Pirms 20 gadiem šajā dienā tautas nobalsošanā pret dalību Eiropas savienībā nobalsoja 32%, bet par nobalsoja lielākā daļa vēlētāju – 67%.
"Pret"
"Esmu Māris Olte, dzīvoju 100 kilometrus no Ērgļiem, esmu laucinieks, man ar sievu ir pieci bērni, un tā es tur darbojos. Pēc izglītības es esmu biologs, bet tagad bieži dēvēts jau par uzņēmēju. 2003. gadā es izvēlējos balsot pret un jutos jocīgi," stāstīja vides žurnālists un pētnieks Olte, kurš referendumā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā balsoja pret, jo ES neuzskata par perfektu veidojumu.
Māris Olte: Man ļoti nepatika, kad es jutu, ka tas nenotiek uz godīgiem pamatiem, mani vienmēr ir tas kaitinājis, ka vienam ir daudz naudas un viņš tagad uzspiež savu īstenību – tagad mums tevi vajag. Tur varēja just ļoti, ka tā "par" Eiropas puse ir labāk apmaksāta nekā tie, kas ir pret Eiropas Savienību. Un tās samaksātās kampaņas bija tik gludas un perfektas, un tā retorika vienkārši nepieļauj, ka tu drīksti domāt savādāk, bet man vienmēr ir gribējies domāt savādāk, jo demokrātija strādā tieši uz to, ka ir aptvertas visas iespējas, bet te nebija aptvertas. Te plūda tā upe, un tu pretī šai straumei nevari paiet, labākajā gadījumā tu būsi skangaliņš, kurš peld pa upes virsmu, jā, tevi redzēs, bet tāpat tevi aiznesīs. Un tas bija brīdis, kad... nu kā, cik ilgi mēs bijām dabūjuši to neatkarību? Un tas pats lats, tā lata atnākšana, tas, kā [Einārs] Repše ņēmās ar tām visām pārejām. Es domāju, ka mēs nedaudz pārāk ātri iešāvām no vienas lielas sistēmas, kura sabruka, otrā lielā sistēmā, jo tomēr starp tādiem lieliem lēmumiem ir jābūt kādam pašnoteikšanās jeb tādam meditācijas laikam, bet 10 gadi priekš tautas nav daudz.
Latvijas Radio: Kā šķiet, kas būtu citādāk, ja 2003. gadā Latvija neiestātos ES, bet nogaidītu?
Māris Olte: To grūti teikt, es neesmu tā līmeņa cilvēks. Es domāju, kas būtu, ja mēs tieši tā kā atbalstītu ES, bet vēl neiestātos. Šobrīd tās mazās neatkarības varbūt pat nav nemaz tik necienītas Eiropas Savienībā.
Latvijas Radio: Tad arī tagad pēc 20 gadiem Eiropas Savienībā ir sajūta, ka esam pazaudējuši nacionālo identitāti kopumā šajā politiskajā un ekonomiskajā veidojumā?
Māris Olte: Mums ir iedoti ļoti strikti rāmji, mums ir iedota jaudīga klases audzinātāja, bet vidusskolā mēs vēl neejam.
Latvijas Radio: Bet ir taču arī ieguvumi no Eiropas Savienības.
Māris Olte: Protams, ka ir ieguvumi, par to vispār nav jautājumu. Es kādas pāris dienas arī mēģināju tagad apdomāt, kas tolaik bija tās platformas, un tās joprojām nav mainījušās. Tātad viens ir, ka demokrātija pieļauj pietiekošu dažādību un tā ir ceļoša. Tāpat, ja kāds, piemēram, Valsts kontrole skatās, kā tu strādā, tad tas nav tāpēc, lai tevi nogremdētu, bet tāpēc, lai tu taptu stiprāks. Tas, kas man nepatīk, ir tas, kā mēs ieviešam tagad Zaļo kursu. Ir skaidrs, ka ir kaut kādi Eiropas uzņēmēji, kuri savas rūpnīcas ir darbinājuši 25 gadus, un skaidrs, ka viņiem vajag modernizēties, un viņi novelk vienu strīpu un saka "tagad mums būs Zaļais kurss", un tas latvietis, kurš nupat uzbūvējis savu rūpnīcu, lai arī ievāktu to ražu, kurai jānāk, jo visi biznesa plāni ir sarakstīti pareizi, bet viņiem pasaka, ka novilkta jauna strīpa un viss mainās. Un tas ir skumji. Man vienkārši nepatīk tas, ka mēs bijām dabūjuši savu neatkarību, nupat sākām to apzināties un mūs pēkšņi noņem no tā, jo tas jau ir iziets un jāsāk dzīvot nākotnē.
Latvijas Radio: Kāds vispār bija 2000. gadu sākums iepretī 90. gadiem Latvijā?
Māris Olte: Tas bija diezgan māņticībām tīts laiks. Es atminos, ka visiem likās, ka apstāsies pasaule, jo datoros nav pareizās pogas ieprogrammētas, jo mainījās gadsimti un nevienam nebija skaidrs, kas notiks 2000. gadā. Respektīvi, mēs bijām diezgan tādi tumsonīgi, bet vienlaikus it kā tā šķietamā tumsonība nekad nav traucējusi pieņemt kvalitatīvus lēmumus, jo mēs esam pietiekami dabīgi domājoši un ar jēdzīgiem instinktiem apveltīti cilvēki.
Latvijas Radio: Vai ir atmiņā palikusi arī tieši referenduma diena – 2003. gads 20. septembris?
Māris Olte: Man šķiet, es Rīgā balsoju. Tas bija divas dienas pirms manas vārda dienas. Jā, mēs dzīvojām uz Stabu ielas, un es balsoju iecirknī 7. vidusskolā. Es atceros, ka emocionāli tā diena bija pelēka, jo vienkārši gāju un darīju to, kas ir jādara, es zināju, ka esam mazākumā. Un es atminos to sajūtu – tāds viegls izsalkums un mazliet tāda cemme.
Latvijas Radio: Bet raugoties ar šodienas acīm, vai joprojām balsotu pret dalību Eiropas Savienībā?
Māris Olte: Lai arī mēs esam savos projektos diezgan daudz izmantojuši arī "Leader" programmu, kas domāta visādiem foršiem iesākumiem, jā, es domāju, ka es nebūtu mainījis savu nostāju, jo, ja mēs būtu palikuši, ar mums tāpat runātu, es nerunāju par NATO. Turklāt arī mūsu talantīgos cilvēkus ieliekot Briseles maizē, viņi tā kā nonāk citā planētu salikumā un pazaudē saikni ar zemi, kas man savukārt ir būtiski. Latvija ir tik maza, ka mums vajadzētu vienam otru zināt, un tas ir tas jaukais, ka tu nevari taisīt ziepes savā valstī, jo viņa ir maza. Tā mums pietrūkst, jo mēs vienmēr paļaujamies uz kaut ko. Nu, tagad lauksaimnieki nevis saimniekos ar savu iekšējo dziņu, bet viņiem viss būs ar helikopteriem apstrādāts un, ja nu kas, viņiem samaksās par to, ka viņi ir kļūdījušies. Tad kāda ir jēga, ja tev visu laiku maksā. Pat bērnam ir skaidrs, ka izsalcis dzejnieks ir radošāks nekā paēdis. Jā, nu skaidrs, ir iedota vīzija, ka mēs dzīvosim labāk, mēs jau dzīvojam labāk, bet atkal iekšējais inkvizitors saka, kāpēc lietuviešiem un igauņiem tas iet labāk, kāpēc? Tad ir jautājums, varbūt tā ierēdņu armija mums ir par lielu, bet, kas esmu es, lai to teiktu.
"Par"
"Mani sauc Normunds Skauģis, es esmu SIA "Lāči" īpašnieks un vadītājs, un arī maizniekmeistars. Un 2003. gadā es balsoju par iestāju Eiropas Savienībā," stāstīja Skauģis, kurš atceras, ka maizniekmeistari, gatavojoties iestājai ES, vēlāk uz Valkas un Valgas robežas kopā ar igauņu maizniekiem būvējuši maizes robežstabu, lai simboliski atbalstītu valstu savienību bez robežām. Raugoties šodienas acīm, maiznieks savā izvēlē par ES nav vīlies.
Normunds Skauģis: No biznesa viedokļa raugoties, mums pavērās ļoti lielas iespējas, mums atvērās, var teikt, viss ES tirgus. Es tolaik cerēju, ka mēs kā valsts un arī kā uzņēmumi un sabiedrība kopumā attīstīsimies, jo pievienosimies pasaules bagātākajai daļai.
Latvijas Radio: Vai tieši šajā aspektā nebija arī bažu, jo savukārt skeptiķi tolaik norādīja, ka, pievienojoties ekonomiski attīstītākām valstīm, tas varētu arī kavēt mūsu progresu?
Normunds Skauģis: Nu, skeptiķi un noliedzēji ir bijuši visos laikos. Arī Pirmās Latvijas laikā un vēl senāk ir bijuši tādi, kas teica, ka nevajag neko mainīt un noteikti būs vēl sliktāk, bet es vienmēr esmu skatījies pozitīvi – ja mēs esam šajā bagāto valstu klubiņā, tad ir jāmāk šīs iespējas izmantot, un ES ir ļoti daudzas programmas, kuras mums kļuva pieejamas. Pa šiem gadiem bijušas daudzas atbalsta programmas mūsu uzņēmējdarbībai, mūsu dažādo kataklizmu atbalstam, mūsu zemnieku atbalstam, studentu un izglītības iestāžu atbalstam, lai mēs kā mazāk attīstīta valsts varētu augt līdzi un sasniegt to līmeni, kāds ir ES. Un latvieši jau tad, cik vien bija iespēja, centās braukt uz citām valstīm, kaut gan bija robežas.
Tātad mums atvērās šīs robežas un varējām brīvi pārvietoties visā ES telpā. Šobrīd mēs pie tā visa jau esam pieraduši, ka ar mašīnu varam braukt pa visu Eiropu un mūs nekur neaptur. Tas samazina biznesā izmaksas, tas dod ātrumu. Nav vairs tāda iedalījuma kaut kur tur aiz robežas, jo mēs esam piederīgi vienai ģimenei. Mūsu valsts mērķi bija pievienošanās ES un NATO. Tas dod to drošību mums šodien.
Latvijas Radio: Vēl atskatoties uz to, ko teicāt pirms referenduma, – jūs izteicāt cerības, ka būs sakārtota likumdošana, lielāka likumdevēja atbildība, sakārtota tiesu sistēma, pelēkās ekonomikas samazinājums, ka būs lielākas sociālās garantijas, dažādi jauni fondi un valsts atbalsts, pieaugs iespējas ņemt kredītus, kas radīs jaunas darbavietas. Tāpat būs stingrāki standarti pārtikas ražošanā. Vai tagad šķiet, ka visas tās jūsu cerības ir piepildījušās, vai tomēr kaut kādā jomā vēl stagnējam?
Normunds Skauģis: Jā, no tā visa gandrīz viss ir piepildījies, vienīgais, kas mani neapmierina, ir caurumi mūsu tiesu sistēmā un arī stipri lielais nodokļu nemaksāšanas procents. Tomēr 25% ir ļoti augsts rādītājs. Joprojām daļā cilvēku šajos gados sēdēja iekšā padomju cilvēku domāšana, un tas traucē mūsu attīstību. Es arī pie sevis kādreiz noķeru, ka tas, kā es domāju vai redzu kādu lietu, taču nekam neder. Tā ka katram ir jāskatās arī skeptiski, kādi mēs esam, kā domājam un vai tas ir pareizi. Mūsos joprojām neattīstās tā māka ieklausīties citos, ieklausīties gudros cilvēkos, jo mums nav izglītotu cilvēku kults.
Latvijas Radio: Jūs tolaik arī mazliet it kā prognozējāt, ka cilvēki kļūs optimistiskāki, jutīsies laimīgāki. Vai tā šobrīd ir?
Normunds Skauģis: Es domāju, ka ir. To mēs redzam, kā cilvēki sadala savas prioritātes, kā cilvēki vispār domā, plāno savu gadu un atvaļinājumus. Cilvēki vairāk ceļo un daudz vairāk laika pavada ar savām ģimenēm un arī pašizglītojoties. Pēc izjūtām es varētu teikt, ka cilvēki ir pārliecinošāki un brīvāki. Mums ir vesela paaudze, kas ir izaugusi ar tiem brīvības spārniem un domā pilnīgi savādāk. Katrā attīstības procesā vienmēr ir kaut kādas novirzes no mērķa, bet tās ir nelielas, salīdzinot ar pašu mērķi, un, ja mēs ejam uz to mērķi, tad mēs tur arī nonāksim un mēs labosim tās kļūdas, kas pa ceļam rodas.
