Sadaļas Sadaļas

Dārgumi podos. Latviete Īrijā izveido vienu no varenākajām pelargoniju kolekcijām

Caur puķēm var iepazīt pasauli, cilvēkus, kultūras, pārliecināta Līga Platā, kuras  dzīve jau padsmit gadus rit Īrijā, pilsētā Ruša. Tur latviete, spītējot vienmērīgajai gaisa temperatūrai un spēcīgajām vētrām, radījusi vienu no lielākajām pelargoniju kolekcijām valstī.

Puķes, to kopšana un audzēšana ir ne tikai Līgas sirdslieta, bet arī iztikas avots – pirms pieciem gadiem puķkope Īrijā uzsāka biznesu, savā audzētavā “Potted Jewels” jeb “Dārgumi podos” pārdodot puķu stādus un vadot izglītojošas lekcijas par pelargonijām.  Ziemā, kad siltumnīcās mazāk darba, viņa ada, tamborē, pēta sēklu katalogus, lasa un ievāc informāciju par puķēm.

No Latvijas atvestas vizbulītes dāvā pavasara sajūtu

Divtūkstošo gadu sākumā Līga Latvijā strādāja puķu veikalā un darbojās siltumnīcās. 2005. gadā viņa nolēma pamēģināt peļņu gūt Īrijā, veicot sezonālos lauksaimniecības darbus, toreiz angļu valodu tikpat kā nezinot. Pēc diviem gadiem viņa kopā ar bērniem atgriezās Īrijā uz palikšanu. "Un tad te es sāku meklēt cilvēkus, kas domā līdzīgi, kaut kā nesanāca, jo nedzīvoju latviešu kopienā,” atminējās Līga. Viņa sāka raudzīties pēc domubiedriem starp īru dārzkopjiem.

Līga aizrāvusies ar Dienvidāfrikas, Dienvidamerikas un citu eksotisku vietu sīpolpuķu audzēšanu. Viņas siltumnīcā starp krāšņiem, ziedošiem augiem, ir arī sukulenti, kuri katru reizi, braucot no Latvijas, iebāzti kurpēs un atvesti. Dārzā aug peoniju krūmi, tāpat viņai pieder neliela orhideju kolekcija. Flokšu selekcionāre Tatjana Kočāne pagājušogad Līgai atsūtīja šo augu sēklas: “Pilnīgā pārlaimē, man latviešu flokši Īrijā aug.”

Tie nav vienīgie ziedi viņas dārzā, kas saistīti ar Latviju. Pavasarī zied draudzenes atsūtītās vizbulītes. “Priecīgi pavasarī. Kā bez vizbuļiem? Kaut gan tām te īsti nepatīk. Man nav meža, es uz atklāta lauka esmu. Bet es centos izdarīt, cik vien varēju, lai tām patiktu, un tās zied,” sajūsmā noteica Līga.

Rada arī savas šķirnes

Visvairāk sieviete aizrāvusies ar pelargonijām. Viņas kolekcijā ir ap 400 šo ziedu šķirņu, sugu un to hibrīdu. “Tagad jau es esmu izlaidusies un izlepusi, es vairs negrābju visu, skatos, kas aug un kas ne,” skaidroja dārzniece.

Sākot interesēties par pelargonijām un meklējot informāciju, sieviete saprata, ka šie ziedi neaprobežojas tikai ar tā sauktajām ģerānijām, ko vecmāmiņas Latvijā audzējušas uz palodzēm. “Jo vairāk zini, jo vairāk saproti, ka tu neko nezini. Visu laiku ir kaut kādi atklājumi,” sacīja Līga.

Pelargoniju kopšana pavasarī

Ja tas ir jaunaugs, pēc trešā vai ceturtā lapu pāra izkniebj augšanas punktu jeb nogalotņo. Vecākiem augiem apgriež izstiepušos dzinumus. Nekādā gadījumā negriež tikko aplietus augus.

Vecākiem augiem pēc formas veidošanas pagaida, kad parādās jaunie dzinumi, un tad pārstāda mitrā augsnē. Poda izmērs atkarīgs no sakņu kamola lieluma. Nereti pēc ziemas liela daļa veco sakņu ir atmirušas, tāpēc, iespējams, vajadzēs mazāku podu.

Pavasarī, pat ja augam bijusi stresa situācija (pārāk auksts vai karsts), pāris reizes to piebaro ar kalcija nitrātu, pēc tam ar mēslojumu, kur NPK (slāpeklis, fosfors, kālijs) ir vienādā attiecībā. Puķkopes ieteikums ir neļaut maziem augiem ziedēt, tāpēc nepieciešams izkniebt ziedpumpuru aizmetņus.

Kad izveidojies kupls krūmiņš, nomaina uz mēslojumu kur ir mazāk slāpekļa (N) un augsts fosfora un kālija saturs, tas palīdz veidot ziedpumpurus un kvalitatīvus ziedus.

Var izmantot tomātu, balkona puķu vai ziedošu augu mēslojumu. Vislabāk ir pabarot katru laistīšanas reizi ar ceturto daļu no ražotāja  ieteiktā mēslojuma daudzuma.

Viņa ieteica informāciju meklēt senās dārzkopības grāmatās, jo jaunajās, tulkotajās ir skaistas fotogrāfijas, bet maz pamatinformācijas.

Latviešu dārznieku grāmatas gan viņa atzina par ļoti labām.

Pelargonijas Līga arī selekcionē. Lai atpazītu Līgas šķirnes, tām dots prefikss ‘Amber’, kas tulkojumā nozīmē ‘Dzintars’: “Tas ir vienīgais dārgakmens, ko Latvijā var iegūt, ko atrodam pie Baltijas jūras. Tas ir Latvija.”

Tagad viņa ir izveidojusi miniatūras šķirni ‘Amber Līgo’. “Man tā asociējas ar Jāņu ugunskuru, tā ir sarkana ar baltu actiņu. Tā kā dzirkstelītes,” skaidroja dārzniece.

Īri nesaprot latviešus

Līga novērojusi, ka daudziem Īrijā dzīvojošiem latviešiem, ja nav mazdārziņa, pie mājas ierīkota puķu dobe vai neliela siltumnīca, turpretī īru pagalmus pārsvarā klāj tikai zāliens. “Mums cita mentalitāte,” atzina Līga. Viņa gan pieļauj, ka īri nav aizrāvušies ar zemes darbiem, jo pēkšņās vētras acumirklī var iznīcināt izaudzēto.

Daudzi sēklas un stādus sūta un ved no Latvijas, jo tas ir izdevīgāk. “Es ieeju mājaslapā, un viss savējais,” noteica Līga. “Savējie sapratīs. Ar īriem ir drusku citādāk, kaut gan tie jau arī tagad ir iemācījušies audzēt, jo tad, kad es atbraucu uz šejieni, viņiem tikko bija beigušies tie laiki, kad visu gribēja nopirkt veikalos un paši neko neaudzēja. Cilvēki atgriezās pie aizmirstām vērtībām – gan pie dārzkopības, gan rokdarbiem, sāka novērtēt pašu darba augļus,” sacīja sieviete. 

Līga arī pieredzējusi īru izbrīnu par zāļu tējas vākšanu: “Viņi brīnās, kāpēc nezāles dzer, jo, ja tā nav paciņā nopirkta, tad nav lietojama.”

Īrijā nav izteiktas sezonu maiņas un pavasaris sākas ātrāk nekā Latvijā. “Piemēram, kad mums zied sniegpulkstenītes, krokusi un izlīdušas narcises, Latvijā sāk kust sniegs, bet būs viens brīdis, kad sāksies vasara, Latvija apdzīs mūs,” noteica dārzkope.

Vidējā gaisa temperatūra vasarā ir 18 grādi. Siltuma trūkuma dēļ Īrijā uz tīruma ir grūti audzēt gurķus vai ķirbjus, lai gan dažus gadus tie saaug labi. Tāpat īsti negrib augt zemās dārza pupiņas, tāpēc īri izvēlas audzēt cūku pupas.

Covid-19 vīruss tomēr spējis mainīt īru skatījumu uz dārza darbiem.

“Šeit pat tādi, kas mūžā neko nebija darījuši, sāka darboties. Īrijas televīzijā rādīja dārzkopības programmas, tas vispār šoks. Rādīja, kā stādīt, ko darīt, kāpēc, kur. Es tā biju sasmējusies, ka beidzot cilvēki sāk apjēgt, ko dārzkopība nozīmē, kāda tā ir laba terapija, ka tu ieliec pirkstus zemē un viss stress paliek tur iekšā. Zeme to paņem un atdod atpakaļ mieru,” noteica Līga.

Ieaugusi puķēs līdz ausīm

Padomju laikos Līgas mammai bija lielākā sīpolpuķu kolekcija pagastā, arī ome nodarbojās ar dārzkopību. “Man patika skatīties, bet es teicu, ka man nekad mūžā nebūs dārzs. Tad es, tāpat kā daudzi tā laika bērni, tikām izmantoti kā brīvais darbaspēks, mammas un tēti lika ravēt. Vairāk nekā pirms 20 gadiem bija klikšķis, kaut kas notika,” atminējās Līga. Viņa nopirka visas pieejamās puķu sēklas un sāka tās audzēt. 

“Toreiz man tā riebās dārza darbi. Un kur es esmu tagad? Ieaugusi puķēs līdz ausīm.

Tā netīšām, staigājot garām, apbružājies, tas pielīp. Kaut ko jau redz,” noteica dārzkope. Viņas meitām par dārza darbiem šobrīd nav nekādas intereses.

“Vienu gan es apsolīju, ka man nebūs dārza, vai arī, ja man būs, es nekad bērniem nelikšu tur iet, nespiedīšu ravēt. Savu solījumu esmu turējusi,” atklāja sieviete, taču viņas meitām patīk, ka mājās ir dzīvi ziedi. 

Līga priecājas, ka līdz ar kolekcijas veidošanu ieguvusi draugus un domubiedrus visā pasaulē:  “Tādi paši nenormālie. Man jau liekas, ka man draugi ir dārzkopji vien.” Sieviete atzina, ka augi  viņas dzīvi nav krasi mainījuši, bet padarījuši interesantāku gan: “Man jau ir sajūta, ka es puķēs esmu visu laiku kopš brīža, kad man dārza darbi pārstāja riebties... “Gēni” laikam. Latvietis laikam jau nevar bez tām puķēm.”

Nepārmīlēt augus

Viņa savā nelielajā saimniecībā darbojas viena pati. “Citreiz izrādās, tu nemaz tik gudrs neesi, kā biji domājis par sevi, kaut kas tiek netīšām iznīcināts vai pārmīlēts. Tāda viena kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj un es pati arī, kad tev ir kaut kas rets, tad tu sāc dancot tam apkārt un pievaktēt, kamēr tu to vienkārši nomīli – pārlej vai pārbaro, vai vēl kaut kādu stulbību izdari. Tad tu lēnām mācies, ka nevajag laistīt tik bieži.

Priecājies pa gabalu, nenomīli savu augu,” atzina dārzkope.

“Šogad Īrijā, salīdzinot ar citiem gadiem šajā zemē, bija traka ziema. Man bija bieži jāslēdz sildītājs, lai temperatūra nenokristu zem nulles, lai gan mani nabagi dabūja mīnus trīs grādus un es domāju, ka viss pagalam. Es negāju uz siltumnīcu, negribēju to redzēt. Bet izdzīvoja,” atminējās dārzniece.

Līga nenoliedz, ka Latvijā būtu vieglāk nodarboties ar puķkopību, taču Īrijā jāpaliek ģimenes dēļ.

”Es neticu, ka, dzīvojot Latvijā, man būtu tik liela kolekcija, es vienkārši nevarētu to atļauties,” Līga skaidroja, ka augi, kuri nav nopērkami parastos dārzniecības veikalos, ir dārgi. Tomēr viņa neizslēdz iespēju, ka kādreiz ceļi atvedīs atpakaļ uz Latviju.

Līga videblogā angļu valodā stāsta par pavasari savā siltumnīcā:

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt