Lūgšana – tas ir pats svarīgākais. Pārliecināts par to ir tēvs Sergijs, Latvijas Pareizticīgās baznīcas priesteris. Daudzus gadus viņš Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīcā aizlūdz par Zolitūdes traģēdijas upuriem – par bojāgājušajiem un cietušajiem.
"Lūk, šī ikona – Visu Sērojošo Prieka Dievmāte. Pie tās lūdzāmies tajā dienā, kad bija traģēdija un citās dienās, kad tveramies pie Dievmātes pēc mierinājuma. Viņa nekad nepamet tos, kuri viņu lūdz. Vienmēr tiem palīdz. Lūdzam Dievu, lai nebūtu vairs tādas traģēdijas."
Pirms 10 gadiem, 21. novembra vakarā, uzzinot par veikala sabrukšanu Zolitūdē, bijis skaidrs, ka daudz būs tādu, kam vajadzēs sniegt garīgu atbalstu. Metropolīts priesteriem devis uzdevumus. Daļa norīkoti dežurēt baznīcās. Tēvs Sergijs bija starp tiem garīdzniekiem, kas brauca uz traģēdijas vietu.
"Nonākot tur, bija tāda sajūta, ka strādā profesionāļi – glābēji, mediķi. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri kaut ko grib izdarīt, bet nevar. Jo visi pārdzīvo, visi grib kaut kā palīdzēt. Bet palīdzēt nevar, jo viņi var tikai traucēt. Tādēļ, kad mēs sākām tur noturēt aizlūgumus, tad sapulcējās ļoti daudz ļaužu. Mēs lūdzām par tiem, kuri izdzīvoja, par tiem, kuri varbūt vēl ir zem drupām. Un bija tāda ļoti spēcīga lūgšana kā katedrālē. Un kaut kā it īpaši nakts laikā…
Es atceros, tas bija gluži tā, kā mēdz teikt – vienā balsī un ar vienu sirdi visi lūdzās. Visi cilvēki, kas apkārt bija, visi bija tā kā apvienojušies.
Kāds bija vienkārši sažņaudzis dūres, cits tāpat lūdzās. Kad pienāca vēsts, ka kādu atraduši dzīvu, tad tūliņ lūdzāmies un pateicāmies Dievam. Arī, kad glābēji gāja bojā, mēs par viņiem ļoti lūdzām Dievu. Jo viņi ļoti riskēja ar savām dzīvībām, lai kādu dabūtu no turienes laukā dzīvu. Mums nesa sarakstus. Kad uzzināja, ka kāds ir gājis bojā, kad izvilka jau mirušu, tad mēs nosaucām viņa vārdu un lūdzāmies par mūžīgo mieru aizgājējam.
Man tā kā viena diena tas viss likās vai pat kā viena stunda. Es neatceros, cik ilgu laiku tur pavadīju.
Runājām ar cilvēkiem. Ir jau redzams, ka kāds gluži kā pazudis staigā. Tu pieej klāt, jautā – kas noticis? Ar vienu mēs runājām, viņš pēc tam sāka nākt arī uz baznīcu – tāds Sergejs. Viņam sieva Ņina par kasieri strādāja. Viņa gāja bojā. Es pieeju, jautāju: kas noticis? Viņš saka: man sieva gājusi bojā. Es pēc tam viņas bēru dievkalpojumu noturēju, apbedīju viņa sievu. Un viņš sāka nākt uz baznīcu. Ar viņu runājām.
Vispār ar tiem cilvēkiem, kam notika nelaime, kas pazaudēja tuviniekus, ar kādu daļu no tiem cilvēkiem mēs pēc tam sākām satikties.
Psiholoģiski šoks bija daudziem. Nu, kā?! Šodien vēl runājām ar viņu, viss bija normāli, un pēkšņi ne no šā, ne no tā vai nu vīrs, vai sieva ir miruši. Tā negaidīti. Pārciest to bija ļoti smagi.
Kā garīdznieks mierināju, cik nu tas bija iespējams. Kad citi baznīcas tēvi atbrauca, es tad gāju uz mašīnu, mazliet pagulēju. Tad nācu atpakaļ. Viens otru nomainījām. Kāds bija ilgāk, cits īsāku laiku. Daudzi garīdznieki piedalījās. Bija telts, kur notika lūgšanas. To telti uzcēla armijas cilvēki. Tur bija lūgšanas ne tikai pareizticīgajiem, arī citām konfesijām. Bet kaut kā tā sanāca, ka mums vairāk cilvēku sapulcējās uz ielas. Tur, kur "Maxima", kreisajā pusē bija tāds veikals un tāda kā sētiņa. Uz tās mēs uzlikām krustu un Evaņģēliju un sākām tur lūgties. Pa nakti ar lukturīšiem, ar svecītēm apgaismojām."
Tagad, pēc 10 gadiem, runājot par tiesas procesiem un taisnīgumu, ko daudzi cietušie arvien vēl nejūtas sagaidījuši, tēva Sergija viedoklis ir palicis nemainīgs:
"Domāju, ka alkt pēc atriebības – tas nav gluži pareizi. Protams, man jau viegli runāt – nu, piedodiet tiem, kas varbūt ir vainīgi. Kaut gan – piedošana ir kristīgajā ticībā, kas visu mūžu māca mūs piedot. Bet patiesībā tas ir grūti. Un tā, lai neciestu nevainīgie, tas, manuprāt, ir tas, ko tagad ņem vērā tiesa. Lai necieš tie, kuri nav vainīgi. Par to tiesneši domā un, šķiet, ka pareizi.
Ja ir kaut kā precīzi konstatēts, ka kāds kaut ko ir darījis nepareizi, tad… Jebkurā gadījumā, viņš taču negribēja, lai cilvēki ietu bojā. Tas tā sanāca. Nu... Tur tā kā neko nevarēja izdarīt. Notika tas, kas notika. Manuprāt, tas, kura dēļ tas notika, viņa paša pārdzīvojumi un paša sirdsapziņa grauž daudz šausmīgāk, nekā kaut kāds tiesā piespriests ieslodzījuma termiņš. Ka cilvēki ir manis dēļ gājuši bojā – ar to dzīvot patiesībā ir ļoti smagi. Tā, ka domāju: lai kādi nebūtu tiesas lēmumi – pareizi vai nepareizi, būs Dieva tiesa, un tur tiesās ne pēc taisnīguma, bet pēc žēlastības. Nedaudz citādi, vai ne?
Mēs gribam par tādu noziegumu tādu sodu. Bet Dievs tiesās pēc sirds – vai tu to gribēji izdarīt vai ne. Kāpēc tā sanāca? Vai sakrita apstākļi, vai kā? Tiesnešiem, kuri nozīmēti šajā darbā, tas ir viņu darbs. Lai tiesā pēc likuma, jo likums ir jāpilda. Bet patiesībā neviens no mums nevar tiesāt tos, kuri pie kaut kā ir vainīgi."
