Rūpīgi paslēptas aiz jumta dēlīšiem. Tur Maksims Lero, gatavojoties virtuves remontam, atrada ap 60 vēstuļu, ko Pirmā pasaules kara laikā karavīrs Žans Šaprons rakstījis no frontes savai jaunajai sievai Aurēlijai un abu meitiņai Ivetai. Vēstules atklājušas ļoti personisku karavīra ikdienas pieredzi, esot frontē un ilgojoties pēc mājām. Žans Šaprons rakstījis, cik ļoti skumst pēc ģimenes un kā uztraucas, kad ziņas pienāk reti.
"Dažās vēstulēs mēs atradām teju visu viņu vēsturi. Dažas, tiesa, ir jau sabojātas. Viņš sūtīja savas vēstules uz Sentnazēru," stāstīja Maksims Lero.
27 gadus vecais kaprālis armijā bija iesaukts pirms diviem gadiem, tiesa, kur tieši, vēstulēs grūti nolasāms, taču skaistais mīlestības stāsts un arī romantiskā sarakste izdzisa 1918. gada 19. jūlijā, kad jaunā Žana Šaprona dzīvību atņēma pretinieka lode.
Mājas saimnieks Maksims Lero ieinteresējās par šo stāstu un apņēmās uzmeklēt kaprāļa radiniekus, un viņam tas izdevās. Īvs Gujons ir vēstuļu autora Žana Šaprona mazdēls.
"Tas patiešām ir aizkustinoši. Es pazīstu viņa rokrakstu, šo skaisto rokrakstu. Es no sirds jums pateicos par jūsu dāsnumu," teica kaprāļa mazdēls Īvs Gujons.
Īvs Gujons savu vectēvu nekad nav saticis, taču ir daudz par viņu dzirdējis, un vēstules atklāj vēl neizzinātas lappuses. "Viņš gleznoja, viņš zīmēja un rakstīja dzejoļus."
Stāsts par jumtā atrastajām vēstulēm, kas atklājušas negaidītu pagātni, likteņus un palīdzējušas satikties paaudzēm, aizkustinājušas Francijas sabiedrību īpaši laikā, kad tiek atzīmēta Pirmā pasaules kara noslēguma diena un pieminēti kaujās bojāgājušie, tobrīd daudzi dzīvi vēl tikko sākušie karavīri.