Sadaļas Sadaļas
Māra Rozenberga
BARIKĀDES
No lodes līdz amerikāņu cimdiem – 10 unikālas barikāžu liecības
1991. gada barikādes uzskata par Latvijas nacionālās atmodas un valstiskuma atjaunošanas kulmināciju.Tikai pusotru gadu pēc Baltijas ceļa ļaudis vienojās vēl vienā liela mēroga nevardarbīgās pretošanās akcijā: apmēram 50 tūkstoši cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā vairāk nekā nedēļu janvāra salā brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus – ar betona blokiem, dzeloņdrātīm un kailām rokām. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Atceroties šos notikumus, piedāvājam paraudzīties uz barikādēm no neierasta leņķa – caur desmit priekšmetiem, kas no barikāžu laika joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā. Šie priekšmeti stāsta desmit ļoti personiskus un subjektīvus barikāžu laika atmiņu stāstus, kas kopīgi veido barikāžu kustības plašo un daudzveidīgo mozaīku.
1. Radiotelefons Tautas frontes mašīnā
Kādā no Barikāžu muzeja izstāžu zālēm līdzās tā laika radioaparātiem, kamerām un telefoniem ir arī kāds visnotaļ ekskluzīvs priekšmets – rācija, ar kuru bija aprīkota barikāžu plānotāju, Latvijas Tautas frontes (LTF) automašīna.

"Šādas rācijas vai radiotelefonus, kā toreiz sauca, parasti ievietoja ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju, milicijas un citās mašīnas," stāsta toreizējais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks, kurš barikāžu laikā līdzās Ministru prezidentam un Augstākās Padomes vadībai bija arī Nacionālās pašaizsardzības komisijā. Notikumi attīstījās tik strauji, ka bija jāvar operatīvi sazināties jebkurā laikā un vietā.

Šodienas acīm raugoties, rokassomiņas izmēra mobilo telefonu priekštecis savā operativitātē gan bija visai pieticīgs – vispirms bija jāizsauc dispečers, kurš tālāk savienoja ar fiksētā telefona abonentu.

Romualds Ražuks un rācija, ar kuru bija aprīkota LTF automašīna
Foto – Māra Rozenberga
"Sakari bija ļoti slikti, visu laiku bija troksnis. Ļoti bieži varēja dzirdēt citas sarunas, jo tas diapazons nebija ļoti plašs. Tomēr tas bija kaut kas, jo toreiz nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. Tas bija ekskluzīvs priekšmets, lai gan visu laiku lūza un bojājās tāpat kā visa padomju tehnika," atceras Ražuks. Viņš pieļauj, ka muzejā nonākusi viena no salūzušajām rācijām, kas automašīnā tika nomainīta pret jaunu.
Ražuka uzruna 1991.gada 13.janvāra manifestācijā
Foto – no Romualda Ražuka personīgā arhīva
Ražuks atminas, ka rācija bieži bijusi karsta – piemēram, pēc trauksmainās nakts uz 13. janvāri, kad Lietuvā padomju karaspēka īpašās vienības ar militāro tehniku iebrauca neapbruņotu Viļņas televīzijas torņa aizstāvju pūlī un sāka šaut uz civiliedzīvotājiem, nogalinot 14 cilvēkus un simtiem ievainojot. Rīgā nākamajā dienā bija plānota tautas manifestācija Daugavmalā, kurā sapulcējās ap 500 tūkstoši cilvēku.
Romualds Ražuks – barikāžu laikā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs
Tomēr vēl tās dienas rītā nebija skaidrs, kā tas izdosies. "Es dzīvoju Jūrmalā, un sarunas pa ceļam notika, pateicoties šim radiotelefonam. Jo īsti nevarēja saprast, kas būs – vai armija atļaus pusmiljonam cilvēku sanākt, vai mūsu plāns neīstenosies. Pateicoties šai ierīcei, biju drošs, ka viss notiek, ka liela daļa Latvijas jau kustas, smagā lauku tehnika jau brauc uz Rīgu. Bija tas pats efekts, ko es tagad uzzinātu no mobilā telefona," saka toreizējais LTF priekšsēdētājs.

Radiotelefons lieti noderēja pārbraucienu laikā, tomēr pārsvarā Ražuks ar kolēģiem barikāžu dienās atradās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā 13/15, un galvenie sakari balstījās uz fiksēto telefonu un Latvijas Radio. "Arī šeit, muzejā, ir daudz radioaparātu – tie visi ir no tiem laikiem, cilvēki tos nēsāja līdzi, klausījās, piekabinājuši uz krūtīm. Mēs arī visu laiku aicinājām – sekojiet Latvijas Radio!" viņš atceras.
2. Gāzmaska kamazā ­
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991. gada Barikāžu muzeja krājuma
Dienā, kad Māris Lībietis no Jāņmuižas kamazā dežūrēja pie Ministru kabineta, auto parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. "Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Kur pārējās palika, nezinu," saka Lībietis. Kurš tās tur ielika, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē.
Barikāžu laikā Māris Lībietis strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru. "Svētdien krastmalā bija lielais saiets, atbrauca tā laika skolas saimnieks Indriķis Liepiņš un teica: ''Puikas, nu ir ziepes, Lietuvā jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!" viņš atceras. Nākamajā rītā darbināja smagās mašīnas, ar krānu iecēla kravas kastē skolai piederošos betona pamatblokus, un brauca uz Rīgu. Cēsu puses ļaudis bija norīkoti sargāt Ministru Padomi.

"Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar kamaziem. Es tiku iebarikādēts tieši pie Augstākās tiesas durvīm, tieši pretī man – purns purnā – bija Murjāņu internātskolas autobuss. Starp mūsu mašīnām neviens nevarēja iziet," apraksta Lībietis. Mašīnā viņi bijuši četratā – arī kolēģi Elmārs Zīmelis, Druvis Irmejs un Elmārs Bērziņš.

Māris Lībietis ar gāzmasku
Foto – Malda Lībiete
"Tā mēs visi četri visu nedēļu tajā mašīnā pavadījām. Gulējām mašīnā uz maiņām. Kādu nakti Elmārs ar Druvi tika uzaicināti uz tiesas pagrabstāvu, tur bija klātas gultas. Tā kā man bija jauna mašīna un es negribēju no tās iet projām, tad es arī visu nedēļu ar armijas rūdījumu nodzīvoju mašīnā," saka Lībietis.
Kabīnē klausījās radio, turpat netālu pie Augstākās tiesas ar uzstādītu satelītšķīvi skatījās telekanālu CNN. "Vakaros ar tiesas meitenēm spēlējām "Monopolu"," viņš nosmejas. Pirmā diena pagājusi pavisam mierīgi, vakarā atnācis toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un uzaicinājis vakariņās. "Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām," viņš stāsta.

Pie Augstākās tiesas
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Stāsta Māris Lībietis
Par ēšanu barikāžu sargiem nav nācies raizēties ne brīdi – lieliski barojusi Murjāņu internātskola, mammas māsa no Juglas Mārim termosā atvedusi buljonu. Klīdušas runas, ka kādā Čaka ielas vārtrūmē varot dabūt arī alkoholu, taču par barikāžu organizāciju pie Ministru kabineta atbildīgie stingri ieteikuši to nedarīt. "Teica – zēni, alkoholu nevajag, tas var būt bīstami," atceras Lībietis.

Spilgti atmiņā palicis brīdis, kad barikāžu dalībnieku vidū sākušies saucieni – omonieši brauc! Maskavai lojālās speciālo uzdevumu milicijas vienības Māris labi atceras arī tāpēc, ka īsi pirms tam no viņa kravas auto instrumentu kastes pazudis pilnīgi viss saturs – acīmredzot vīri bija nolēmuši apbruņoties, kā nu spēja. "Nevienas atslēgas, nevienas ķēdes, nevienas montējamās lāpstiņas – kaste bija tukša! Kad tie omonieši aizbrauca – viņi bija ar gaziku un bobikiem, lēnām nobrauca garām – viss, kas man bija tajā instrumentu kastē un vēl mazliet, atradās kravas kastē. Pazust nepazuda nekas, nāca tikai klāt," viņš smejoties stāsta.
Pie Augstākās tiesas
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Vai bija bail? Par to neviens toreiz īsti neesot domājis, saka Lībietis. "Vai otrreiz brauktu uz barikādēm, grūti spriest. Bet tur nebija tā, ka bija tikai latvieši. Bija ļoti daudz arī krievu tautības cilvēku. Tajā pašā Doma laukumā pie viena ugunskura sēdēja gan latvieši, gan krievi vai baltkrievi, vārdu sakot, cittautieši. Tā atmosfēra bija... nu, to tā nemaz nevar izstāstīt. Tas bija tāds piedzīvojums, kāda mūžā otra nebūs," viņš klusi piebilst.
3. Augstākās Padomes štāba caurlaide
Plāna papīra kartīte bez fotogrāfijas, ar Augstākās Padomes logo un rozā flomāsteru uzšņāptu numuru "1058" ir vienīgā liecība, kas no barikāžu laika saglabājusies rīdzinieces Airas Andriksones arhīvā.

Šodien viņa ir Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore, bet barikāžu laikā strādāja zinātniskās ražošanas apvienībā "Aerosols" Jelgavas ielā un savos 40 gados bija PSRS sporta meistare kalnos kāpšanā.
Tieši ar kalnu tūrisma domubiedriem Aira Andriksone devās uz barikādēm, kurās bez pārtraukuma pavadīja veselu nedēļu. Savu caurlaidi viņa vienīgo reizi izmantoja liktenīgajā 20.janvāra vakarā, kad apšaudīja netālo Iekšlietu ministriju.

Andriksone bija starp tiem apmēram 500 tūkstošiem cilvēku, kuri 13.janvārī Daugavmalā piedalījās grandiozajā tautas manifestācijā, kas aizsāka barikādes. Tā bija viņas vārdadiena, un pēc manifestācijas Aira devās mājup uz Zolitūdi, lai uzņemtu ciemiņus: "Palēnām viesi ieradās, klausījāmies mūziku, laiks gāja, bet daļa no tiem, kas bija apsolījuši ierasties, neparādījās. Tas bija laiks, kad mājās nebija telefona. Tāpēc neviens nevarēja piezvanīt un pateikt, ka neieradīsies".
1991. gada 13. janvāris. Tautas manifestācija Daugavmalā
Foto – Dainis Kārkluvalks
"Vienā brīdī mums ienāca prātā ieslēgt radio, un tad izdzirdējām, kas notiek – ka tautu aicina pulcēties. Vārda tiešā nozīmē ķērām visas rasola bļodas, karbonādes, vēja kūkas un visu citu cienastu, kas bija uz galda un ledusskapī, un devāmies uz Zolitūdes staciju. Paspējām uz priekšpēdējo vilcienu," viņa stāsta.

Ar visiem svētku labumiem svinētāji – rūdīti kalnu tūristi – devās uz republikānisko tūristu klubu Vecrīgā, Skārņu ielā 22, vēsturiskajā Ekes konventa ēkā. "Tur jau bija izveidojies neliels štābiņš," atceras Andriksone. Un tūdaļ arī viņa tika pie darba. "Tajos laikos pašdarbīgā tūrisma sistēmā bija tādi kontroles un glābšanas dienesti, un to rīcībā bija rācijas. Toreizējais tūristu kluba direktors bija saņēmis uzdevumu izveidot tādu kā alternatīvo sakaru sistēmu pie visiem galvenajiem objektiem – pie Ministru Padomes, pie radio un televīzijas, pie telefoncentrāles, pie Salu tilta, un arī Tautas frontes ēkā. Tā kā es arī mācēju darboties ar šo rāciju, es pieteicos. Mans postenis iekrita Tautas frontes bēniņos. Tā nu dažas dienas es pavadīju tur pie rācijas," stāsta Andriksone.
Stāsta Aira Andriksone
Caur rācijām ziņojuši par novērojumiem objektos, nākuši arī ziņojumi no vietējiem barikāžu organizatoriem, lūgumi pēc palīdzības, kur kādā postenī noderētu, piemēram, ēdamais vai silta tēja. Viņa pieļauj, ka tā varēja būt domāta kā alternatīva telefoniem, ja nu kas gadītos, jo "tā patiešām bija patstāvīga un neatkarīga sakaru sistēma".

Taču pēc dažām dienām nāca ziņa, ka alternatīvie sakari vairs nav vajadzīgi, un rāciju dežuranti atgriezās tūristu klubā: "Uzzināju, ka Rīgas Politehniskā institūta zālē tiek aicināti pulcēties visi, kas grib iesaistīties konkrētos darbos, jo uz turieni nāks cilvēki un meklēs papildspēkus. Aizgāju, un gandrīz uzreiz man blakus apstājās cilvēks un aicināja, vai kāds būtu ar mieru doties uz Augstākās Padomes aizsardzības operatīvo štābu. Es pieteicos un taisnā ceļā tur nokļuvu".
Barikāžu sargi pie Augstākās padomes
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Štābā, kas bija iekārtots vienā no tagadējām Saeimas komisiju ēkām, viņa atbildēja par materiāli tehnisko apgādi. "Manā rīcībā bija divi instrumenti: telefons un telefonu grāmata. No štāba cilvēkiem ik pa brīdim ienāca un pateica: vajag to un to," atceras Andriksone.

Vajadzības bijušas ļoti dažādas. "Vislielākais pieprasījums, gandrīz nepārtraukti, bija pēc dīzeļdegvielas. Tas bija tonnām un tonnām. Tāpat – malka, matrači, guļammaisi, brezents... Telefonu grāmatas bija labi strukturētas pa nozarēm, un lielos vilcienos jau es orientējos, kādas iestādes ar ko nodarbojas. Par to pašu dīzeļdegvielu – atceros, ka tā bija kāda no lauktehnikas iestādēm. Tā atsaucība bija vienreizēja," viņa izsaucas.

Vairākas dienas strādājusi bez gulēšanas, 20.janvārī Andriksone saņēma atļauju doties mājās mazliet atpūsties. Līdz desmitiem vakarā bija jāatgriežas. Lai tiktu atpakaļ, viņa saņēma plānu papīra caurlaidi ar savu vārdu, ko ir saglabājusi līdz šai dienai. Izkāpusi no Zolitūdes vilciena, viņa devās cauri Bastejkalnam burtiski pārdesmit minūtes pirms Iekšlietu ministrijas apšaudes.
Aira Andriksone ar kolēģiem Andreju Važu un Jāni Jeromani 2010.gadā, saņemot Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi
Foto – no personiskā arhīva
"Kad izgāju cauri barikāžu sienai uz Smilšu ielu un biju apmēram pret Vaļņu ielu, atskanēja savāds troksnis. Neko līdzīgu mūžā nebiju dzirdējusi, tā bija pilnīgi nepazīstama skaņa, tāds kā sauss plakšķis. Ieskatījos pulkstenī – man liekas, bija pāris minūtes pēc deviņiem. Neko neredzēju, gāju tālāk uz Doma laukumu. Dodoties uz tām barikādēm, kur man vajadzēja uzrādīt savu caurlaidi, tām ēkām jau gāja pāri trasējošās lodes," atminas Andriksone.

Kad sākās asiņainie notikumi pie Iekšlietu ministrijas, viņa atgriezās Augstākās Padomes operatīvajā štābā un turpināja darbu, tobrīd vēl nenojaušot, ka viena no apšaudes lodēm nāvējoši skars ļoti tuvu draugu – kinooperatoru Andri Slapiņu. Darbu štābā Aira turpināja līdz 25.janvārim un atzīst, ka saņemties pēc šī trieciena palīdzēja tikai kalnos gūtā pieredze.
4. Amerikāņu siltie cimdi pie Vecrīgas ugunskuriem
Tumšzilie, vatētie ādas pirkstaiņi manam tētim bijuši, kopš sevi atceros. Tagad tie jau ir tik nolietoti, ka vietām pirkstu šuvēs nāk ārā pildījums, bet tētis tos joprojām glabā. Izrādās, tas ir viens no retajiem priekšmetiem mūsu mājās, kas "piedalījies" arī 1991.gada janvāra barikādēs.

Paulam Rozenbergam toreiz bija 49 gadi, un arī viņš 13.janvārī devās uz manifestāciju Daugavmalā. Pēc tās skaļruņos dzirdēja paziņojumu – Viļņā jau ir noticis slaktiņš, cilvēki Rīgā tiek aicināti uz barikādēm.
"Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba," viņš atstāsta vienu no savām spilgtākajām barikāžu sākuma atmiņām. "Iepretim tagadējam Saeimas namam ir piecstāvu ēkas pagalms, kur visas sienas bija noklātas ar metāla sastatnēm – acīmredzot tur bija paredzēti kaut kādi remontdarbi. Cilvēki naski ņēmās ar sastatņu nojaukšanu un barikāžu celšanu Doma laukumā – dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi. Uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti," viņš šodien ar smaidu atceras.
Pauls Rozenbergs
Foto – Māra Rozenberga
Arī tolaik par sastatņu jaukšanā sabojātajiem importa cimdiem pārāk neesot pārdzīvojis. "Galvenais – bija tāds emocionāls pacēlums, ka mēs esam cēlušies pret šo varu, ka tagad kaut ko lietas labā darām un varbūt sasniegsim savu sapni – neatkarību," viņš saka. Ar aizkustinājumu vērojis, kā jau pavisam drīz Vecrīgā parādījušās sievietes ar katliem un siltu ēdienu. Vēlāk smērēt maizītes uz Rīgas 1.vidusskolu gāja arī viņa vecākās meitas, tolaik padsmitnieces. Ēdinātāju atsaucība esot bijusi neaprakstāmi liela.

Vecais ķīniešu termoss, kas tika lietots barikādēs – tajā nesa buljonu
Foto – Māra Rozenberga
Ar domubiedriem izvēlējušies posteni Šķūņu un Kaļķu ielas stūrī, kur arī pavadījuši pirmo nakti. Lai gan sals neesot bijis stiprs, Amerikas brālēna dāvinātie siltie cimdi lieti noderējuši.

"Jau nākamajā dienā brauca no visām malām smagās mašīnas, veda dažādus betona bluķus, no kuriem taisīja jau tādas īstas, lielas, nopietnas barikādes. Bija jau atbraukuši metinātāji un metināja tos režģus kopā, lai tie būtu neizjaucami kādiem omoniešiem, kuri tur varētu skriet. Tur es vairs nepiedalījos, tur jau bija speciālisti celtnieki, ar tehniku brauca un lika bluķus," atminas Rozenbergs.
Pauls Rozenbergs: mans barikāžu postenis bija Kaļķu un Šķūņu ielas krustojumā
Aizjūras radu sūtījumi atkal noderējuši nākamajā dienā, kad mežinieki Doma laukumā atveduši kravu ar bērza malku garos gabalos: "Man māsīca no Amerikas nesen bija atvedusi motorzāģi "Husqvarna", kas tajā laikā bija gandrīz kaut kas neredzēts. Es aizskrēju uz mājām, atnesu, un tad cilvēki uzreiz naski ķērās pie darba. Bija mežinieki, kas ar to zāģi mācēja labi apieties, ātri zāģēja un skaldīja un kurināja." Pēc dažiem gadiem gan garnadži labo motorzāģi nozaguši, un šodien tas palicis tikai atmiņās.
Doma laukums
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Barikāžu ugunskuru smarža tonedēļ valdīja arī Rozenbergu Čaka ielas dzīvoklī. Visu nedēļu tur nakšņoja tēta armijas biedrs no Vecpiebalgas, ar ko kopā viņi katru dienu devās uz barikādēm; ik pa laikam nomazgāties ienāca arī kāds iepriekš nepazīstams cilvēks. "Savstarpēja palīdzība bija kaut kas pats par sevi saprotams," viņš atceras.

"Sajūta bija vārdos grūti izsakāma. No rīta, ejot uz posteni, gāju no mājas ar tādu domu, ka nezinu, vai vakarā pārnākšu vai nepārnākšu. Nebija tādas pārliecības, ka tā ir tikai tāda pastaiga un viss būs labi. Sajūta bija tāda, ka var pagriezties uz visām pusēm," saka Rozenbergs un atklāj, ka vīri pie apakšdelmiem zem apģērba sējuši koka dēlīšus: "Ja tev tas omonietis sitīs ar lāpstiņu, tu vari to roku pašaut priekšā un vismaz tas dēlis uzņems to sitienu un nepārsitīs tev kaulu. Tāda aizsargmetode bija. Bet, paldies dievam, līdz tam nenonāca."
5. Lode brāļa apģērbā
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991. gada Barikāžu muzeja krājuma


Plakaniski saspiesta kaparkrāsas automāta lode ir baiss suvenīrs, kas 30 gadu glabājies bijušā Bauskas miliča Renāra Zaļā mājās. Šī lode 1991.gada 20.janvāra vakarā tika šauta viņa virzienā. Bet, kur tā pēc tam atradusies, Renārs ilgus gadus nemaz neatcerējās, jo pēc apšaudes bija šoka stāvoklī. Šo stāstu glabāja viņa jaunākais brālis Ervīns.

Arī Ervīns Zaļais bija milicis, bet strādāja Rīgā un barikāžu laikā nodrošināja kārtību. To, ka liktenīgajā apšaudes brīdī astoņu Iekšlietu ministriju sargājošo miliču vidū ir arī viņa brālis, Ervīns nenojauta.
"20.janvārī, svētdienas vakarā, visus milicijas darbiniekus ar Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas palīdzību izsauca uz darbu. Protams, devos uz savu darbavietu Skolas ielā. Apbruņojāmies, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus. Klausījāmies radio, televīziju, skatījāmies, kas notiek pie ministrijas ēkas," viņš atceras.

Ap trijiem, četriem naktī pa radio sāka ziņot, ka šaušana ir beigusies. Un ziņoja arī to, ka viens no miličiem – Renārs Zaļais – ir pazudis bez vēsts. "Priekšnieks atļāva doties uz ministriju noskaidrot, kas ir ar manu brāli. Man bija personīgais automobilis, aizbraucu tur un satiku brāļa kolēģus, kas atradās ārpusē. Un nekādi nevarējām viņu sameklēt," stāsta Ervīns. Vēlāk Renāru atrada ēkas pagrabā. Viņš pats pieļauj, ka bija zaudējis samaņu. Ervīns atminas, ka brālis bijis pamatīgā šoka stāvoklī. To, ka ir ievainots, viņš atklāja tikai vēlāk.
"Aizbraucām mājās, atslēdzu viņam durvis, viņš gāja mazgāties. Novilka svīteri, formas kreklu, un pēkšņi skatāmies: opā, viņam uz punča asiņaina strīpa! Skatos, kas vēl: opā, maikā caurums, kreklā caurums, paņemu džemperi un – hlabis! – kaut kas izkrīt ārā. Skatos: ojojoj, tur ir lode. Tā nu es to lodi atradu," emocionāli stāsta Ervīns.

Ervīns Zaļais un Renārs Zaļais
Foto – no personiskā arhīva
Iekšlietu ministrijas ēka pēc uzbrukuma
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Viņš pieļauj, ka lode brālim trāpījusi ar atsitienu. Pats Renārs atceras, ka tovakar pieļāvuši kļūdu – astoņi miliči bija sadalījušies divās grupās un, kamēr vieni ārā sargāja, otri iekšā atvilka elpu. Nenojauzdami par tuvojošos apšaudi, iekšā esošie kolēģi bija novilkuši bruņuvestes. "Ar atsitienu tā lode zaudēja spēku un vienkārši tur palika. Ja būtu vasara, drēbes nebūtu palīdzējušas. Tā nu tā lode tika nēsāta līdzi līdz brīdim, kad noģērbās un izkrita. Labi, ka ne no viņa, bet no apģērba," piebilst Renāra brālis Ervīns.
6. Mediķa aptieciņa
Mājas aptieciņa, ko medicīnas māsa Astra Zdanovska 20.janvārī ielika rokassomiņā, ejot dežūrēt uz Doma laukumu, šodien vairs nav saglabājusies. Taču aptieciņu un citu medicīnas piederumu barikāžu posteņos netrūka. Daži no tiem, arī fotogrāfijā redzamais aptieciņas futrālis, šodien ir Barikāžu muzeja krājumā.
1991.gada janvārī Astrai Zdanovskai bija 35, un viņa bija medmāsa Gaiļezera slimnīcas Fizioterapijas nodaļā. "Barikāžu nedēļā Gaiļezerā mūs, mediķus, aicināja brīvprātīgi pieteikties uz dežūrām. Tā kā es strādāju apmēram līdz diviem, pēc tam līdz rītam varēju [dežūrēt]. Man arī nav ģimenes, kas turētu mājās. Un, protams, man arī bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām," viņa stāsta.
Astra Zdanovska 90.gadu sākumā Gaiļezera slimnīcas Fizioterapijas nodaļā
Foto – no personiskā arhīva
Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā, kas atradās netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī "ātrie". Par laimi, mediķu palīdzību todien nevienam nevajadzēja.

"Sēdējām divatā ar dakteri. Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses, bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca," atminas Zdanovska.
Ātrās palīdzības mašīnas barikāžu laikā
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Otrā dežūra bija Zaķusalā, kur medmāsa ar dakteri bija iekārtoti uz neliela kuģīša netālu no barikāžu sargiem. "Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību," viņa paskaidro. Taču arī Zaķusalā viss ritējis mierīgi, un mediķi naktī gribējuši mazliet nosnausties. Tas gan izrādījies neiespējami, jo kuģīša motors rūcis bezcerīgā skaļumā un kratījis mazo kuģīti. Bet, to izslēdzot, strauji kļuvis auksti.

Trauksmainākos brīžus viņa piedzīvoja trešajā dežūrā, uz kuru devās pati uz savu galvu. Tas bija liktenīgais 20.janvāris, un Astra izvēlējās būt Vecrīgā: "Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem."
Mediķi Doma baznīcā
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Kas bija viņas aptieciņā? "Tur bija pārsienamie, vate, bindes, jods, briljantīns. Nekā jau tāda man nebija. Varbūt kādas tabletes. Bet tā bija mana personiskā mājas aptieciņa mazā somiņā. Doma laukumā bija ātrās palīdzības mašīnas pilnā ekipējumā – ja vajag reanimēt, šūt, pārsiet... Dakteri bija pilnā kaujas gatavībā."

Taču palīgā iet nesanāca – vienīgais apšaudes upuris, ko Astra Zdanovska redzēja savām acīm, skolnieks Edijs Riekstiņš, jau bija miris. "Viņu ar nestuvēm vilkšus pārnesa pāri smagajām mašīnām tieši tur, kur es dežūrēju, un nolika pie ugunskura. Paskatījos, bet neesmu dakteris, tāpēc mans uzdevums bija iet pie ārstiem un ziņot, kas ir vajadzīgs. Atnāca dakteris no katastrofu medicīnas un konstatēja, ka puisis ir miris," viņa atminas.
Stāsta Astra Zdanovska
Kā medmāsa strādājusi arī traumās un reanimācijā, šādiem smagiem brīžiem viņa bija gatava. Taču pašai būt apšaudes vidū bija baisi. Kad sākās šaušana, Astra Zdanovska atradās Doma baznīcā – tur bija iekārtots medpunkts, barikāžu sargi varēja atvilkt elpu un kaut ko uzēst. "Tajā brīdī, kad sāka šaut, es baznīcā ēdu maizītes ar tēju. Un pēkšņi dzirdam tādu gaudojošu troksni – phiu, phiu, phiu! Es izskrēju Doma laukumā, un iedomājieties, kā ir šauts, ja tās lodes lidoja virs ēkām, virs radio, burtiski debesīs. Trasējošas, viņas bija redzamas. Skats bija baismīgs," viņa atstāsta, "biju nobijusies kā diegs. Tas troksnis, riņķī šauj, un mēs neredzam, no kurienes. Varbūt pienākuši netālu? Nevar saprast. Tas ir tā, ka tu saproti: ir karš sācies. Šauj, un arī tevi var nošaut."

Astra Zdanovska
Foto – Jānis Kincis
7. Degošais mikroautobuss "Latvija" uz Vecmīlgrāvja tilta
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991. gada Barikāžu muzeja krājuma
Pelēkā mikroautobusa "Latvija", kas 1991.gada 16.janvārī trāpījās PSRS speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta, šodien vairs nav – tas pilnībā sadega. Bet Barikāžu muzejā atrodas tā replika ar ložu caurumiem sānos. Pie tās satieku muzeja valdes locekli Edvīnu Ežmali, kurš Atmodas laikā bija Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts un degošo auto redzēja savām acīm.

"Mēs ar kolēģi Aleksandru Vabiščeviču, arī deputātu, un Sigurdu Graudiņu viņa žigulī braucām no Jaunciema, kontrolējām situāciju uz ielām, mums bija kontrolpunkti, kuros nodeva informāciju, vai nepārvietojas bruņu transportieri vai tanki no Jaunciema gatves puses," atceras Ežmalis. Vecmīlgrāvja tilts bija stratēģiski svarīgs postenis, jo Vecmīlgrāvī atradās OMON bāze un no tilta labi varēja redzēt viņu pārvietošanos. Omonieši gribēja izdzenāt tos, kuri sēdēja pie ugunskura.
Pirmā apšaude bija jau 14.janvārī, bet divas dienas vēlāk uz Vecmīlgrāvja tilta dzīvību zaudēja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kļūstot par pirmo barikāžu upuri. Šodien tilta malā uzstādīts balts krusts viņa piemiņai.

Ežmalis atceras, ka vēlāk nodegušais Mangaļsalas kolhoza "Auda" mikroautobuss braucis tieši aiz Mūrnieka vadītā auto, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ tā pasažieri nav cietuši.
Edvīns Ežmalis – Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts Atmodas laikā
"Kad piebraucām, "Latvija" vēl dega. Runājām ar vadītāju, visi bija satraukušies. Autobusā bija vairāki līdzbraucēji – tāda Tētiņu ģimene ar bērniem un vēl kāda sieviete. Cik atceros, vēl "Panorāmā" rādīja, ka vienai no līdzbraucējām caur matiem bija lodes izskrējušas. Dievs stāvēja klāt. Autovadītājam blakus bija jaka, un arī tā bija sašauta caurumos ar automāta kārtu," stāsta aculiecinieks.
Viens no autobusiem, kas cieta OMON uzbrukumos uz Vecmīlgrāvja tilta, tika atvilkts pie Ministru padomes
Omoniešu automātu kārtas bija sakropļojušas daudzas uz tilta novietotās automašīnas. Vienu no busiņiem vēlāk aizvilka pie Ministru Padomes, muzeja arhīvā ir fotogrāfijas, kur sašautais transportlīdzeklis bez logiem redzams Ļeņina pieminekļa pakājē. "Vispār tās visas mašīnas uz tilta bija tādā stāvoklī, ka neviena nedarbojās. Kad beidzās barikādes, mēs ar autotransporta vienību, kas darbojās ar autokrāniem, vilkām nost tās mašīnas no tilta," atceras Ežmalis.
8. Rokassprādze ar asinsgrupas gravējumu
Uzvārds ar vārda pirmo burtu, asinsgrupa un dzimšanas gads iegravēti nelielā metāla plāksnītē ar ķēdi, ko ērti varēja aplikt ap roku. "Barikāžu laikā skanēja aicinājumi cilvēkiem nēsāt līdzi zīmītes ar savu asinsgrupu, jo barikādes – tā bija nopietna lieta, un neviens nezināja, kā tās var beigties," saka 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. 1991. gada 20. janvāra vakarā viņš bija viens no astoņiem Bauskas miličiem, kuri aizstāvēja Iekšlietu ministriju. Un tagad muzejā apskatāmā aproce bija viņam ap roku.

Renārs Zaļais deviņdesmito gadu sākumā
Foto – no personiskā arhīva
"Man pašam gan īpaši nenoderēja – jā, ievainots biju, bet biju spējīgs pats pastāstīt, kāda man ir asinsgrupa. Bet bija mums arī smagi ievainotie," atgādina Zaļais. Barikāžu laikā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki, augusta puča laikā – vēl viens. "Un ievainoto skaits Latvijā bija vairāk nekā 20 – gan ar ložu ievainojumiem, gan savādāk sasisti," viņš piebilst.

Pēc barikāžu organizatoru aicinājuma zīmītes ar vārdu un asinsgrupu kabatās lika daudzi barikāžu dalībnieki, jo pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā 13. janvāra naktī, kad padomju armija pie radio un televīzijas ēkas uzbruka mierīgajiem iedzīvotājiem, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 200 cilvēku, reti kuram bija šaubas, ka asinis līs arī Latvijā.
"Tāpēc veidojās medicīnas punkti – Doma baznīcā bija iekārtota lazarete, lai varētu neatliekamo palīdzību sniegt ātrāk, uz vietas, ja kas atgadās. Medicīnas punkti bija vēl daudzās vietās – Jaunielā, Zaķusalā, Ministru kabinetā," stāsta Zaļais.

Domājot par zīmītēm cilvēku kabatās, kas it kā sacīja: esmu gatavs sliktākajam, tagadējais Barikāžu muzeja direktors atceras kādu īpašu stāstu.
Renārs Zaļais 1991.gada 20.janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju
"Tas bija kāds tukumnieks, ar kuru es pats tikos vairākus gadus pēc barikādēm, gadā, kad viņam palika 100 gadu. Barikāžu laikā viņam bija tuvu pie 90. Šis cilvēks pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija izmācījies par juristu, pēc tam atradies izsūtījumā, piedzīvojis visas padomju laiku represijas, un ļoti labi saprata, kas varēja notikt, ja Latvija netiks nosargāta," saka Zaļais. Sirmais tukumnieks, kura vārdu viņš diemžēl vairs neatceras, esot vērsies pie Tautas frontes Tukuma nodaļas un izteicis vēlmi braukt uz barikādēm, bet lielā vecuma dēļ saņēmis ieteikumu palikt mājās.

"Bet viņš neklausīja, iesēdās elektriskajā vilcienā un atbrauca uz Rīgu. Un uz Rīgu viņš braukāja katru barikāžu dienu, vakarā brauca mājās. Un viņam žaketes kabatā bija zīmīte: manas nāves gadījumā lūdzu paziņot manai sievai Tukumā, adrese tāda un tāda," atceras Renārs Zaļais.
9. Radio diktora zīmulis ar dzēšgumiju

"Bez zīmuļa – nekur!" smejas pieredzējusī radio diktore Māra Eglīte. Latvijas Radio viņa sāka strādāt jau 11 gadus pirms barikādēm, un ikdienas režīmā diktora obligātais aksesuārs – zīmulis ar dzēšgumiju – bija vajadzīgs, lai pirms ziņām rūpīgi atzīmētu teikumu loģiskos uzsvarus un precīzi zinātu, kā iepriekš cenzētās ziņas skanēs ēterā. Par to, ka diktors pats ko varētu pierakstīt klāt, nebija ne runas.
Barikāžu laikā tas strauji mainījās. "Teksti nāca ātri, ko nu tur tie redaktori spēja sagatavot. Tur nācās arī pašiem kādreiz kaut ko pielabot, lai būtu loģiski izlasāmi. Tāpēc zīmulis bija īpaši noderīgs," atceras Eglīte. "Bija jālasa aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā," stāsta pieredzējusī diktore. Pēc savas maiņas visi jutušies ļoti noguruši, tomēr apkārt valdošā enerģija un saliedētība devusi daudz spēka.
Māra Eglīte 1991. gadā bija Latvijas Radio diktore
Tiek būvētas barikādes pie Latvijas Radio ēkas
Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte. "Mūs visu laiku translēja, Doma laukumā skanēja Latvijas Radio, visiem cilvēkiem pie ausīm bija šie mazie tranzistori. Likās, ka bez tā nekur nevar iet! Nekur! Tiklīdz kaut kas notika, uzreiz nāca ekstra sludinājumi, kas bija jāpasaka, – vajag to vai šito," viņa apraksta.
Eglīte atminas, kā viņas maiņas beigās ēterā izskanējis sludinājums, ka barikāžu sargiem uz Brasas tilta trūkst ēdamā. "Man nāk raudiens to atcerēties, bet mēs ar vīru aizbraucām uz Ropažu, tolaik Gagarina ielas maizes ceptuvi, iegājām caurlaidē un teicām: vai jūs mums varētu iedot maizīti, ko aizvest cilvēkiem? Un mums iznesa divas kastes ar siltu maizīti," ar aizkustinājumu stāsta Eglīte.
Lai gan barikāžu laiks viņai palicis mazāk spilgtā atmiņā par augusta puču, kad OMON uz vairākām dienām ieņēma Latvijas Radio, Eglīte atceras, ka arī janvāra dienas bijušas ļoti saspringtas: "Te bija gandrīz kā ierakumos! Visas kāpnes, kas ved uz otro stāvu, bija nokrāmētas ar smilšu maisiem, bija jākāpj pāri. Atceros, ka barikāžu laikā radiomāju sargāja vīri no Aizputes. Un diktoru istabā bija logs uz tādu trīsstūrveidīgu šahtu, kur pretējā pusē varēja redzēt Finanšu ministrijas logu. Tas bija otrais, tikpat kā trešais stāvs. Un starp šiem logiem pāri bija tāda dēļu laipa. Un mums bija noteikts: ja nu kas, tad jūs pa to laipu uz Finanšu ministriju! Es paskatījos uz leju un nodomāju – nu, tur tikai rāpus varētu..."
10. Video kamera Bastejkalna apšaudē
Foto – no Zigurda Vidiņa personīgā arhīva
Ar Barikāžu muzejā apskatāmo režisora Zigurda Vidiņa "Super VHS" kameru tika uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā, tai skaitā satricinošie kadri no apšaudes Bastejkalnā un ievainotā operatora Gvido Zvaigznes izdzišana Rīgas 1. slimnīcā.

Zigurda Vidiņa kamera Barikāžu muzejā
Foto – Māra Rozenberga
Zigurds Vidiņš, tolaik 48 gadus vecs kino profesionālis, vadīja Zinātņu akadēmijas kino laboratoriju. Tā atradās pašā barikāžu epicentrā – Vecrīgā, Kaķu mājā. "Tajā laikā manā rīcībā bija jau divas kameras – viena tāda amatieru "VHS" kamera un otra, jau nedaudz labāka, "Super VHS" kamera," stāsta Vidiņš.
Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Piektdienas vakarā pirms barikādēm Podnieks devās filmēt uz Viļņu un fiksēja šausminošos notikumus pie radio un televīzijas torņa, kur no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 cilvēku. "Šie kadri vēlāk apstaigāja pasauli, bet es tos svētdienas vakarā redzēju televīzijā, jo ar bērniem biju laukos. Pirmdienas rītā jau biju Rīgā, savā studijā, un sāku filmēt Doma laukumā," atceras režisors.
Kāpēc viņš tik daudz intervēja barikāžu dalībniekus? "Biju pilnīgi pārliecināts, ka Rīgā būs daudz asiņaināk nekā Viļņā. Jo bija skaidrs, ka impērijai nav kur atkāpties. Runājoties ar šiem cilvēkiem, man bija doma, ka ir pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika vairāki no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem – tie, kuri bija gatavi sadoties rokās un stāvēt līdz pēdējam pretī automātiem," saka Vidiņš.

Kaķu mājā viņi ar kolēģiem dežūrēja uz maiņām, jo bija skaidrs – ja būs uzbrukums, visdrīzāk tas notiks naktī. Kolēģu vidū bija arī Andris Slapiņš, kurš Zinātņu akadēmijas kino studijā jau daudzus gadus bija montējis savas filmas. "Tajā datumā, kad Andris tika nošauts, viņam nemaz nevajadzēja atrasties Kaķu mājā, jo viņš bija dežūrējis iepriekšējo nakti. Bet viņš arī bija klāt un, kad sākās šaušana, mēs visi izskrējām uz Bastejkalnu," atceras Vidiņš. Mēs – tie bija Andris Slapiņš, Juris Podnieks, viņa dēls Dāvis, operatori Gvido Zvaigzne un Uldis Millers.

Zigurds Vidiņš
Foto – Māra Vidiņa
"Sāka šaut arī pa tiltiņa margām, kas ved pāri kanālam uz Iekšlietu ministriju, leca dzirksteles pa dzelzs režģiem. Es nogūlos pie viena koka blakus Gvido. Viņš toreiz bija ar kinokameru un praktiski nevarēja neko filmēt, jo jau bija pietiekoši tumšs. Sākumā pie mums bija arī Andris Slapiņš, viņam plecā bija "Betacam" kamera. Viņš brīdi pastāvēja un teica: es skriešu skatīties, kur ir Juris. Viņš aizskrēja uz tiltiņa pusi, kur bija skaņu operators Normunds Deinats un Juris Podnieks. Tur arī Andri nošāva," kā šodien atceras Zigurds Vidiņš.
Tad sāka šaut arī uz viņa pusi, un kādā brīdī Vidiņš dzirdēja blakus esošā Zvaigznes balsi: man trāpīja... Bija skaidrs, ka ievainotais kolēģis steidzami jādabū ārā no Bastejkalna, taču lodes turpināja spindzēt. "Man bija skaidrs, ka būs nākamā kārta un mūs nošaus abus. Tāpēc es domāju – ieslēgšu kameru, lai viņa griežas, un tie būs pēdējie kadri, ko es uzfilmēšu," saka režisors.

Tomēr izdevās tikt līdz Bastejkalna malai, kur ar palīgiem aiznesa Zvaigzni uz ātrās palīdzības mašīnu. "Es braucu līdzi un visu nakti pavadīju filmējot, kā Gvido tiek operēts," atceras Vidiņš. Diemžēl ārstiem Zvaigznes dzīvību neizdevās glābt.

Vidiņš spēju izturēt tik ekstremālus apstākļus saista ar kalnos gūto rūdījumu – viņš bija pieredzējis laivotājs pa kalnu upēm. "Braucot pa kalnu upēm un izlūkojot krāci, bieži vien tevi pārņem tāds drebulītis, bailes. Bet, tikko tu paņem rokās airi, iesēdies laivā un sāc braukt, tā viss pazūd. Un līdzīgi arī barikāžu laikā – ja tu esi tajā visā iekšā, tas ir tavs darbs, tu filmē, baiļu sajūtas praktiski nav," viņš salīdzina.

Pēc apšaudes Bastejkalnā
Foto – Ilgvars Gradovskis, no 1991.gada Barikāžu muzeja krājuma
Ar šodien Barikāžu muzejā apskatāmo kameru nofilmēts desmitiem interviju ar barikāžu dalībniekiem Vecrīgā, kuru simtprocentīgā pārliecība – es te stāvēšu, lai kas notiktu –, spēcīgi aizkustina arī šodien, skatoties Vidiņa filmu "Tēvu barikādes". "Tas bija apbrīnojams enerģijas lauks, ko tie cilvēki radīja ar savu pārliecību un savu gribu! Jo cilvēka griba spēj izmainīt ļoti daudzas lietas pasaulē," viņš uzsver.

© Māra Rozenberga, Elīna Kārkluvalka, LSM, Dace Eglīte.
Izmantotas fotogrāfijas no 1991. gada barikāžu muzeja krājuma

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt