Ivars Zviedris
Šeit mūs laipni uzņem Ilze. Viņai ir trīs bērni – Alise (20), Ališers (13) un Aleksandrs (12).
Alise atbrauca uz Īriju, kad viņai bija septiņi gadi, bet Ališers un Saša ir tikai pāris reizes redzējuši Latviju. Alise labi runā latviski, bet abi puikas cenšas. Ik pa brīdim izklausās komisks angliski latvisks stāstījums.
Ilze palīdz organizēt latviešu leļļu teātri Īrijā. Atbrauks arī Jānis un Laila Kirmuškas. Lai būtu vairāk skatītāju, Saša sarunājis savu skolas biedru, lai nāk uz teātri. Tas piekritis. Saša atnāca ar visu draugu pie mammas, lai pavēstītu šo labo ziņu. Ilze konstatēja, ka
puika ir polis, nevis latvietis. Saša nebija iedomājies, ka viņa draugs varētu nesaprast Kirmuškas. Nekas. Gan jau nākamreiz būs arī poliski.
Te skolā, pagalmā un visur citur ir daudzu tautību bērni, kuriem nav svarīgi, no kurienes nāk draugs vai draudzene. Viņu dzīves pieredze ir šeit. Viss, kas bija pirms šejienes, ir tāda kā piedeva putrai. Tāds kā meža aveņu ievārījums no Latvijas, kuru atsūtījusi vecmāmiņa.
Haralds Ozols
Pirmā pietura, kas līdzšinējā braucienā ilgst vairāk par trijām pastētes maizēm, ir Ruša. Lai arī viesmīlība no vietējiem latviešiem ir augstā līmenī, pēc pāris pavadītām dienām nevarētu teikt, ka šeit jūtos kā mājās. Iespējams, tas tādēļ, ka „Dokumentālista” braucošajā būdā gulta jādala ar režisoru, bet drīzāk jau pašas Rušas dēļ.
Pilsētai piemīt nenoliedzams šarms, kas pagaidām atbilst manai gaumei. Te ir tik daudz svaiga gaisa, cik vien vēlies, un, ja no tā pagursti, centrā ir arī pāris „fish & chips” restorāni, kuri plaušās atstās nelielu eļļas slāni. Rušā ir piejūras lokācijai tipisks klusums, mērena iedzīvotāju rosība un pieticīgas mājiņas, kuras nenomāc un pat papildina vides vizuālo tēlu.
Ir jau skaidrs, ka bez šobrīd pagarā latviešu tīņu saraksta galvā sāk veidoties arī foto kolāžas, kuras pavisam noteikti vēlāk spēlēs lielu lomu mūsu dokumentālajā mūziklā. Līdz ar pilsētas šarmu pretī nāk arī cilvēki, kuri ir mazliet atvērtāki sarunai, nekā tas man ierasts ikdienā, arī vietējie pagalma bērni izrāda lielu interesi par mūsu darbību.
Tie, tērpušies dažādu supervaroņu tērpos, demonstrē visādus trikus ar lielveikala iepirkumu ratiņiem pagalma ielās un ir pārliecināti, ka tieši šādām ainām jābūt mūsu filmā.
Varbūt viņiem ir taisnība, jo šis šovs neizskatījās pēc pirmizrādes, bet drīzāk pēc labi atstrādātas ikdienas rutīnas šī vārda labākajā nozīmē.
Anna Ķirse
Vakar vakarā devāmies pastaigā gar jūru. Bēguma dēļ kājas grima smiltīs apmēram desmit centimetru dziļumā. Šīs sajūtas man atsauca atmiņā Latgali, atcerējos, kā staigāju pa biezo sniegu, kura virspusē bija ledus kārtiņa, un kājas grima sniegā tieši desmit centimetru dziļumā.
Šorīt mēs ar Ivaru skrējām, Ivaru panākt nav viegli. Arī šodien kājas turpināja grimt.
