Labvakar, Ivan.

Labvakar, mani vislabākie vēlējumi.

Pastāstiet nedaudz par sevi – kas esat un ar ko šobrīd nodarbojaties?

Esmu Ivans Trubilko. Man ir gandrīz 40 gadu. Es nodarbojos ar mēbeļu tirdzniecību. Starp citu, pirms gadiem desmit biju arī Latvijā un mēģināju izveidot Ukrainas-Latvijas mēbeļu tirdzniecības kopuzņēmumu. Tā es pelnu maizītei.

Taču, kad sākās pilna mēroga karš, man nācās veikt izvēli – ņemt rokās automātu vai palīdzēt kā citādi. Patiesībā, kādu brīdi automātu arī turēju rokās, – kad krievi bija pavisam tuvu, kādus 30 kilometrus no pilsētas, kurā dzīvoju. Tad trenējos gaidāmajai cīņai.

Paralēli tam es koordinēju palīdzības piegādes. Tā kā man ir daudz pazīstamo ar saviem kravas busiņiem, es visu laiku biju uz sakariem un koordinēju viņus palīdzības nogādāšanā. No kuras pilsētas jāsavāc, uz kurieni jāaizved. Puiši man ieteica pilnībā pievērsties tieši šim darbam. 

Tā kā man ne pārāk patīk ieroči, palīdzēšana cilvēkiem būtu īstā lieta, ar ko man nodarboties, viņi teica. Tā arī kļuvu par brīvprātīgo.

Pirmo impulsu man iedeva māsīca, kura dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Viņa man sāka sūtīt līdzekļus, lai ar degvielu varētu nodrošināt brīvprātīgo automašīnas. Bija brīdis, kad par viņas naudu uzpildījām visas man zināmās brīvprātīgo mašīnas – gan tās, kas bija vietējiem labdarības fondiem, gan tās, kas veda palīdzību armijai, gan tās, kas nogādāja pārtiku civilajiem.

Tā kā, jā, - viņa deva grūdienu, un es arī pieķēros šai lietai. Gan pats sēžu pie stūres, gan meklēju citus puišus, kuri ir gatavi braukt uz piefrontes līniju.

Visu laiku ceļā?

Var teikt, ka visu laiku. Vēl nav bijusi diena, kad neesmu braucis. Arī šodien esmu nobraucis jau kādus 400 kilometrus. Tagad jābrauc uz Kijivu, jo manu draugu un darba kolēģi iesauca armijā. Atnāca pavēste, un viņu savāks. Tā kā man jāaizbrauc palīdzēt viņam dažas lietas sakārtot.

Šī ir lieta, par ko jāatceras, arī jūs jebkurā mirklī var iesaukt armijā, vai ne?

Jā, protams. Mani gan vēl nav saukuši, jo jaunībā, obligātā dienesta laikā, es guvu visai nopietnu savainojumu un tiku atvaļināts no armijas. Sanāk, ka dienestam neesmu piemērots. Mani var paņemt armijā, taču tas tikai pie pilnīgas nepieciešamības.

Vai šī gada laikā ir mainījies tas, kā esat iesaistīts brīvprātīgo kustībā?

Karš sākās, kad biju komandējumā Odesas apgabalā. Pats dzīvoju Kijivas reģionā, bet pārsteidza mani karš pie Odesas. Bilacerkvā, – pilsētā, kurā es dzīvoju, atgriezos vien kara trešajā dienā.

Uzreiz gribēju iet uz kara komisariātu, tāpat kā pārējie puiši, kuri uz turieni skrēja, lai saņemtu ieročus, pierakstītos armijā un varētu aizsargāt savu valsti. Kad nonācu iesaukšanas punktā, priekšā mani jau gaidīja milzu rinda.

Bet man, ziniet, ir tāds raksturs, ka nevaru vienkārši sēdēt un gaidīt. Vienmēr meklēju kādus variantus, kādu citu izeju. Atcerējos par paziņu, kurš reiz kandidēja uz deputāta vietu. Nodomāju, ka viņam ir vairāk sakaru un viņš man varēs ieteikt, kur ko darīt. Vai kādam vajag kādu palīdzību, vai varbūt var ieteikt vienību, kurā varētu dienēt. Un viņš mani nosūtīja pie viena pazīstama vietējā – Andreja Serhana, kurš ir kara veterāns ar iesauku "Hohols". Tā nu nokļuvu "Hohola" štābā.

Viņi tur nodarbojās gan ar militārām operācijām, gan nodrošināja civilo palīdzību. Vedām pārtiku, nodarbojāmies ar cilvēku evakuāciju. Īpaši daudz to darījām Černihivā, kuru aktīvi bombardēja. Ar smagajām automašīnām izvedām ļoti daudz cilvēku. Turp braucot, mašīnas bija pilnas ar pārtiku, ūdeni, degvielu, kas tobrīd pilsētā bija ļoti nepieciešama. Tā no kara paša sākuma es apmēram četrus mēnešus nodzīvoju "Hohola" štābā, kas atradās vienā bumbu patvertnē, kas ierīkota pagrabā. Apmēram reizi četrās dienās braucu mājās nomazgāties un savest sevi kārtībā un tad atpakaļ. Tā sāku savu dienestu.

Man uzticēja kravas busu, un es sāku sadarboties ar visām man zināmajām labdarības organizācijām.

Ja neskaita braucienus pa tuvāko apkārtni, mans pirmais brauciens uz piefrontes līniju sanāca dienā, kad tika atbrīvoti Kijivas un Černihivas apgabali. Var teikt, ka bijām pirmie, kas tur brauca pēc atbrīvošanas.

Mēs bijām četru mašīnu kolonna. Divās bija bruņoti puiši, otrās divās – palīdzības krava.

Cik tālu līdz frontei jūs parasti braucat?

Tuvākais bijis kādu pusotru kilometru no aktīvām kauju darbībām. Var teikt – automāta šāviena attālumā. Pagājušajā nedēļa, piemēram, biju Časivjarā, kas ir blakus Bahmutai. Ikdienā mani ceļi pārsvarā ved uz Doneckas apgabalu, gar frontes līniju, arī uz Harkivas, Zaporižjas un Hersonas apgabaliem.

Ko un kam visbiežāk sanāk vest?

Visvairāk es sadarbojos ar Ukrainas izglītības fondu. Man pat ir viņu izdots brīvprātīgā sertifikāts, esmu oficiāli pie viņiem. Viņu galvenās rūpes saistītas ar bērniem piefrontes zonās.

Viņi jau no lielā kara sākuma cenšas evakuēt ģimenes ar bērniem, atrast viņiem jaunus mājokļus.

Tāpat strādāju arī ar citām organizācijām, kurām palīdzu kā šoferis. Vedam pārtikas produktus civilajiem piefrontē, tāpat palīdzam armijai. Vedam dronus, ģeneratorus, tēmekļus, kas nopirkti par saziedoto naudu. 

Tad sanāk tā – cilvēki sūta naudu vai mantas, vai vēl kaut ko uz Ukrainu, kādu no fondiem, kas savukārt sauc jūs, lai jūs šīs sagādātās lietas nogādātu līdz gala saņēmējiem, pareizi?

Tieši tā. Man vienkārši jau uzkrāta ļoti liela pieredze braucienos uz piefrontes zonām. Tā kā daudziem šādiem fondiem nav sava transporta vai vedēju, tad viņi aicina talkā mani. Es savukārt runāju ar draugiem, kuri var aizdot busus. Tad nu vienojamies par konkrētu laiku, kad es šo palīdzību varu aizvest.

Ir bijis tā, ka vienā nedēļā es veicu pat trīs braucienus uz piefrontes zonu. Aizbraucu, atbraucu, pārsēžos citā busā, kurš jau piekrāmēts ar lietām, un braucu atkal.

Bet parasti grafiks ir tāds, ka braucu vienu reizi nedēļā. Ja ne uz Doneckas, tad uz Harkivas vai Hersonas apgabalu.

Atvainojos par tādu banālu jautājumu, kādu droši vien var uzdot tikai ārzemnieks, bet vai jums nav bail?

Man vairs nav bail. Sākumā gan bija ļoti biedējoši.

Kāpēc?

Esmu pieradis. Nē, nu, protams, es baidos, bet tās bailes vairs nav tādas kā kara sākumā. Īpaši biedējoši ir tad, kad pa tevi sāk šaut.

Tā ar jums ir noticis?

Jā, jau ne reizi vien sanācis nokļūt apšaudēs. Divas reizes sanācis arī aizbēgt no krievu bezpilota lidaparāta "Orlan". Esmu arī bijis situācijā, kad apkārt sprāgst "Grad" lādiņi.

Ko šādās situācijās tu vari darīt? Kas ir pats galvenais?

Uzmanības koncentrācija. Man jākoncentrējas uz to, ka braucu ar mašīnu.

Nedrīkstu apjukt, nedrīkstu lēkt laukā no auto. Svarīgākais uzdevums ir aizbēgt. Tad tu spied uz gāzes pedāļa līdz pēdējam, brauc, cik ātri vien iespējams.

Paldies Dievam, visas situācijas beigušās laimīgi. Vienu reizi gan buss dabūja ciest no lādiņa fragmentu trāpījuma, taču postījumi nebija lieli. Tā kā visi dzīvi un veseli!

Jūs sakāt, ka jums vairs nav bail. Vai to var teikt arī kopumā par Ukrainu kā nāciju?

Nē, es teiktu, ka tautā ir daudzi, kuri savā veidā baidās, taču nav panikas. Nav šīs apziņas, ka "Viss, beigas. Neko nevaram izdarīt".

Es teiktu tā, – mēs baidījāmies, tad apstājāmies, ievilkām elpu, piecēlāmies un devāmies tālāk.

Milzīgs skaits cilvēku šobrīd strādā savus darbus, lai varētu samaksāt nodokļus, lai varētu palīdzēt uzturēt armiju, viens otram palīdz. Es esmu ļoti patīkami pārsteigts, redzot, cik ļoti ukraiņi ir satuvinājušies un palīdz viens otram.  Jā, ne visi, bet lielākā daļa. Un tas ir ļoti jauki.

Vai pēdējā gada laikā ir izmainījies jūsu skatījums uz pasauli?

Jā, ir mainījies. Ja agrāk es plānoju dzīvi gadiem uz priekšu, tad šodien, var teikt, ka es savus darbus plānoju uz vienu dienu. Dzīvoju vienai dienai. Saprotu, ka katra diena var būt pēdējā. Un nav svarīgi, kur atrodos, jo bombardēta tiek praktiski visa valsts teritorija.

Es saprotu, ko tas nozīmē, bet kā reālajā dzīvē izpaužas apziņa, ka nezini – pienāks nākamā diena vai nē?

Es netaisu lielus plānus. Cenšos izbaudīt katru savas dzīves mirkli, kas man dots. Es neatpūšos, nezinu, kāpēc. Man jau gadu nav bijusi brīva diena. Vienmēr esmu aktīvā kustībā. Patiesībā bija viena brīvdiena, kad biju nobraucis 28 stundas un tad veselu diennakti vienkārši nogulēju. Katru dienu cenšos darīt ko noderīgu. Ja ne kādam fondam, tad cilvēkiem, kuri zvana un lūdz palīdzību. Viņi paši tad apmaksā braucienu, un es nogādāju, ko vajag. Un, protams, cenšos kaut ko nopelnīt arī savā darbā.

Tieši gribēju prasīt, – ja visu laiku palīdzi, ēst taču arī vajag. Brīvprātīgajiem kaut ko maksā, nemaksā? Kā tās lietas sakārtotas?

Par brīvprātīgā darbu nesaņemu nevienu kapeiku. Man ir arī savs darbs, kurā es pelnu. Nevar teikt, ka ļoti daudz, taču dzīvošanai pietiek. Daļu savas naudas pat atdodu par degvielu šiem palīdzības braucieniem, jo, dodoties ceļā ar saziedotajām kravām, ne vienmēr ir pieejama visa nauda, kas vajadzīga, lai samaksātu par degvielu turp un atpakaļ ceļam. Tad parasti izsludinām ātro līdzekļu vākšanas kampaņu, taču ne vienmēr sanāk savākt visu nepieciešamo. Tad nu nākas ieguldīt arī no sevis. Viens šāds brauciens parasti izmaksā ap 12 000 hrivnām, kas ir aptuveni 350 eiro.

Tas tikai degvielai?

Jā, tas tikai par degvielu, neņemot vērā, ka vajadzīgs arī kaut ko paēst pa ceļam, lai nebūtu izsalkuši. Vēl kaut kur nakti jāpārlaiž.

Jāsaka, ka aptuveni 30–40% savu mēneša ienākumu iztērēju, lai piemestu degvielai, kas vajadzīga šiem braucieniem.

Finansiāli man palīdz arī divi cilvēki no Latvijas. Ingrīda ir žurnāliste. Viņas uzvārdu neatklāšu. Viņa man ik pa laikam pārskaita kādu naudiņu, kas aiziet degvielai. Tas ir ļoti patīkami un arī atvieglo manu darbu. Tāpat palīdz Ēriks, kurš dzīvo Rīgā un bija mans kolēģis laikā, kad mēbeļu biznesu centos izvērst Latvijā.

Tad vēl ir mans kolēģis, kurš ļoti palīdz ar savu piectonnīgo auto. Viņš apstrādā pasūtījumus, tad sakraujam mēbeles viņa mašīnā un uz divām diennaktīm dodamies komandējumā, lai nopelnītu naudu. Pārdodam mēbeles, atgriežamies, un nākamajā dienā es jau atkal esmu ierindā kā brīvprātīgais. Jā, nav viegli.

Vai šī gada laikā esat vēl kā saskāries ar Latviju? Vai kādi sūtījumi no Latvijas bijuši, kas jāaizved, vai varbūt kāds latviešu brīvprātīgais sastapts?

Jā, vienam fondam, kurā skaitos oficiāls brīvprātīgais, ir buss, kas uzdāvināts no Latvijas. Nu, vajadzēja nedaudz pieremontēt, bet pēc tam lieliski noderējis. Tāpat esmu vedis sūtījumus no Latvijas, kur bija gan higiēnas preces, gan pārtika karavīriem, kā arī īpašas paciņas bērniem.

Latvija ļoti labi palīdz. Milzīgs paldies visai jūsu valstij, visiem cilvēkiem, kuri mums palīdz. Mums tas ir ļoti vajadzīgs.

Esam pateicīgi par jūsu atbalstu un esam pateicīgi ikvienam, kas dalās ar to, ko var. Liels paldies. 

Darām, ko varam.

Liels paldies.

Protams, vienmēr gribās vairāk un vairāk palīdzēt, taču gribēju vaicāt lūk, ko. Pagājušajā nedēļā Igaunijā izcēlās skandāls, kad atklājās, ka viena no lielajām palīdzības organizācijām, caur kuru gāja palīdzība Ukrainai, maksājusi naudu partneriem Ļvivā, kas izrādījušies krāpnieki. Kā uz šādām lietām skatās ukraiņu brīvprātīgie? Ja ir šāda problēma, ka kāds kaut ko, kaut kā piesavinājies, kā rezultātā palīdzība nenonāk pie adresāta. Kā jūs kā ukraiņu brīvprātīgais skatāties uz šādām lietām, un ko Ukraina dara lietas labā?

Kara sākumā ukraiņiem sāka palīdzēt milzīgs skaits cilvēku no ārzemēm. Šo situāciju izmantoja daudzi afēristi. Ļoti lielas naudas summas nekur tālāk par viņu kabatām nenokļuva. Palēnām šīs lietas izgaismojas, protams, vēl ne visas. Ja tiek sūtīta palīdzība, ir svarīgi pārbaudīt šos fondus. Pasekot līdzi viņu darbības vēsturei soctīklos. Vai viņi publicē savas atskaites? Vai viņi rāda, ko ved, kam ved – lai to visu varētu pārbaudīt un viest uzticību. Es sadarbojos ar četriem fondiem un zinu, ka sev viņi nav paņēmuši nevienu kapeiku un visi līdzekļi nonāk tur, kur tiem jānonāk, jo es personīgi piegādāju šo palīdzību.

Piemēram, Kijivā ir organizācija, kas jau no paša kara sākuma sāka ražot bruņu vestes. Un viņi tās izdalīja militārpersonām pa tiešo, bez starpniekiem. Nevis kādai armijas daļai, bet tieši tiem karavīriem, kuriem tās nepieciešamas. Paši saprotiet, – ja ir kauja un tava pozīcija tiek iznīcināta, viss palicis tur, attiecīgi viņi apkalpo karavīrus pa tiešo. Zinu, ka caur šo organizāciju gāja visai mazas summas, lai arī metāls nav lēts. Taču viņiem viss ir uzskaitīts. Es ar viņiem esmu sadarbojies. Pats personīgi četras reizes ar piectonnīgo busu braucu. Sanāk 500 bruņu vestes vienā reizē, tātad kopumā bez starpniekiem uz frontes līniju aizvedām puišiem 2000 bruņu vestes.

Bet blēžu pietiek. Es gan gribētu teikt, ka to jau ir krietni mazāk, jo cilvēki sāk pārbaudīt, kam palīdzība tiek sūtīta.

Bet tie jau ir arī jūsu ienaidnieki, ne?

Jā, protams, protams. Bet nu, viņus atrod, viņus soda. Manā paziņu lokā gan nevienu tādu nezinu, kurš būtu par šo sodīts, taču ziņās parādās šāda informācija. Gribu teikt, ka Ukrainas iedzīvotāji jau paši sāk aktualizēt šo problēmu. Ukraiņi paši sāk izgaismot šādus afēristus un vēršas pie visām iespējamajām iestādēm, kas var pārtraukt šādas darbības un sodīt vainīgos. Tauta pati palīdz un pievienojas šai cīņai.

Ja vedat palīdzības kravu no kāda fonda uz piefrontes teritoriju, jums jau droši vien arī jāveic kādas formalitātes, vai ne?

Jā, protams. Mēs aizpildām komandējuma lapas, kurās atrakstīts, ko vedam, apmēram uz kurieni braucam. Mēs strādājam tur, kur nepieciešama palīdzība. Parasti esam vieni no pirmajiem, kas ierodas nupat atbrīvotajās teritorijās.

Lielajās apdzīvotajās vietās parasti drīz parādās palīdzība no lielajām organizācijām, deputātiem un citiem, kas palīdzību ieved fūrēm vien. Tad mēs meklējam mazākas apdzīvotās vietas, līdz kurienei šī palīdzība nenonāk.  

Tagad, kad ziema beigusies un gaidām vasaru, kas ir pats nepieciešamākais šādos mazajos ciemos? Kas viņiem ir vajadzīgs tieši šobrīd? Kas ir pats aktuālākais?

Bez pārtikas produktiem aktuālākais ir higiēnas lietas. Daudzviet vienkārši nebija iespēju pie tām tikt, jo veikali tika izlaupīti vai aizslēgti.  Arī apģērbs, apavi. Tas ir tas galvenais.

Citas "Drošinātājs" sarunas

Jau vairākus mēnešus dzirdam par to, ka pavisam drīz būtu jāsākas lielajam pretuzbrukumam. Katrs šo mirkli gaida ar savām domām. Kā uz to skatās brīvprātīgie? Ko jūs sagaidāt? Es domāju par to, kā atbrīvoja Harkivas reģionu. Tur vienā mirklī uzreiz bija ļoti plašas deokupētās teritorijas. Ar kādām domām jūs gaidāt šo pretuzbrukumu?

Jau esam zemajā startā. Mums ir dežūr-rezerves. Piemēram, Ukrainas izglītības fonds jau sarūpējis pārtikas produktus, ar ko piepildīt vismaz divas busa kravas. Tiklīdz teritorijas tiks atbrīvotas, esam gatavi tur nokļūt pēc iespējas ātrāk.  Šīs rezerves ir sagādātas un netiek aiztiktas, lai pareizajā brīdī tās pēc iespējas ātrāk varētu nogādāt tur, kur vajag.

Esam zemajā startā. Ar lielām cerībām gaidām, kad varēsim turp aizvest pēc iespējas vairāk palīdzības. Gaidām uzvaru ar nepacietību.

Ja atmināmies to laiku, kad tika atbrīvots Harkivas reģions, jūs redzējāt, kas notika, redzējāt, kādā situācijā ir cilvēki. Ko varat paņemt no tās pieredzes?

Es neteiktu, ka no tās situācijas var ko mācīties, jo cilvēki tur cieta, – viņi nebija pietiekami paēduši, es pat nezinu, kā viņi pārtika, jo produktus jau nebija īsti, kur dabūt, viņi kaut kādu periodu arī sala. Tu redzi tās asaras, redzi, ka cilvēki zaudējuši gandrīz visu un nezin, ko darīt tālāk. Vienkārši gribas pēc iespējas vairāk palīdzēt. Es pat nezinu, ko no tās situācijas varam mācīties. Viņi mēnešiem dzīvoja pagrabos, jo baidījās pamest savas mājas, zinot, ka krievi izlaupīja mitekļus, kuros neviena nebija. Ja mājā dzīvoja vismaz viens cilvēks, tad viņi tās izzaga retāk.

Ja māja bija pamesta un tur neviena nebija, tad viņi to vienkārši izlaupīja, izpostīja un turpina to darīt joprojām.  Bez līdzjūtības es neredzu, ka no tās pieredzes varētu ko paņemt.

Ko jums personīgi novēlēt?

Lai vienmēr būtu iespēja uzpildīt savu auto vai būtu kāds, kam pajautāt palīdzēt to izdarīt.

Liels paldies jums!

Paldies par palīdzību un atbalstu visai jūsu valstij un cilvēkiem, kuri palīdz.  Mēs esam jums ļoti pateicīgi katram. Jūs ļoti daudz darāt, un mēs esam tik gandarīti par to. Esmu pārliecināts, ka jūsu palīdzība atgriezīsies pie jums simtkārtīgi. Liels jums paldies!