Kajakā šķērsot Baltijas jūru 27 stundās. Intervija ar airēšanas maratona uzvarētāju Ilzi Balodi

Pagājušajā nedēļā daudzu airēšanas maratonu uzvarētāja Ilze Balode 27 stundās šķērsoja Baltijas jūru un 27. augustā kajakā ieradās Ventspilī no Zviedrijas salas Gotlandes, jahtas pavadībā pieveicot 174 kilometrus. Atšķirībā no pērnvasaras 720 kilometru ekspedīcijas Stokholma-Rīga, kad kajakeru grupā trīs nedēļu laikā tika apceļotas Somijas un Igaunijas salas un garākais pārbrauciens nepārsniedza 60 kilometrus, šoreiz airētāja atklātā jūrā veica trīsreiz garāku braucienu bez apstāšanās un izkāpšanas, kā arī tieša kontakta ar pavadošo drošības jahtu. Drosmīgā airētāja intervijā LSM.lv dalījās savā pieredzes stāstā.

 

Kā un kad dzima ideja?

Patiesībā sākotnēji kopā ar vēl trīs domubiedriem bija plānots apairēt apkārt Gotlandei, bet šis plāns izjuka neparedzētu loģistikas izmaiņu dēļ. Bet jau tajā brīdī, kad vēl bija doma airēt apkārt Gotlandes un Faro (Fårö) salām, manī bija dzimusi ideja, ka vienā virzienā, vienalga no Latvijas vai Gotlandes, vēlos pamēģināt šķērsot jūru airējot, nevis vedot kajaku ar kuģiem. Pēc pirmās loģistikas versijas izjukšanas bija vēl visādi mēģinājumi sakombinēt nokļūšanu uz galamērķi ar kuģiem, bet beigu beigās sapratu, ka visu nevarēs apvienot jebkurā gadījumā, tādēļ par galveno mērķi izvirzīju jūras šķērsošanu, nevis Gotlandes apairēšanu.

Vai pirms tam kaut kas tāds bija darīts no citu puses vai sievietes izpildījumā Latvijā, Baltijā, Eiropā?

Savā ziņā šis ceļš ir bēgļu ceļš no Kurzemes uz Gotlandi otrā Pasaules kara laikā. Bet brīvprātīgi, atjaunotās Latvijas laikā - man nav ziņu, ka kāds to jau būtu veicis solo, tomēr nav arī izslēgts. Zinu par lietuviešiem, kas, šķiet, pagājušā gadā pārairēja Baltijas jūru ar divvietīgajiem kajakiem.

Lai gan jūra nav sacensības, tomēr drīzāk bija jautājums, kurš no šā brīža aktīvajiem airētājiem to izdarīs pirmais, te pat mazāk izšķiroša nozīme bija dzimumam.

 

Kāpēc šis virziens, ne pretējais?

Tas vairāk atkarīgs no tā, kā pūš vēji, bet tā kā valdošie vēji mums nav austrumu vēji, tad bija skaidrs, ka visdrīzāk tas būs virziens Gotlande–Latvija, nevis pretējais.

Tiesa, šim virzienam bija nepieciešams papildus vēl ierēķināt laiku turpceļam ar jahtu uz Gotlandi. Ja vēl jahta var braukt pie vējiem līdz 22 mezgliem, tad man šāds vējš jau būtu daudz par stipru, tāpēc bija svarīgi notrāpīt brīdi, kad laika apstākļi man ļautu šķērsot ar laivu. Jāsaka, ka palaimējās šādu “logu” arī sagaidīt, kad kādas divarpus dienas prognoze solīja vēju, ne lielāku par 4-5 m/s. Vēja virziens pie šāda neliela vēja jau bija sekundārs, bet pirmo pusi tas bija vairāk pretvējš jeb no austrumiem, pa nakti tas mainījās un atlikušo pusi bija sānu vai nedaudz pat pavējš.

Kā izvēlējies airēšanai piemērotāko brīdi?

Tā kā bija skaidrs, ka būs pavadošā atbalsta jahta, tad brīdis drīzāk bija atkarīgs no visu iesaistīto cilvēku iespējām saskaņot atvaļinājumus un brīvo laiku. Sākotnēji biju plānojusi, ka tas būs jūlijs, bet beigās pabīdījās uz augusta beigām. Kā izrādījās, ir liela starpība starp šiem mēnešiem – jo augustā tumšais nakts periods ir jau gandrīz septiņas stundas, kā arī pastiprinās vēji.

Kad pētīju laika prognozes, vienu brīdi jau likās, ka viss nokavēts un piemērots brīdis šovasar nemaz vairs nepienāks, bet tiešām paveicās. Piedevām bija netipiski silta nakts augustam, kā arī pa dienu nebija pārāk karsts, tā ka laika apstākļi bija ideāli.

 

Kāpēc solo?

Ja citas sievietes iet uz meditācijām un jogu, tad man tā ir airēšana vienatnē, kur varu pabūt ar sevi un savām domām. Man ļoti patīk airēt vienai garus gabalus, piedevām nebūtu nemaz tik viegli atrast līdzbraucējus, kas būtu gatavi piedalīties šādā pasākumā. Braucot viena, es pati nosaku sev tempu un ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo.

Nekādus rekordus neplānoju uzstādīt, bet lēni airēt man ir vēl grūtāk, nekā uzturēt savu ātrumu, jo, kaut arī tas prasa vairāk spēka, tomēr saīsina laiku, ko pavadu laivā. Sākotnēji rēķināju, ka tās būs 30-35 stundas, bet beigās 174 kilometru garo ceļu noairēju 27 stundās un 20 minūtēs, ieskaitot visas pauzes.

Kāds bija gatavošanās process?

Kaut kādā ziņā gatavošanās bija vismaz pāris gadu garumā, jo prasmes, kas nepieciešamas airēšanai jūrā, nevar apgūt vienas vasaras laikā. Jau gatavojoties pagājušā gada Stokholma–Rīga airēšanas ekspedīcijai, intensīvi apguvām dažādus glābšanās, palīdzības sniegšanas paņēmienus un eskimosu apgriezienus. Navigāciju un pārliecību par savām spējām apieties ar karti, kompasu un GPS apguvu tieši pagājušā gada brauciena laikā. Tāpat pie katras izdevības, arī ziemā, kopā ar pieredzējušu airētāju gājām jūrā - viļņos sērfot ar laivām, kas nereti beidzās ar apgāšanos, tomēr tādejādi paplašinot savu komforta zonu un iegūstot sapratni, pie kādiem viļņiem ko varu vai nevaru izdarīt.

Šovasar piedalījos airēšanas simpozijā “SKEG" Igaunijā, kurā papildus apguvu navigācijas kursu, kā arī pēc tam nokārtoju pārbaudījumu “Sea Kayak Award”, kas ir zināms apliecinājums vismaz minimālajām prasmēm, lai dotos vairāk vai mazāk atklātos ūdeņos. Protams, jūrā neviens dokumentus neprasa, bet tas dod pārliecību pašai.

Konkrēti šī pasākuma gatavošanās vairāk ietvēra loģistikas organizēšanu, kā arī vairāk bija jāpiedomā pie ekipējuma saraksta. Piedevām rēķinājos, ka laivā esmu viena, līdz ar to man jāvar paēst, padzerties un mainīt apģērba kārtas patstāvīgi, neizkāpjot no laivas vai nenovelkot airēšanas vesti.

Cik liela bija Tava komanda?

Jāsaka liels paldies uzņēmumam “krekludruka.lv” un personīgi Gatim Krūzem, jahtas “Dark Side” kapteinim Arnim Veideram, kā arī Jānim Saulītim. Kopā tā bija trīs cilvēku komanda, kura mani pavadīja drošības apsvērumu dēļ. Nekāda cita veida atbalsts no jahtas netika paredzēts – viss nepieciešamais man bija līdzi uz laivas, bet sazinājāmies pa rāciju, un arī tikai tad, kad bija nepieciešamība.

Vai šo var nosaukt par avantūru?

Tas bija izaicinājums pilnīgi noteikti. Avantūra man vairāk saistās ar nepārdomātu rīcību - man tomēr gribētos domāt, ka biju maksimāli parūpējusies par to, lai rezultāts nebūtu atkarīgs no nejaušības.

 

Ko par šo braucienu teica mājinieki?

Ģimene un tuvie cilvēki zināja tikai brauciena vienu pusi – proti, ar jahtu. Apzināti viņiem neko pirms tam neteicu par plāniem airēt pāri jūrai, lai lieki neuztrauktu. Bet šķiet, ka ģimene jau apradusi ar maniem airēšanas izaicinājumiem, tāpēc tas viņus vairs tik ļoti nepārsteidz. Lēmumus pieņemu pati, un, ja kaut ko esmu nolēmusi, tad uz to arī eju.

Par pašu braucienu kaut ko interesantu?

Airēšanai jūrā, jo īpaši šādos garos braucienos, kad ilgstoši neredz krastu, ir sava specifika – apkārtējā vide maz mainās. Kādam tas var šķist garlaicīgi, bet man patīk. Jo nav jau tā, ka visu laiku ir konstanti apstākļi – gan vējš un virziens pamainās, līdz ar to arī ūdens virsma un viļņi, gan diennakts maiņas – sākot ar fantastiskiem saulrietiem un saullēktiem, beidzot ar krītošām zvaigznēm, Piena ceļu virs galvas un oranžu mēness sirpi virs horizonta.

Izņemot vienu starpgadījumu, kad ar jahtas komandu naktī nesapratāmies par navigācijas gaismām, kas izraisīja nelielu satraukumu abās, bet īpaši jahtas pusē, brauciens bija samērā mierīgs. Vienīgais, no kā bija jāuzmanās – no kuģiem, jo šķērsojām vairākas kuģu līnijas. Ir jāvar novērtēt to trajektorijas un ātrumu, viens tāds liels mums pa aizmuguri nobrauca pa nakti - ļoti interesantas sajūtas.

Nakts un miegs, nemitīga sēdēšana, kā tai var satrenēties?

Man palīdz airēšanas maratonu pieredze, bet es neesmu pārliecināta, ka ilgstošai sēdēšanai un negulēšanai var satrenēties. Es zinu, ka varu samērā ilgi nosēdēt laivā, vienīgi maratonos, atšķirībā no jūras, ik pēc kādiem pārdesmit kilometriem tomēr ir iespējas izkāpt krastā un izstaipīt kājas.

Kopējais stundu apjoms mani neuztrauca, ir airēts vēl ilgāk, tiesa – pa Gauju, bet kopumā man bija pārliecība, ka arī jūrā šīs stundas varēšu izturēt, ne reizi nepiestājot pie jahtas.

Bet tas nenozīmē, ka neuznāk lūzuma periodi – šoreiz tāds man bija pēc saullēkta, ap 100.-110. kilometru, kad palika nedaudz slikti un likās, ka pat ieēst neko vairs nevaru, bet pamazām šo sajūtu pārvarēju.

Vēl man noteikti palīdzēja arī mūzikas klausīšanās “austiņās”, to mēdzu darīt arī maratonos – tas īsina laiku, uztur tempu un notur pie apziņas brīžos, kad sākt nākt miegs un organisms ilgstošas fiziskās slodzes ietekmē vienkārši grib izslēgties.

Tāpat nodarbinu sevi ar aprēķiniem – galvā sadalu distanci mazākos, tad vēl mazākos gabalos un visu laiku rēķinu, cik palicis līdz nākamajam mazajam posmam vai apaļajam ciparam kilometru izteiksmē, vai arī – piemēram, cik Salacas nobrauktas. Tas palīdz koncentrēties uz mazāku posmu pieveikšanu un nedomāt par to, ka priekšā vēl vairāki desmiti vai simti kilometru. Man tas strādā gan jūrā, gan maratonos, īpaši tajos, kas garāki par 100 kilometriem.

 

Kas būtu nākamais solis?

Pagaidām konkrētu plānu nav, bet ir idejas. Viens no maniem sapņiem ir piedalīties “Yukon River Quest” maratonā, kas ir 715 kilometri (444 jūdzes) pa Jukonas upi un ko varētu dēvēt par airētāju Meku. Iepriekšējos gados no Latvijas tur jau ir startējuši vairāki dalībnieki, tā ka tas nebūtu nekas jauns, bet gribas pašai izbaudīt šo unikālo pasākumu. Tāpat vēlos kaut kad aizbraukt airēt uz Norvēģiju, Lofotu salām vai Skotiju. Arī Baltijas jūrā vēl ir ko darīt – iespēju ir daudz, atliek salikt prioritātes.

Cik daudz ikdienā airē?

Šobrīd sanāk divi virzieni – viens ir jūras kajaki un visas attiecīgās prasmes, kuras nepieciešamas apgūt, otrs – maratoni, kur tieši pretēji, trenējos airēt gludūdenī ar sporta laivu, cenšoties noturēt līdzsvaru. Bet konkrēta treniņu grafika vai pat trenera man nav – vairāk pēc apstākļiem un iespējām, jo tas viss jāsabalansē ar darbu un bērniem.

Tā kā ziemas periodā upes un Rīgas līcis mēdz aizsalt, tad airēšanas vietā ir citas aktivitātes – skriešana, slēpošana ar distanču slēpēm vai fitnesa vingrošana.

 

Kādi starti bijuši sacensībās?

Savu airēšanas karjeru sāku tieši ar maratoniem un pirmo maratonu noairēju 2011. gadā, kad bezmaz pirmo reizi iekāpu kajakā. Toreiz pat iedomāties nevarēju, kurp šis ceļš mani aizvedīs, bet esmu pateicīga dažādajiem notikumu pavērsieniem, ka esmu atradusi savu aizraušanos. Pirms tam esmu piedalījusies gan piedzīvojumu sacensībās, gan apguvusi alpīnisma pamatus, bet tik ļoti mani nekas neaizrāva, kā tagad airēšana.

Pa šo laiku Latvijā esmu noairējusi visus maratonus, kas pēdējos gados bijuši organizēti. Agri pavasarī sezona parasti sākas Igaunijā ar “Võhandu Maraton” vai “Türi-Tori”, tad maija sākumā notiek Eiropas garākais maratons, kas ir “Gauja XXL” un ko esmu airējusi visos formātos, sākot ar komandu stafeti, beidzot ar “Ultimate” 420 kilometru solo versijā. Agrāk vēl vasarā bija “Rīgas Airēšanas maratons” un “Velnagrāvis”, kuri gan pēdējā laikā nav notikuši. Augustā ir “Salacas mauciens”, kur visu Salacu airē vienā piegājienā pa nakti, un tad rudens pusē “Gaujas bāziens”. Maratonu nosaukumi visnotaļ kolorīti.

Sezonas noslēgumā jeb novembrī Lietuvā notiek “Dipolio iššūkis” pa Neris upi, kur papildus izaicinājumam pieveikt 230 vai 170 kilometru garo distanci klāt nāk mīnus grādi ar sasalušajām dzeršanas sistēmām, apledojušiem airiem un laivu.

Pēdējā gada laikā arī uz dažiem Polijas maratoniem esmu aizbraukusi, kā arī ir pabūts Baltkrievijā Lietuvas komandas sastāvā. Šoruden kopā ar airēšanas pārinieku no Lietuvas plānojam startēt “Cesky Krumlov”, kur distance nav tik gara - tikai 36 kilometri, tomēr jāpārvar deviņi dambji, kas visā pasākumā ienes papildu jautrību.

Kad trīs gadus pēc kārtas biju ieguvusi “Latvijas Ūdensmaratonu kausu”, savā ziņā biju sevi piepildījusi un sāku skatīties jūras airēšanas virzienā, kas pirms tam mani nemaz tik ļoti neuzrunāja, jo vienkārši nebiju to tā kārtīgi pamēģinājusi. Tagad jāsaka, ka, pateicoties maratonu pieredzei, labāk pārzinu sava organisma resursus, kā arī specifiskās lietas – piemēram, kā ir airēt pa nakti un negulēt gandrīz divas diennaktis. Šī pieredze noderēja arī šajā Baltijas jūras braucienā, jo airēšanai tumsā ir sava specifika.

 

Šis nav Tavs pirmais brauciens atklātā jūrā. Kas bija iepriekš?

Garāki pārbraucieni sākās ar airēšanu uz Roņu salu – tie, protams, bija airētāju grupas sastāvā. Šogad braucu jau trešo gadu pēc kārtas un šoreiz organizēju pati, pieaicinot līdzbraucējus, tomēr tādus, par kuru pieredzi jūrā vai saistībā ar maratoniem biju pārliecināta.

Droši vien tālākais brauciens bija pagājušā gadā, kad no Stokholmas airējām uz Rīgu caur Ālandu salām, šķērsojām Somu līci, un tad gar Igaunijas piekrasti uz leju līdz Rīgai. Tur sanāca vairāki 20-60 kilometru gari šķērsojumi, bet kopumā 720 kilometru garo ceļu veicām nepilnās trīs nedēļās.

 

Kā vērtē drošību uz ūdens? Vai dotos jūrā viena?

Lai gan tas būtu ļoti vilinoši, pagaidām neesmu gatava doties atklātos ūdeņos pilnīgi viena. Cita lieta – airēt vienai gar piekrasti, ko daudz esmu darījusi gan Latvijas pusē, gan Igaunijā, tomēr tas viss ir vairāk vai mazāk zināmā attālumā no krasta.

Līdz ar to drošība un risku izvērtējums ir viens no pamata nosacījumiem, lai dotos ūdeņos – sākot ar vajadzīgo ekipējumu, laika apstākļu novērtējumu, apvidus izvērtēšanu, navigāciju, veselības stāvokli u.tml.

Vai doties jūrā ar mazu laivu ir neprāts?

Jūras kajaki tāpēc arī tā saucas, ka tie domāti jūrai un apstākļiem, kādi tur sastopami. Šim braucienam es izvēlējos “NDK" laivu, kas ir klasiskā britu formas (British style) jūras laiva, nevis savu “Epic 18x sport”, kas it kā būtu ātrāka, ērtāka, daļēji arī piemērota viļņiem, bet noteikti nestabilāka pie sānu viļņiem. Protams, visu jau beigās nosaka paša airētāja meistarība, tāpēc ir labi pārzināt savas spējas, laivas īpašības un adekvāti novērtēt apstākļus.

Lai šķērsotu Baltijas jūru, es mēnešiem pētīju dažādas laika prognozes un modeļus – kādi vēja virzieni un stiprumi ietekmē viļņu augstumu. Es zināju, ka negribu šo distanci airēt 1-1,5 metru augstos viļņos. Protams, jūrā var uznākt neparedzēti apstākļi, ko varbūt ne vienmēr uzrādīs prognozes, bet apzināti iet iekšā sliktos vai šaubīgos apstākļos es negrasījos.

 

Ja kāds vēlas ko tamlīdzīgu vai savādāku paveikt, kā ieteiktu rīkoties, kam prasīt padomu par apmācību un airēšanos atklātā jūrā?

Ja kādam ir interese, ko vairāk uzzināt par airēšanu jūrā, tad noteikti ieteiktu sākt ar “Putnusalu laivām” un griezties pie Jāņa Baloža. Viņš ir sertificēts apmācīt, kā arī viņam pieejams atbilstošs ekipējums, bet pats galvenais – zināšanas un pieredze, kuru viņš visu laiku pilnveido arī ārpus Latvijas.

Faktiski par jūras airēšanas kustības uzturēšanu jāsaka paldies tieši Jānim, bez viņa ieguldītā darba, laika un, būsim godīgi, – arī finanšu līdzekļiem laivu un ekipējuma iegādē, Latvijā būtu krietni mazāk airētāju, un varbūt arī es nemaz nebūtu atklājusi savu šī brīža aizraušanos.

 

Nesenais traģiskais gadījums ar pieredzējušo jūras braucēju, kas bija devies ceļā no Kolkas raga uz Roņu salu, atstājis neatbildētus jautājumus. Šovasar divi avantūristi tika pie izbīļa, vēlā vakarā dodoties apkārt Buļļu salai. Viņu skaudrais pieredzes stāsts guva popularitāti sociālajos tīklos. Kā vērtē šādus gadījumus?

Ir grūti vērtēt abus gadījumus, jo tie ir pilnīgi atšķirīgi. Ja abu puišu gadījumā pie Buļļu salas tā bija pārgalvība, nespējot adekvāti novērtēt apstākļus un savu varēšanu, tad otrajā gadījumā joprojām ir daudz neizskaidrojamu apstākļu un faktu. Bet jebkurā gadījumā ir ļoti, ļoti skumji zaudēt vienu no mūsējiem - airētājiem.

Es ceru, ka šie gadījumi cilvēkiem liks vairāk apsvērt drošības jautājumus un pret jūru attiekties nopietni.

Vai seko līdzi Kārlim Bardelim Okeānijā?

Sekoju un apbrīnoju. Ļoti patika viņa teiktais kādā nesenā "Facebook" tiešraidē: “Es riktīgi izbaudu šo braucienu arī vienatnē. Man tiešām ir interesanti un līksmi arī vienam.

Ja tu esi mājās viens, tev ir garlaicīgi, tev nāk virsū gļuki, visādi dēmoni un monstri - nebrauc okeānā, nevajag!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti