Privilēģija brīvi ceļot
Mūsdienu cilvēkam ceļošana var šķist ātra un vienkārša, daļai sabiedrības pārvietošanās no vienas valsts uz otru jau ir ierasta ikdienas nodarbe, tāpēc var šķist, ka ar privilēģiju brīvi ceļot esam lutināti nesenā vēsturē, kas tomēr stāsta ko citu, – cilvēki aktīvi šķērsoja valsti un pat kontinenta robežas arī laikos, kad transporta līdzekļi bija lēni, šoseju vietā bija grūti izbraucami zemes ceļi un ceļojums itin viegli varēja ieilgt vairākus gadus.
Tūrisma pirmsākumi meklējami antīkajā pasaulē
Migrācija un cilvēku pārvietošanās notika jau senos laikos. Antīkajā pasaulē bija liela interese par ceļošanu ne tikai lietderīgos nolūkos, bet arī lai izzinātu pasauli un apskatītu pieminekļus. 16.–18. gadsimtā jeb jaunajos laikos, protams, bija cilvēki, kuri tālāk par savu ciemu vai pagastu nekad nebija bijuši, tajā pašā laikā kustība bija daudz lielāka, jo cilvēki pārvietojās gan uz darba vietām, gan uz tirgiem, vedot savu produkciju, stāstīja Jakovļeva.
"16. gadsimtā obligāts pienākums amatnieku zeļļiem bija ne tikai strādāt un apgūt amatu savā dzimtajā pilsētā, bet arī tika noteikti obligātie vanderēšanas jeb ceļojuma gadi pa dažādām valstīm un pilsētām, apgūstot praksi pie citiem meistariem."
Tūrisms kā industrija tolaik nebija pārāk izplatīta. Taču pasaules izzināšana un izglītošanās piederēja pie sevis cienošu, augstāko aprindu cilvēku izglītības sistēmas. Ja cilvēks vēlējās tikt uzskatīts par izglītotu, viņam bija jāceļo jeb jādodas kavalieru tūrēs.
Lielais izzināšanas ceļojums
Kavaliertūre jeb lielie pasaules izzināšanas ceļojumi tolaik bija viens no augstāko aprindu izglītības obligātajiem pasākumiem. Tie bija vērsti uz to, lai izzinātu svešas zemes, attīstītu svešvalodas, – gluži kā mūsdienās.
Līdz ar renesanses uzplaukumu 16. gadsimtā augstākajās aprindās izplatījās paraža muižnieku un valdnieku dēliem doties pasaules izzināšanas ceļojumos. Sabiedrības slāņi, kuri varēja atļauties ceļot, gan ir atkarīgi no katra laikmeta.
"Senākos laikos ceļošana bija vairāk pieejamāka augstākajiem slāņiem, kā arī tirgotājiem, kuri ceļoja, vajadzības spiesti. Taču ceļošana kā laika pavadīšana cilvēkiem, kuriem bija jāpelna dienišķā iztika, nebija izplatīta."
18. gadsimtā, izplatoties apgaismībai, populāra kļuva ceļošana pilsētnieku vidū, kad universitātēs studēja ne tikai augstāko aprindu pārstāvji, bet arī pilsētnieku un mācītāju dēli – vidējo slāņu pārstāvji vai kāds no zemākā slāņa pārstāvjiem, piemēram, zemnieks, kurš bija sasniedzis zināmu labklājību.
Neapšaubāmi, tolaik cilvēkam ceļošana bija izaicinājums un liels pārbaudījums. Cilvēki pārvietojās ar kājām, zirgu ratiem vai laivām, vēsturniece stāstīja, ka visērtākais ceļošanas veids 16.–18.gadsimtā bija pārvietošanās pa ūdeņiem, taču pa sauszemi visērtāk esot bijis pārvietoties ziemā, kad aizsala ūdens ceļi, tad cilvēki pārvietojās ar kamanām, jo vasarās, rudeņos un ziemās šie ceļi kļuva neizbraucami dažādu dabas kataklizmu dēļ.
Vai pārvietošanās pa ūdens ceļiem bija droša?
Latvijas vēstures institūta pētniece Mārīte Jakovļeva skaidroja, ka pārvietošanās pa ūdens ceļiem bija atkarīga ne tikai no kuģu drošības vai pirātiem, bet arī no dabas apstākļiem, minot piemēru no kāda 1917. gada dokumenta, ka kuģis izbraucis no Štrālzundes un jau pēc divām dienām tas ieradies Daugavgrīvā, pārvarot apmēram 900 kilometrus.
Attālumi, kādi tika veikti, kā skaidroja Jakovļeva, bija atkarīgi no tā, ar kādu mērķi un kāda cilvēku kategorija ceļoja. Tirgotājiem lieli attālumi bija ierasta lieta, piemēram, kuģu kapteiņiem, kuri vienlaikus bija arī uzņēmēji.
Pilnīgas laimes meklējumos
Jauns solis infrastruktūrā radīja virkni pārmaiņu pilnīgi citos dzīves aspektos.
"Lielā pārceļošana uz tāliem kontinentiem sākās tieši tvaikoņu ienākšanas ērā. Arī Eiropā preču trasnsportēšana kļuva ātrāka un lētāka. Viss attīstījās un notika progress. Tieši tas pats notika arī tad, kad parādījās dzelzceļi."
Cilvēki devās arī svētceļojumos vai uz kādu vietu, lai tur nokļūtu reliģisku apsvērumu dēļ.
"Svētceļotāji vairāk bija izplatīti viduslaikos, kad mūki pārvietojās pa visu Eiropu no klostera uz klosteri un arī uz svēto zemi. Pēc reformācijas šo svētceļojumu mērķi vairs nebija tik ļoti aktuāli," sacīja vēsturniece, skaidrojot, ka lielai daļai Eiropas luterāņu un kalvinistu svētuma pielūgšana vairs nebija tik aktuāla, kā tas ir katoļiem.
"Infrakstruktūra katrā valstī veidojās savdabīgi, tāpēc ir ļoti grūti novienādot šīs sistēmas veidošanos. Zirgs bija galvenais un noteicošais ceļošanas līdzeklis, līdz ar to ceļmalās radās krogi ar stadulām. Bieži vien ceļotāji apmetās pa ceļam sastaptajās mājās."
Varētu teikt, ka tolaik krogi pildīja mūsdienu viesnīcu funkciju.
"Krodzinieks domāja par peļņu. 18. gadsimtā, attīstoties pastu sistēmai, parādījās arī pasta rati, kas pārvadāja pasažierus, vairāk sāka domāt, lai būtu nakšņošanas vietas, kurās var izvietot vairāk zirgu," sacīja pētniece, piebilstot, ka krodziniekam tomēr galvenais bija viņa dzērienu noiets, nevis ērtības ceļotājiem.
Robežsistēma aizmetnī
Ceļotājiem bija jārēķinās ar dažādiem variantiem un iespējām, piemēram, dodoties ceļā pat uz mēnešiem, bija jārēķinās, ka dažādas slimības un kaites varēja aizkavēt ierašanos vai izbraukšanu.
"Jau tolaik eksistēja pases, kuras bija jāuzrāda, šķērsojot robežu vai ierodoties jaunā pilsētā, vai jāuzrāda īpaša veselības zīme, kas apliecināja, ka cilvēks ir vesels un arī ievestās preces ir atvestas no "veselīgiem rajoniem," sacīja Jakovļeva. Kontrole bijusi pamatīga. "Pie pilsētām bija sardzes, lai varētu iekļūt pilsētā, sevišķi epidēmiju gadījumos, norīkoja sardzi uz robežām. Tajā pašā laikā šķērsot robežu pa blakusceliņiem bija viegli," stāstīja vēsturniece.
Drosmīgie un avantūristiskie
Zemniekiem ielaist svešinieku savās mājās esot bijusi parasta prakse, un pētniece uzsvēra, ka ne tikai zemnieki, bet arī muižnieki uzņēma pie sevis, piebilstot, ka tas, protams, ir atkarīgs arī no ranga un piederības attiecīgai kārtai. Arī augstdzimušas personas varēja apmesties pie zemniekiem un otrādi.
Ceļojumu pases
Ceļojumu pasu pētniece Mārīte Jakovļeva stāstīja arī par to, ka pasēs, kas saglabājušās arhīvā, bieži vien tiek norādīts ne tikai, kas un uz kurieni, bet arī kāpēc devās un kāda vajadzība likusi ceļot. Labi izpētīta ir Vidzemes pasta sistēma, kuru savulaik pētīja Pārsla Pētersone, arī par Kurzemes pastu ir daži pētījumi.
Lai gan no pašiem krogiem vēsturniecei nav izdevies atrast nevienu dokumentu, Kurzemes hercogistē, kurā nebija attīstīta pasta krogu sistēma, attīstīta bija ceļošana hercoga uzdevumā vai ar hercoga ziņu. Ceļotāji pārvietojās no vienas hercoga muižas uz otru, un tad bija pienākums sniegt atbalstu, piemēram, naktsmājas un maltītes, kā arī dot barību zirgiem un tos nomainīt. Daži šāda veida pieraksti ir saglabājušies no Saldus muižas, kas bija viens no apmaiņas punktiem.
Galamērķis - Baltijas province
Mērķi, kāpēc ceļotāji ieradās Latvijas teritorijā, bija visdažādākie. Jakovļeva stāstīja, ka ļoti daudzi šeit ieradās darba meklējumos, piemēram, amatnieki vai mācītāji, kuri kļuva ne tikai par mācītājiem, bet arī mājskolotājiem, kā arī tirgotāji un viņu sūtītie aģenti. Ļoti daudz Latvijas teritoriju šķērsoja kurjeri, kuri no Eiropas devās uz Krieviju vai uz Rīgu. Pētniece, skaidrojot to, kuri bija tie, kas par galamērķi izvēlējās Latviju, minēja kurjerus, diplomātiskās delegācijas, deputācijas sūtņus.
Ja runājam par tiem, kas meklēja darbu, tad Latvija bija viena no tām vietām, kur varēja meklēt jaunas iespējas un veidot karjeru, sevišķi daudzi ceļotāji Latvijā ieradās no Rietumvācijas. Šī vāciskā Eiropas publikas daļa Baltijas provincēs atrada sev radniecīgu vidi ar jaunām iespējām.
Pētniece uzsvēra, ka ceļošanas attīstība Latvijā ir tēma, kuru varētu pētīt, piebilstot, ka ir atsevišķi pētnieki, kuri pētījuši ne tikai ceļojumu pases, bet arī to aprakstus, kas tapuši, gan dodoties uz Baltijas provincēm, gan Baltijas provinču cilvēku rakstītie, kas tapuši Eiropā.
