LTV filmas

Hroza. Pēdējais negaiss. LTV dokumentāla filma

LTV filmas

(Zīmju valodā). Lūgšana par Zolitūdi. LTV dokumentāla filma

Lūgšana par Zolitūdi. LTV dokumentāla filma

«Tik šausmīgi sāp.» Zolitūdes traģēdijā Austrīte zaudēja mazdēlu – glābēju Edgaru Reinfeldu

Te viņš rāpoja, pie šī galda mācījās, bet uz šī krēsla gulēja. Austrītes Žarikovas istabā ir gandrīz tāpat, kā tad, kad viņa te dzīvoja kopā ar savu mazdēlu Edgaru Reinfeldu pirms aptuveni 20 gadiem. Pie sienas vairākas fotogrāfijas, bet plauktā Edgara skolas gados no koka izgrebtā eglīte ar stirniņu, kā arī viņa Triju Zvaigžņu ordenis. To Edgaram piešķīra pēc nāves. Viņš ir viens no trim glābējiem, kuri gāja bojā, sabrūkot lielveikala "Maxima" griestu pārsegumam pirms 10 gadiem.

Grauž un sāp sirds

Edgars piedzima un uzauga ugunsdzēsēju ģimenē. Austrītes pirmais vīrs Vladimirs Žarikovs strādāja par ugunsdzēsēju šoferi, un arī Edgara tētis turpināja to pašu arodu. Tēvs Armands Reinfelds kādu glābšanas darbu laikā saelpojās dūmus un gāja bojā.

Vēl mazs būdams, Edgars bieži apmeklēja ugunsdzēsēju depo un skatījās, kā glābēji trenējas. Vecmammai bieži teicis, ka arī būs ugunsdzēsējs, kad izaugs.

"Viņam patika palīdzēt cilvēkiem," saka Austrīte, "nekad neatteica, ja kāds prasīja palīdzību." Dažkārt bija pat tā, ka savus darbus atstāja novārtā, lai tikai palīdzētu citiem.

Ļoti labi mācījies skolā. Austrīte stāsta, ka pēc Edgara nāves Rīgas dome nolēmusi izremontēt 25. vidusskolu, kur viņš mācījies. Edgaram viss labi padevies, vienu reizi izlasot tekstu, varējis to atstāstīt bez aizķeršanās. Arī studijas Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā padevās viegli.

Kopā ar bojāgājušo glābēju Sergeju Ižiku bija vienā brigādē. "Tajā dienā bija viņa maiņa, un viņš bija pirmā vada komandieris," bilst Austrīte.

Jau pirms intervijas viņa mani ir brīdinājusi, lai es neuzdodu nekādus jautājumus par Edgaru, viņai būs smagi runāt. Es tomēr uzdodu, un viņa izplūst asarās. Sāpes nekur nav pazudušas.

"Tik šausmīgi sāp, ka es pateikt nevaru! Gribas nedomāt, bet nevaru," Austrīte saka, ar visiem spēkiem cenšoties sevi savaldīt:

"Vakaros nākas dzert zāles, lai var aizmigt, taču tik un tā nakts vidū pamostos un raudu."

Ar Edgaru viņa saistīja lielas cerības. Sazvanījušies gandrīz katru dienu. Edgars vienmēr teicis, lai viņa neuztraucas par vecumdienām, ka visu palīdzēs un izdarīs. Mazdēla joprojām ļoti pietrūkst. Pirmais vārdiņš, ko Edgars esot izrunājis, bijis "baba".

Mazdēla zaudējums Austrītei nav vienīgā pārdzīvotā traģēdija. Aptuveni sešus gadus pēc Edgara nāves saslima un nomira Austrītes meita, Edgara mamma. "Paglabājām kapos Bukaišos. Tagad abi guļ blakus. Arī man ir atstāta vieta līdzās Edgaram, otrā pusē," saka Austrīte.

Šogad lielajā augusta vētrā kapi pamatīgi cietuši. Nogāzusies lielākā daļa koku. Labi, ka pieminekļi nebija bojāti. Austrīte piezvanījusi ugunsdzēsējiem, un viņi uzreiz atbraukuši un attīrījuši kapus. Briesmīgi – tur, Zolitūdē, Edgaram uzgāzās māja, bet te koki.

Toreiz, pēc traģēdijas, Austrīte uz lielveikalu "Maxima" nav varējusi aiziet. Sāpējusi sirds un joprojām grauž, ka Edgars, kurš bija tik labs un izpalīdzīgs cilvēks, gāja bojā. Tikmēr dzīvo tie, kas ir rupji, pīpē un dzer. "Man liekas, ka labāka cilvēka par Edgaru nebija," bilst Austrīte.

Rūgtums par valsts attieksmi un spriedumu

Viņasprāt, 10 gados nekas būtiski nav mainījies. Grauž tas, ka amatpersonas nav parūpējušās, lai izveidotu piemiņas vietu Zolitūdē, un netaisnīgs ir arī otrās instances spriedums.

"Attieksme mūsu valdībai ir ļoti slikta pret saviem bojāgājušajiem iedzīvotājiem. Mēs ļoti pārdzīvojam par Ukrainu. Par Krieviju runājam, pieminekļus jaucam nost. Bet Zolitūdei nevelta vajadzīgo uzmanību. Tur tomēr aizgāja bojā mūsu Latvijas iedzīvotāji," Austrītei par to ir sakrājies liels rūgtums.

Pēc traģēdijas Rīgas dome solījusi sakārtot laukumu un pieminekli uzlikt, bet nekas neesot izdarīts. Tikai putekļu mākoņi vien tur esot, pat negriboties uz turieni iet. Viņa atceras, ka bijušās Rīgas domes amatpersonas – Nils Ušakovs, Oļegs Burovs un Andris Ameriks – acīs skatīdamies, apsolījuši, ka sakārtos šo laukumu. Austrīte vēl kādā tikšanās reizē esot pajautājusi, vai tiešām, un atbilde bijusi, ka tas notiks. Taču nenotika!

Pagaidu stikla pieminekli Austrīte skarbi intervijas laikā nodēvē par rotaļlietu, uz kuru pat negribas skatīties. "Prasām: kā jūs domājat, cik ilgā laikā jūs to varēsiet izdarīt? Vajadzēs gadu, pusotru. Es pati noprasīju: jūs to godīgi sakāt? Viņi atbildējuši, ka godīgi, godīgi," Austrīte atceras kādu tikšanos, kur amatpersonas, liekot roku uz sirds, solījušas sakārtot traģēdijas vietu. Ar ironiju balsī viņa atceras, ka biedrība "Zolitūde 21.11." organizēju tur ziedu stādīšanu. Pēc dažām dienām tie jau novītuši. Tā esot bijusi vien tikai izrādīšanās.

Arī par tiesas procesu Austrītei ir liels rūgtums. "Kad es klausījos to visu, man liekas, visa tā tiesa bija falša," teic Edgara Reinfelda vecmāmiņa. Viņa nevar pieņemt, ka daudzi to sauc par nelaimes gadījumu. Viņasprāt, tā bija pavirša strādāšana un nolaidība darbā.

"Tas nav tā kā istabu iztīrīt. Tas ir māju celt, kur cilvēki staigās katru dienu", saka Austrīte. Viņa uzskata – viss tika novelts uz vienu cilvēku, bet jāatbild bijis visiem.

Austrīte bieži apmeklējusi tiesas sēdes un intervijas laikā atceras vairākas tur apspriestas epizodes. "Un, kad bija jumtā tās spraugas, kā saka, aizlej ar krāsu, lai nav redzams. Bet, ja tā komisija vai kāds tomēr pārbaudītu, kas pieņēma to māju, būtu pieliekuši savu muguriņu un paskatījušies, ka tas nav riktīgi. Taču neviens nav pakustējies."

Viņasprāt, vainīgi ir celtnieki, kas tikuši cauri sveikā: "Pārbijās, sabijās, maksāja tiem advokātiem, vai ne, un tika cauri sveikā! Bet tur nevajadzēja viņiem sveikā tikt cauri, jo es uzskatu, ka tur vainīgi tiešām tie būvnieki."

Viņas tagadējais vīrs jau prāvas sākumā pateicis, ka no tiesas nekas nebūšot, un viņam esot izrādījusies taisnība. "Mūsu valdībai ir vienaldzība pret mums, cietušajiem. Arī pret Latvijas iedzīvotājiem. 54 cilvēki – Latvijai tas ir ļoti daudz," tiesas nolemto Austrīte saista ar valdības darbu.

Kad stāstu tiesas argumentus, ka nav bijis likumu, pēc kuriem notiesāt citus apsūdzētos, Austrīte tikai atteic, ka tiesu darbs mūsu valstī vispār nav sakārtots. Viss esot jānoliek priekšā. Viņai licies, ka viena no tiesnesēm tiesas sēžu laikā reizēm pat esot gulējusi. Savukārt apsūdzētie bija nodrošinājušies ar ļoti spēcīgiem advokātiem. "Otrā pusē bija visi labākie advokāti, kādus vien varēja dabūt Rīgā," secina Austrīte.

Kad glābējiem pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, viņa nav varējusi piecelties un aiziet pēc Edgara ordeņa. Visi esot bakstījuši viņu, saukuši, bet viņa bijusi kā iemieta. Istabā pie sienas pielikta pēdējā fotogrāfija, kur Austrīte ar Edgaru stāv magoņu laukā. Tā tapusi, braucot uz Bukaišiem, Edgars gribējis nofotografēties kopā ar babu. Tas lauks joprojām vasarā zied, tikai Edgara vairs nav.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti