Jūlija ir topošā vēsturniece, dzimusi un augusi Daugavpilī, kopš bērnības apmeklē pareizticīgo baznīcu, strādājusi pareizticīgo svētdienas skolā. Dārija dzimusi Ludzas novadā, katoliete, universitātē apgūst fizioterapeita specialitāti. Starpkonfesionālo strīdu starp viņām neesot, viņas vieno kopīgā lieta.
"Mēs līdz tam kopīgi nonācām augustā, bet jau rudenī sākām īstenot ieceri. Līdz šim esam bijušas 24 baznīcās, "aptvērušas" visas konfesijas, izņemot vecticībniekus, bet domājam doties arī uz vecticībnieku baznīcām.
Mums vienmēr ir līdzi svārki un lakati, zinām, ka tikumi tur ir stingri, bet mēs ievērojam visus noteikumus.
Braucam ar Dārijas automašīnu, viņa sēž pie stūres. Dažkārt mums kompānijā ir viņas kaķis Bendžamins, viņš ir izturīgs ceļotājs. Pēc lielas kompānijas netiecamies, lai gan mēs varētu ņemt pulciņā cilvēku, kurš labi zina latgaliešu valodu. Daudzi katoļu priesteri attālākās vietās labprātāk runā latgaliski," stāsta Jūlija.
Meitenes apzināti sākušas iepazīšanos ar tām baznīcām, kuras atrodas vislielākajos nostūros:
"Pilsētās viss ir vienkāršāk, tur viss ir sakārtots. Bet tur brauc, pat normāla ceļa nav, mežs, bet pēkšņi – baznīca. Apkārt dažas mājas, un bieži vien cilvēku tur ir ļoti maz. Taču mēs atrodam vecas sieviņas, kuras pastāsta, ka mācītājs atbrauc reizi mēnesī, un tad notiek dievkalpojums. Un kāda sieviņa mums noteikti atvērs baznīcu, parādīs, cik tajā skaisti.
Mūsu iespaidi ir pretrunīgi. Ļoti grūti skatīties uz sabrukušām baznīcām, piemēram luterāņu baznīcu Ēģiptes ciemā, kas atrodas netālu no robežas ar Lietuvu.
Vai arī vēl viena luterāņu baznīca, pareizāk sakot, tas, kas no tās palicis, Baltinavā. Padomju laikā tajā bija veikals, tagad arī veikals vairs nestrādā, palikusi tikai izkārtne. Mēs ļoti gribam šo izkārtni aizvākt, esam gatavas to izdarīt saviem spēkiem, taču jāsaņem atļauja. Turklāt ēka ir atdota luterāņu draudzei.
No otras puses, mūs sajūsmināja Sv. Polockas Eifrosīnijas pareizticīgo baznīca Kārsavā, tur notiek remontdarbi, iekšpusē tā ir ļoti skaista. Kārsavā līdzās atrodas divas katoļu baznīcas, tām līdzās ir krusts ar uzrakstu, ka tas uzstādīts, lai nestu mīlestības un miera gaismu Latvijas un Krievijas iedzīvotājiem. Tumsā krusts tiek izgaismots. Un Krievijas robeža ir pavisam tuvu…"
Jūlija un Dārija uzsver, ka to visu dara tikai sev – viņas iedvesmo cilvēki, viņas uzskata par savu pienākumu atcerēties dzimtenes vēsturi un neļaut to aizmirst citiem.
No patosa pilnām frāzēm izvairās. Viņām ir sava “Facebook” lapa @LatgalesBaznicas, kurā viņas ievieto informāciju par saviem braucieniem. Viņas arī iecerējušas rakstīt projektus, lai iegūtu naudu un izdotu pilnīgu fotoalbumu ar Latgales baznīcām (to noteikti ir vairāk nekā 100) ar īsām kultūrvēsturiskām uzziņām.
"Mums par to interese ir ne tik daudz reliģisku, cik kultūrvēsturisku iemeslu dēļ. Viens ir saistīts ar otru. Piemēram, uzzinājām, ka Baltinavā kalpojis katoļu mācītājs Pēteris Apšinieks, taču viņš bija ne tikai garīdznieks, bet arī apgaismotājs, rakstīja dzejoļus latgaliešu valodā. Garīdzniecība ir Latgales inteliģences “viļņa” pamats," piebilst Jūlija.
Jūlija un Dārija nedomā pamest Latviju, vēl jo vairāk, viņas grib dzīvot un strādāt tieši Latgalē. Jūlija vēlas izstrādāt jaunus tūrisma maršrutus, tostarp saistītus ar vietējo sakrālo mantojumu, bet Dārija - studēt bioloģiju, neapstājoties pie fizioterapijas.
"Mana māte strādā Nīderlandē, esmu tur bijusi. Tur ir labi, cilvēki ir atvērti un draudzīgi. Taču ar divām nedēļām man pilnīgi pietiek, pēc tam jau uz mājām. Mums viss ir, tāpat kā viņiem. Bagātības mazāk, bet kas par to. Tas nav galvenais," uzskata Dārija.
18.novembrī meitenes pavadīs Naujenē – viņu brauciena mērķis ir turienes Jezupovas katoļu baznīca.
