējušam notikumam dzīvnieku aizsardzības jomā: aizliegumam izmantot savvaļas sugu dzīvniekus cirka izrādēs un atrakcijās Latvijā. Pirms šī lēmuma bija vairāk nekā 50 biedrības Dzīvnieku Brīvība protesta akciju un vēl citi aktīvistu darbi. Šorīt par vienu no organizācija biedriem - Inu Strautnieci.

Ina Strautniece - viena no tiem, kas panāca aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirkāLaura Dzērve

    „No latīņu valodas aizgūtā vārda „aktīvists” pamatnozīme ir pavisam vienkārša – tas, kas kaut ko dara. Savā grāmatā „Jauno latviešu valoda” Ilmārs Šlāpins arī atzīst, ka pēdējos gados Latvijā šo vārdu lieto nedaudz eifēmiski. Proti, apzīmējot tos, kuri kaut ko dara ar pārāk lielu dedzību: „Taču neviens normāli domājošs mūsdienu latvietis ne par ko nevēlēsies aktīvi iestāties vai piedalīties aktivitātēs. Lai to dara aktīvā molekula no kāda veļas pulvera”.

    Man sev ir grūti pielikt vārdu aktīviste, pasmaidot par to, saka Ina Strautniece – tulkotāja, arī bērnu un jauniešu grāmatu autore. 55 gadus veca rīdziniece, biedrības „Dzīvnieku brīvība” biedre. “Bet tas veids, kā es, kā mēs darbojamies, ir kaut kas tāds, kas atšķir no tās kopīgās patērētāju masas, ko nekas neinteresē - “ne mana cūka, ne mana druva”.

    Tomēr man ir tā sajūta, ka “gan mana cūka, gan mana druva”, tāpēc prasās lietas labā kaut ko darīt,"

    norāda Strautniece.

    Ar Inu Latvijas Radio netiekas darbīgā izdevniecībā vai rakstnieka terasē, bet gan Puškina ielā 11 netālu no Zinātņu akadēmijas. Pagaidām vāji apkurinātā, laika nesaudzētā mājā, ko varētu nosaukt par “diezgan nepieradinātu”. Šīs ir dzīvnieku aizstāvības organizācijas - biedrības “Dzīvnieku brīvība” mājas.

    Taču “Dzīvnieku brīvība”, kas ir Ina Strautniece un vēl seši simti biedru, visbiežāk ir tur, ārā, un īstajos brīžos kā dzīvsudraba lodītes saplūst kopā.

    Turklāt rezultatīvi - šāgada jūnijā pilnībā aizliedza savvaļas sugu dzīvnieku (arī nebrīvē audzēto) izmantošanu cirkā un atrakcijās.

    “Pirmais bija pagājušā gada maijs, jūnijs. Bija tie brāļi Zapašniji,” saka Strautniece.

    Kampaņa «Par cilvēcīgu cirku» skaitļos

    Ilga 3 gadus

    Sākums: 2014. gada pavasaris

    Saeimas lēmums aizliegt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā un citās izklaidēs: 2017.gada 15.jūnijs

    Notika vairāk nekā 50 protesta akcijas gan pie Rīgas cirka, gan Arēnas Rīga, gan dažādos mikrorajonos, kā arī aktīvs darbs ar valsts iestādēm, sabiedrības informēšana un iesaiste

    Biedrība „Dzīvnieku brīvība”: ap 600 biedri

    Dati: kampaņas rīkotāji Dzīvnieku brīvība

     

    Inas pirmais pikets bija pie “Arēnas Rīga”, kur notika brāļi Zapašniju cirka izrādes ar Āfrikas lauvām, baltajiem un Usūrijas tīģeriem. Par to Ina ar vīru uzzināja no radio. “Mēs ar vīru sapratām, ka mums tā ideja ir ļoti pieņemama, ka mēs esam ar visām četrām par to,” saka Ina. Viņas vīrs agrā jaunībā piestrādājis cirkā par tā dēvēto “uniformu” – smuki saģērbtu krāvēju. Viņš redzējis, ka tur pret dzīvniekiem neizturas labi. Šī akcija bija pirmā no daudzām, kur abi ar plakātiem rokās piedalījās - Ina un vienmēr līdzās viņas vīrs ar balto spieķi. Abi neatbalsta to, kas citām dzīvām būtnēm rada ciešanas.

    „Mums ir absolūta, kā agrāk teica, vienota idejiskā platforma, viss domu gājiens un vērtības mums pilnīgi vienādas," uzsver Ina.

    Šajā "Dzīvnieku brīvības" protesta akcijā, kas nebūt nebija pirmā kampaņā "Par cilvēcīgu cirku", Inai arī bija ugunskristības, kad viņa pēc izrādes dalīja skrejlapas apmeklētājiem.

    “Es nostājos pie izejas un sāku dot. Daudzi cilvēki ņēma, jo pieraduši ņemt: varbūt domāja, kādas akcijas, atlaides. Bija citi, kam bija momentā skaidrs, kas par lietu: viebās, vicinājās: nē, nē. Dažs labs bļaustījās.

    Vēl tur bija tāds interesants moments, ka viena dāma saplēsa skrejlapu, aizbāza man aiz krāga tos papīriņus. Es zinu, ka es neko teikt nevaru, neko darīt nevaru, citādi mēs būsim ekstrēmisti,"

    atzīst Strautniece.

    Ja tāda pretreakcija, tad tas, ko viņa dara, ir svarīgi, tādēļ jānāk atkal, nodomājusi Ina. Drīz vien abi ar vīru arī iestājušies biedrībā “Dzīvnieku brīvība”.

    Ina Strautniece

    „Kādreiz skatījos dokumentālos kadrus ar studentu nemieriem Parīzē 1968.gadā, un tad man iekrita acīs, ka es nekur nekad neesmu redzējusi vienkopus tik ļoti daudz jaunu un skaistu seju. Un tagad, piedaloties piketos pret cirku un vispār par dzīvniekiem, es pēkšņi ieraudzīju, ka cilvēki, kuri pastāv par kādu pozitīvu ideju, par savu pārliecību, staro no iekšpuses," viņa norāda.

    Tuvojoties izšķirošajam balsojumam Saeimā, Ina rīkojās sev pavisam neraksturīgi – nosūtīja vēstules visiem simt Saeimas deputātiem. Vēstules bija ''Dzīvnieku brīvības'' aktīvistu ideja. “Es uzrakstīju divu veidu vēstules: vienas to frakciju deputātiem, kas likās cerīgāki, un cita veida vēstuli – "saskaņiešiem" un vēl kam. Un izsūtīju visiem simtprocentīgi. Daži atrakstīja: paldies, ņemsim vērā, bet maz bija tādu, kas reaģēja," stāsta Ina.

    Atgriežoties mājās no pēdējās lielās akcijas pie Saeimas balsojuma dienā 15.jūnijā, abi ar vīru klausījušies radio.

    “Protams, tā bija eiforija. Saproti, ka tā nav bijusi cīņa ar vējdzirnavām, ka tas ir panākts, ka sabiedriskā doma ir no svara un ka var labas lietas šādā veidā panākt," viņa atminas.

    Tulkotāja Ina kā brīvprātīgā arī tulko “Dzīvnieku brīvībai” tekstus no angļu un poļu valodas. Piemēram, aktīvista rokasgrāmatu, materiālus par industriālo lopkopību, sprostos dētām olām, subtitrus filmām.

    “Tā ir mana artava, ko es varu ielikt. Ir cilvēki, kas bīda stratēģiju, kas kaļ plānus. Tas absolūti nav mans lauciņš. Es daru to, ko es varu, kas man patīk," viņa klāsta.

    Ina, savulaik beigusi kādreizējo Lietišķās mākslas vidusskolu, arī lieliski zīmē un iesaistās “Dzīvnieku brīvības” plakātu veidošanas darbnīcās.

    Jau pirms krietna laika Ina un viņas vīrs lēnām un plūstoši pārstājuši ēst, kā Ina saka - “visus, kas iet ar četrām kājām". Taču, iesaistījušies dzīvnieku aizstāvībā, arī “tos, kas iet ar divām kājām”. Citus dzīvnieku izcelsmes produktus - pienu un olas – lielveikalos nepērkot, bet no zināmiem zemniekiem. Arī ādas un kažokādu izstrādājumus nenēsā.

    Taču kāda varētu būt nākamā aktīvistu uzvara pēc savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizlieguma cirkā? “Secība būtu loģiska tāda – cirks, kažokādas, tālāk lopkopība. No dresētā ziloņa vieglāk atteikties nekā no kažoka krāgas, bet no kažoka krāgas vieglāk nekā no kotletes," viņa norāda.

    Un vēl. Grāmatas Ina raksta ar savu kristīto vārdu – Anna Strautniece, un šobrīd viņa strādā pie jaunas grāmatas kādā nelielā apgādā. Tās saturu ietekmējis pēdējais pusotrs gads viņas dzīvē – grāmatā būs arī tādi tēli kā bez darba palikusi tīģeru dresētāja un izbijis kažokādu meistars.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti