Vēl braša un stalta Bikstu pagasta vecākā iedzīvotāja sagaida sveicējus savā 102. dzimšanas dienā. Par lielo ciparu, kas nu rakstīts uz jubilejas tortes, viņa nemaz nesatraucas, vien nosmej – domām esot liels spēks.
“Te biedrībā strādāju un kādu brīdi gāju kantori kurt. Tā kā bija tumsiņa, es skrēju un pati domāju, nu tad jau es kādus 100 gadus noraušu, ka es tā varu skriet,” stāsta jubilāre.
To apliecina arī jubilāres meita Velga Štamgūte: “Viņa ir ļoti stipra, tiešām ļoti stiprs cilvēks – izaudzināja divus bērnus viena pati. Neviens viņai nepalīdzēja, un visi tuvinieki zaudēti.”
Dzīvesprieks gan nav zudēts. Jubilāre joprojām ikdienu iziet laukā, skatās ziņas televizorā un joprojām ir liela lasītāja. Izlasīta esot ne vien mājas, bet arī visa pagasta bibliotēka.
Melisas Kampares dzīve gluži kā pēc vēstures grāmatas sadalāma vairākās daļās. Pirmais pasaules karš, kad ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Otrais pasaules karš, kas pārlaists tepat Latvijā, garie padomju gadi un atmodas laiks, kad ar drebošu sirdi no barikādēm mājās gaidījusi znotu.
Jautāta, kad tad bijis vieglāk, kundze bilst, ka jāstrādā ir bijis visos laikos: “Nevaru pierast, ka es nekā nevaru padarīt vairs. Adīt vairs nevaru, tad es vēl tamborēju, bet ar' vairs nevaru.”
Jau rīt mīļo vecmāmiņu dzimšanas dienā sumināt sabrauks četri mazbērni, astoņi mazmazbērni un mazmazmazmeitiņa.
