Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ģimene

Atbalsta punkts - ģimene. Apšu ģimene uzņēmusi trīs bērnus

Olga un Endijs Apses savā ģimenē uzņēmuši trīs bērnus. Viņiem ir gan audžu ģimenes, gan adoptētāju statuss. Ne visi puikas jau ir oficiāli adoptēti, bet viss ir procesā. “Man ir pilnīgi vienalga, kāds tam bērnam statuss. Tikko viņš ir mūsu mājā, viņš ir mūsējais," saka Endijs.

Sapnis par riteni

Kad Endijs Apse bija mazs puika, viņš sapņoja par tādu velosipēdu, ar kuru var braukt pa sniegu vai gar jūru. Loģiski, jo Ventspilī par jūras trūkumu būtu grēks žēloties.

“Bērnībā sapnis bija tādi ričuki. Padomju Savienībā jau bija tikai „Start šose” un nekas cits. Bērnībā paspēju pasportot, pa Ventspils treku pabraukt. Un nu man ir hobijs, ko mēģinu pārvērst par darbu. Ir velo veikaliņš, velo noma, kas gan darbojas tikai divus mēnešus vasarā (smejas), darbnīca," stāsta piecu bērnu tēvs un “Zaļā namiņa” īpašnieks Endijs Apse. Viņa puikām te ir īsta sapņu valstība. Lieli un mazi velosipēdi, ļoti daudz skrūvgriežu un novusa galds.

“Tom, nedrīkst! Nedrīkst! “ sešgadīgais Alekss pret mazo brāli ir strikts. Bet Tomiņam tā gribas tos apaļos sarkanos un melnos kauliņus, kurus tētis un brālis ar tādu garu nūju mēģina trāpīt lielā galda sānos.

“Aleks, lai viņš spēlējas, viņš arī grib!” mamma Olga kļūst par vidutāju brāļu strīdā.

“Nu, Tomiņš ir vistehniskākais. Viņam viss, kas ripo un griežas, jebkurš ritentiņš ir labs,” Endijs skaidro. Alekss ir visprātīgākais. Bet Semiņš devies pagulēt pusdienu miedziņu.

Pateicoties Endijam un Olgai, Alekss, Toms un Sems neaug trīs dažādos Latvijas bērnunamos, bet Apšu ģimenē Ventspilī. Un viņiem var būt savi sapņi. Tētis, mamma, un lielās māsas Alise un Lana tos palīdzēs īstenot. Jo tieši tāpēc jau ģimene ir!

Iesaldētie bērni

Ne smiekli, ne asaras. Klusums. Tas ir tas, kas audžuvecākus sākumā šokēja visvairāk. Bērni no bērnunamiem neraud. Viņi zina, ka tam nav jēgas.

“Tā klusēšana likās tik aizdomīga. Sākumā. Kad krīt, tad neraud. Bērni bērnunamos laikam saprot, ka viņiem nav jēgas ne raudāt, ne saukt, jo neviens uz to nereaģēs. Te gan… mammu, mammu, un uzreiz taču atsaucamies,” Olga Apse atceras laiku pirms sešiem gadiem, kad abu vecākajām meitām Alisei un Lanai piepulcējās adoptētais Alekss. “Pirmās divas nedēļas bija absolūts klusums… Bet, kad viņš saprata, ka atliek tikai pasaukt mammu, tad sauca naktī pēc katras pusstundas. Tajā laikā es vēl strādāju skolā un tad bija kuriozas situācijas, kad pusaizmigusi atnāku uz skolu, uz stundām, izstiepju roku, lai rakstītu datumu un paskatos, ka krekls uz otru pusi uzvilkts,” Olga sirsnīgi smejas.

“Tā ir tā institucionālā vardarbība. Ir tāds vārdu savienojums,” skaidro Olga un Endijs turpina. “Tā ir tā galvenā problēma. Nomaini pamperi un iedod pudelīti. Ar to viss arī beidzas. Bērnunamā. Jā, tur ir skaistas mantas un labs remonts. Bet viņam jau tās mājas trūkst.”

“Mums vecākajam dēlam bija jau gads, bet viņš tikai no pudelītes mācēja ēst. Jo tas jau tas vienkāršākais laikam,” Olga atceras. Grauzt burkānu un ābolu Alekss iemācījās tikai šeit.

Šajā ģimenē visi Olgu sauc par mammu un Endiju par tēti.

“Mēs jaunākos tikai dažu mēnešu vecumā paņēmām, loģiski, ka tie bija pirmie vārdi," saka Endijs. Olga turpina: “ Alekss zin, ka ir adoptēts. Kad pirmo reizi parādījās šis jautājums - vai es arī biju tavā vēderā… Interesēja, jo redzēja citas sievietes ar lieliem punčiem… Es arī biju? Teicu - nē, nebiji. Tā ir, ka nav obligāti jāpiedzimst mammai. Var piedzimt kaut kur citur. Bet mēs par tevi ļoti sapņojām, ļoti gaidījām, lai mums ir puisītis. Un mums arī ir.”

“Emocionāli bērni pēc bērnu nama ir tā kā iesaldēti. Grūti izkustināt,” atzīst Olga. Un piebilst, ka nevajag uzreiz sacerēties, ka bērns izrādīs lielu mīlestību. Viņš to vienkārši nemāk. “Bet jātic, ka viss beigās būs labi.”

Statusam nav nozīmes

Latvijā iespējamas dažādas aprūpes formas, kā var parūpēties par bērnunama bērniem. Var būt viesģimene, audžu vecāki, adoptētāji. Apsēm ir abi pēdējie statusi. Gan audžuģimenes, gan adoptētāju statuss. Bet izietie kursi, izturētie eksāmeni un Bāriņtiesas pārbaudes attieksmi pret puikām neietekmē.

“Man ir pilnīgi vienalga, kāds tam bērnam statuss. Tikko viņš ir mūsu mājā, viņš ir mūsējais," atzīst Endijs. “Vai ir audžu ģimenē, vai adoptēts, neko nemaina. Tikai tas, ka kaut kādās iestādēs ir sarežģīti. Dzimšanas apliecības, dokumenti. Bet mūsu mājās statuss jau nemaina neko.”

Kamēr bērns nav adoptēts, ļoti daudzas lietas ir jāsaskaņo ar bāriņtiesu. Turklāt tās pašvaldības bāriņtiesu, no kurienes bērns nonācis audžu ģimenē. Olga kā kuriozu atceras, ka nācās lūgt Bāriņtiesas atļauju ņemt līdzi Semiņu šīs vasaras pirmajā lielajā ceļojumā. Kad visi veda lielo māsu uz viņas skolu Nīderlandē. “Nav bērna interesēs,” - tāds bija pirmais atteikums no Bāriņtiesas. Olga un Endijs tomēr pārliecināja, ka ceļot visiem kopā ir gan bērna interesēs. Un atļauju ieguva.

Kamēr bērni nav brīvi adopcijai, viņu bioloģiskie vecāki var viņus atgūt.

“Kad viņš ir brīvs adoptēšanai, tad mums ir priekšroka. Mēs esam pirmie, kas to var darīt. Bet, lai tie vecāki varētu laboties, viņiem jāizdara ļoti maz. Viņiem īstenībā nekas nav jādara. Jāizrāda interese. Un būt skaidrā. Šad tad,” Endijs ir skeptisks. Un dusmīgs. Bērnu namos dzirdētais liek apšaubīt, vai visas mammas un tēti tiešām pelnījuši šos bērnus atgūt. Jaundzimušā barošana ar kartupeļiem vai maizi. Vai nebarošana vispār. Stāsti par tā saukto īsto jeb bioloģisko vecāku aprūpes prasmēm ir šausminoši. Joprojām bērnus no ģimenēm izņem tāpēc, ka viņi ir nosaluši, neapkopti, badā.

“Pārsvarā Latvijā alkohols ir tas traucēklis. Narkomāni bērnus uzreiz pamet. Bet alkoholoķi jau pamoca. Kā mums ar Semiņu bija… tieviņš, tieviņš, bez kustībām. Tagad palicis tāds žiperis. Ārste vēl pirms diviem mēnešiem brīnījās, kāds milzīgs lēciens attīstībā ir noticis.”

Vērtīgāks par miljonu

Kāpēc adoptēt? “Visi jau uzdod to jautājumu,” - tā Olga. “Kā jūs izdomājāt? Kā jūs nonācāt pie tāda secinājuma? Viss tā harmoniski sanāca. Es vienmēr zināju, ka man būs daudzbērnu ģimene. Ka man būs vairāki bērni. Un tā mums arī ir.”

“Visi saka, ka Alekss izskatās līdzīgs tētim un Semiņš izskatās līdzīgs tētim. Un Tomiņš izskatās līdzīgs mammai un man. Un kurš Lanai izskatās līdzīgs, es nezinu,” smejas Alise, kura nu ir vecākā māsa četriem pārējiem. Un viņa ir pārliecināta, ka arī viņai reiz būs liela, liela ģimene. “Jo ir tik jautri”. “Maniem kursa biedriem ļoti patīk. Viņi skatās bildes. Es rādu, ko man atsūta no mājām. Visi zina, ka man ir liela ģimene.”

Tikmēr prātīgais Alekss tausta krāsainās dāvanu zeķes, kuras sakārtas tuvu logam. Visās saldumi ir izņemti? Alekss pārbauda. Jā, konfekšu vairs nav!

Protams, dzīve ar pieciem bērniem nav nekāda konfekte. Katra pastaiga, kurā dodas visi, prasa ilgu taisīšanos. Ja viens saslimst, mainās visi plāni. Katram savs raksturs. Savas intereses. Olgai vēl ir darbs savā valodu centrā. Endijam – velo noma un galda spēļu klubiņš.

Bet viņi iet un dara. Jo viņiem ir atbalsta punkts, ko nevar nopirkt pat par tiem miljoniem, ko valsts ik gadu tērē bērnunamiem. Viņiem ir ģimene!

“Ģimene ir pirmajā vietā. Ģimene ir vissvarīgākā. Ģimene, bērni… To mēs mācām viņiem. Un ne tikai meitenēm, bet arī zēniem. Vai ne, Alekss?” Alekss piekrīt un ar savu dambretes kauliņu mēģina nokaut mammas kauliņu, pilnībā pārkāpjot noteikumus. Hei, nešmaucies! Mamma smejas. Jāiet šitā un tad būs….” Olga parāda pareizo gājienu dambretē, un Alekss vinnē.

Ir miljoniem lietu, kas puišiem vēl jāmācās. Un kur gan citur, ja ne ģimenē, to apgūt. 

Apšu ģimene
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti