Baškīrijas latviete: Nē, Arhlatviešu ciemā tīru latviešu vairs nav

Baškīrija ir vieta, kur 19. gadsimta beigās labākas dzīves meklējumos ieradās latvieši, viņu pēcteči tur dzīvo joprojām. Man ir lieliska iespēja ciemoties Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciemā, tur ap 10 ciemnieku joprojām zina latviešu valodu, bet ikdienā tajā vairs nerunā, toties stāsti par tradīcijām un senču dzīvi joprojām atmiņā.

Ciemojos pie Lidijas Maškancevas, man tikšanos sarunā ciema latviešu valodas skolotāja Ilona Saverasa, zinot, ka Lidijai ir latviska izcelsme un vēl laba valoda. Mūsu saruna gan vairāk rit krievu valodā, bet laiku pa laikam Lidija ko latviski pasaka, nespējot atrast atbilstīgu krievu vārdu.

Lidijas dzimta kopš senajiem iebraukšanas laikiem no Latvijas dzīvojusi ciema tuvumā vai pēc kolektivizācijas ciemā.

“Man vecmāmiņa un vecvecmāmiņa latvieši - Briedis Milda un Gļinska Jekaterina. Cik zinu, abas dzimušas Latvijā.

Visi kopā atbrauca – jā, vecmāmiņa stāstīja, kā viena ģimene atnāca kājām no Latvijas, te nepatika, paņēma govi pie ragiem un gāja atpakaļ uz Latviju. Nezinu, kāpēc tie latvieši atnāca, vai viņi bija izsūtīti vai kāda iemesla dēļ nāca uz šejieni,” stāsta Lidija.

Lidija visu dzīvi nodzīvojusi Maksima Gorkija ciemā un nostrādājusi vietējā kolhozā. Kādreiz dzīve bijusi laba. “Kādreiz bija kolhozs miljonārs, tagad darba nav, cilvēki lasa sēnes, ogas, pārdod. Bija Stučkas kolhozs, tagad Maksima Gorkija, jaunībā muļķojoties stāstījām, ka kolhozu sauc Maksims Saldais, dzīve salda bija jaunībā.”

Lidija izaudzinājusi piecus bērnus un lepojas, ka meitām latviski vārdi – Aina, Iveta, Daina, dēliem gan krievu – Sergejs un Dmitrijs. Lidija dzīvo Ainas ģimenē ciemā, citi bērni pilsētā vai citos ciemos, bet visi iztikuši un no darba nebaidās.

Saikne ar Latviju

Lidija trīs reizes ciemojusies Latvijā – pirmo reizi 1974. gada vasarā. Ko tad nebraukt, ja lidmašīna no Ufas tieši uz Rīgu lidojusi un biļete 42 rubļus vien maksājusi, par vienu algu uz Latviju varēja aizlidot; ja vēl kādu lopu pārdeva, tad Latvijā skaistas lietas varēja nopirkt. Lidijai radi dzīvo Ventspilī.

Lidijas mātes brālis Pjotrs Andrejevičs Gļinskis dzīvojis čigāna dzīvi – “te ciemā uzceļ māju, te uz Kubaņu, tad Sibīrijā mētājās, tad atpakaļ, te (Maksima Gorkija ciemā) māju uzcēla, tad kā mums saka “Cepts gailis d.... ieknāba” un aizbrauca uz Latviju,” stāsta Lidija. Latvijā apmeties Ventspilī, viņam trīs bērni un vēl tagad radi Ventspilī dzīvo.

Lidijas atmiņās Latvija ir skaista – pilsētas apskatītas un jūra redzēta. “Peldējām jūrā, bija auksti, visi brīnās, ka peldam. Atbraucis esi, jāpeldas, tad bijām ezerā peldēt, tur siltāk.”

Ciema veidošanās

Kad atbrauca uz Baškīriju, latvieši dzīvoja viensētās, līdumus līda un laukus iekopa. “Mēs zinām to vietu, kur mūsu vecvecmāmiņa dzīvoja, ejam tur sienu pļaut. Tajās vietās joprojām zied ceriņi un baltās savvaļas rozes. Pēc kolektivizācijas daudzas mājas pārvilka uz ciemu, tās bija stipras mājas. Es nezinu, vai mūsējo atvilka. Laikam kādā mazā mājiņā sākumā dzīvoja, tad savu nopirka,” atceras Lidija.

Senāk apkārtnē bija īsti latvieši ciemi, tagad latvieši  aizbraukuši un bačiņi, kā latvieši sauc baškīrus, atbraukuši.

“Šajās vietās vecvecmāmiņa, vecmāmiņa, mamma, es, mani bērni un mazbērni - jau sestā paaudze -, visi te dzīvojuši.”

Senāk ciemā bija vairāk latviešu, tagad ir latvieši un krievi, tatāri, čuvaši un citas tautības. Ciemā tagad visvairāk baškīru, arī krievu daudz. “Kad latvieši 60. gados uz Latviju pārcēlās, tad pārdeva mājas, atbrauca jau arī visādi loderi, strādāt negribēja,” pukojas Lidija.

Latviešu valoda

Kamēr bija vecāki dzīvi, tikmēr ģimenē tikai latviski runājuši. “Mamma un paps tikai latviešu valodā, brālis Voldemārs latviski runāja. Tagad ciemā ar latviešiem tikai "labdien" un "sveiki", bet vairāk neko nerunā pat tie, kuri valodu zina. Ir jau arī tādi vārdi, kurus jaunajā valodā vairs nesaprotam. Jums tur "veikals", bet mums "bode".”

Lidija priecājas par latviešu valodas skolotājiem ciemā: “Labi, ka Latvija skolotājus sūta, vismaz valodu nedaudz uztur.”

No 1990. gada ciemā strādā latviešu valodas skolotāji, sākumā tās bija fakultatīvas nodarbības, tagad latviešu valoda ir izvēles priekšmets blakus citām svešvalodām mācību programmā. Skolotājs pagarina latviešu dzīvi, domā Lidija, uz stundām iet arī baškīri, ir bērni, kuri jau iemācījušies runāt.

“Senāk skolotājas Dace, Lilita, Sarmīte un citas strādāja pa gadam, bet Ilona (Saverasa) visilgāk strādā, jāpiesien viņa ar virvi, lai neaizbrauc prom.

Mums jau Jāņus svin, uz skolu aicina, kad kādus pasākumus skolotāja Ilona taisa. Ciemā bieži runā – tīrs latvietis, vai kam tur sieva vai vīrs cittautieši. Protams, zinām ciemā par visiem, kas kādas tautības.”

Latviskie musturi

Uz jautājumu, ko latvieši dara citādi kā citas ciema nācijas, Lidija uzreiz atbild – ada rakstainus cimdus un zeķes. “Tagad jau vietējie - visas nācijas - tos rakstus pārņēmuši. Mana mamma bija māksliniece, daudzus musturus zināja, pati mācījās, daudz tamborēja, bija gultas veļa aptamborēta. Daudzas lietas muzejam atdevu.”

Kādreiz ciema rokdarbnieces dalījušas zeķēm latviešu papēdi un baškīru papēdi - divējādas adīšanas bijušas.

Muzejam ģimene atdevusi visas senās lietas, ko vairs neizmanto – austuves, kārstuves un citādus rīkus, ko uz mājas bēniņiem atraduši.

Tradīcijas

Lidija stāsta, ka tagad grūti noteikt, kas latviskas, kas cittautu tradīcijas. Īpaši kāzās viss kopā sajaucies. Vairāk atšķiras bēres.

“Uz bērēm aicina, bet nāk arī tie, kuri bija pazīstami, nāk uz mājām vai arī brauc uz kapsētu. Kā tad neatnāks atvadīties, ja kaimiņos dzīvojis! Uz bērēm mirušā radiniekiem dod naudu, cik nu var, arī gaļu vai ko citu, kas bērēm nepieciešams. Tagad jau daudz vajag, ja jāved uz sekciju, tas jau vien lielu naudu maksā,” stāsta Lidija.

Latviskās bērēs aicina latviešus apdziedāt. “Mums ir Inese Zvaigzne, viņa māk apdziedāt. Mums nav cita, kas var apdziedāt ar Dieva vārdiem. No Arhangeļskas batjuška brauc, to par batjušku neuzskatu, glabāja mums te vienu vecmāmiņu, noplēsa astoņus tūkstošus – vai tas ir Dieva vārdā?  Cik mācītājam iedod, tik jābūt labi, bet viņi naudu plēš.”

Latvieši, atšķirībā no krieviskajām tradīcijām, ciemiņus pabaro pirms bērēm, dod vieglas brokastis – kafiju un uzkodas. Kad no bērēm mājās atbrauc, tad nopietnāka maltīte. Maltīti sāk ar piemiņas ēdienu – mazām pankūciņām vai maizītēm ar medu, tam seko zupa, biezputras, pīrāgi ar zivi vai gaļu, aukstā gaļa, biezs ķīselis, un tad tēja vai kafija.

Bērēs dzer arī stipros dzērienus, bet kādreiz latviešu bērēs bija tikai paštaisīts alus.

Kapsētā esot lieli čuguna krusti, arī akmens plāksnes un pieminekļi no akmens, esot Latvijā izlieti un uz ciemu atvesti, kā to varēja izdarīt, Lidijai nav skaidrs.

Ēdiens

Lidija atceras, ka senāk visa saime satikusies vecmāmiņas mazajā mājiņā pie maza galdiņa. Visiem vietas pieticis, un uz mazā galdiņa gardi ēdieni bijuši.

“Atceros vistu ar krējuma zostiņu, no ķirbja ko gatavoja, putras vārīja, cepām krāsnī gan maizi, gan ķirbjus. Cukurs bija deficīts, tad ielika cukurbietes un cepa, lai kādu sīrupu dabūtu. Melnās upenes pat vecajās mājvietās palikušas vēl, tās vārīja latvieši.”

Maizi paši cepa, bija Arhangeļskā dzirnavas, maizei un lopiem tur miltus mala. “Mamma cepa saldskābo maizi ar ķimenēm, recepte sen pazaudēta. Tagad jau visādas maizes var nopirkt. Arhangeļskā daudz dažādas maizes, ir arī Rīgas maize.”

Gaļu sālīja un kūpināja alkšņu malkā. Bija melnās pirtis, gaļu uzkāra, taisīja desas, sakarināja, lai žāvējas. “Tagad tādas desas nav. Cepam pīrāgus – mazos latviešu pīrādziņus. Cepam arī no biezpiena, vecmāmiņa cepa plātsmaizi ar burkāniem, olām un krējumu. Taisīja ķīseļus - biezus, kā ar nazi var griezt.”

Latviskā nākotne

Kaut arī ciemā latvieši joprojām dzīvo un valodu zina, mazākie bērni skolā to apgūst, Lidija domā, ka latviskais aizies līdz ar vecajiem ļaudīm.

“Vai latvieši atšķiras ar raksturu? Nē, tā nav, visi ir viesmīlīgi, bet baškīri visviesmīlīgākie.

Senāk jau latvieši bija viesmīlīgi, bet tagad tādi kurkuļi palikuši, paši savās alās ielīduši, i uz tēju neuzaicina.

Senāk vecmāmiņas savācās kopā, dziesmiņas padziedāja. Gribēja latviešu baznīcu, bet nesanāca, ir musulmaņu baznīca. Visi internetā un telefonā sēd, neko nevajag.

Man nav klasesbiedru te – kas miris, kas aizbraucis. Draudzējamies ar citiem, bet tā, lai teiktu – šitie latvieši, nē, tīru latviešu vairs nav. Kad mamma bija dzīva, pat latviešu koris bija, kad vecāki palika, paši pa mājām dziedāja vai pa dažiem kopā sanāca.”

Lidijas dienas aizpilda bērni, mazbērni, mājas darbi, dārzs, kur brīnumskaistas puķes vasarā un dažādi augi, jo tagad visu var dažādos katalogos atrast un pa pastu saņemt.

Tagad uz Latviju? Nē, Lidija domā, ka nu jau vairs ne, jo dārgi un sarežģīti, vīzas nepieciešamas, caur Maskavu jālido.

Lidija saka, ka  dzimtā viņa ir pēdējā valodas un tradīciju zinātāja. Tomēr mazmeita pie skolotājas Ilonas iet latviešu valodu mācīties, varbūt aug tradīciju turpinātāja Lidijas dzimtā?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti