Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Barikāžu stāsti: Māra Eglīte un radio diktora zīmulis

Labrīt

Neatkarības laika dotās iespējas: trīs pieredzes stāsti

Barikāžu stāsti: Renārs Zaļais un aproce ar asinsgrupu

Aproce ar asinsgrupas gravējumu drūmam scenārijam – Renāra Zaļā barikāžu relikvija

Barikāžu laikā skanēja aicinājumi cilvēkiem nēsāt līdzi zīmītes ar savu asinsgrupu, jo neviens nezināja, kā viss var beigties. 1991. gada barikāžu muzeja direktoram Renāram Zaļajam, vienam no Bauskas miličiem, kas aizstāvēja Iekšlietu ministriju, šim mērķim kalpoja neliela metāla plāksnīte ar ķēdi, kurā bija iegravēts uzvārds ar vārda pirmo burtu, asinsgrupa un dzimšanas gads.

Tagad Renāra Zaļā aproce, ko varēja ērti aplikt ap roku, apskatāma 1991. gada barikāžu muzejā. "Man pašam gan īpaši nenoderēja – jā, ievainots biju, bet biju spējīgs pats pastāstīt, kāda man ir asinsgrupa. Bet bija mums arī smagi ievainotie," atgādina Zaļais. Barikāžu laikā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki, augusta puča laikā – vēl viens. "Un ievainoto skaits Latvijā bija vairāk nekā 20 – gan ar ložu ievainojumiem, gan savādāk sasisti," viņš piebilst.

Pēc barikāžu organizatoru aicinājuma zīmītes ar vārdu un asinsgrupu kabatās lika daudzi barikāžu dalībnieki, jo pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā 13. janvāra naktī, kad padomju armija pie radio un televīzijas ēkas uzbruka mierīgajiem iedzīvotājiem, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 200 cilvēku, reti kuram bija šaubas, ka asinis līs arī Latvijā.

"Tāpēc veidojās medicīnas punkti – Doma baznīcā bija iekārtota lazarete, lai varētu neatliekamo palīdzību sniegt ātrāk, uz vietas, ja kas atgadās. Medicīnas punkti bija vēl daudzās vietās – Jaunielā, Zaķusalā, Ministru kabinetā," stāsta Zaļais.

Rokassprādze ar asinsgupas gravējumu.

Domājot par zīmītēm cilvēku kabatās, kas it kā sacīja: esmu gatavs sliktākajam, tagadējais Barikāžu muzeja direktors atceras kādu īpašu stāstu.

"Tas bija kāds tukumnieks, ar kuru es pats tikos vairākus gadus pēc barikādēm, gadā, kad viņam palika 100 gadu. Barikāžu laikā viņam bija tuvu pie 90. Šis cilvēks pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija izmācījies par juristu, pēc tam atradies izsūtījumā, piedzīvojis visas padomju laiku represijas, un ļoti labi saprata, kas varēja notikt, ja Latvija netiks nosargāta," saka Zaļais. Sirmais tukumnieks, kura vārdu viņš diemžēl vairs neatceras, esot vērsies pie Tautas frontes Tukuma nodaļas un izteicis vēlmi braukt uz barikādēm, bet lielā vecuma dēļ saņēmis ieteikumu palikt mājās.

"Bet viņš neklausīja, iesēdās elektriskajā vilcienā un atbrauca uz Rīgu. Un uz Rīgu viņš braukāja katru barikāžu dienu, vakarā brauca mājās. Un viņam žaketes kabatā bija zīmīte: manas nāves gadījumā lūdzu paziņot manai sievai Tukumā, adrese tāda un tāda," atceras Renārs Zaļais.

 

Vairāk barikāžu dalībnieku atmiņu stāstu lasiet LSM.lv vizuāli dokumentālā stāstā "No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības"!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt