Ceļojums uz pasaules malu – trīs jaunieši no Latvijas līdz Pita salai ceļoja pusotru gadu

Pirms diviem gadiem, 15. septembrī, Dainis Pudelis kopā ar draugiem devās ceļojumā uz tālāko apdzīvoto vietu no Rīgas – Pita salu Jaunzēlandē. Ceļojums līdz šai salai ilga vairāk nekā pusotru gadu. Galamērķī jaunieši izvietoja arī lielu koka zīmi ar norādi, ka Latvija atrodas 18 000 kilometru attālumā. 



(foto no privātā arhīva)

Tagad Dainis jau ir atpakaļ no ilgā ceļojuma. Taču viņa draugi – Laura Garā un Ivars Brencis – gan vēl palikuši Jaunzēlandē.  

„Atskats par 2014. gada 23. novembri. Pamodos pie veca dienvidkorejiešu večuka, kas dzīvo Krievijā,”  tas ir Daiņa ceļojuma laikā veikts ieraksts, ar kuru viņš padalījās.

Kopumā jaunieša ceļojums ilga 21 mēnesi. Uz Pita salu Jaunzēlandē Dainim un viņa draugiem ceļš aizņēma vairāk nekā pusotru gadu. Jaunieši ar velosipēdiem, vilcieniem, autobusiem un autostopiem mēroja tūkstošus kilometru pāri vairāk nekā desmit valstīm.

Ideja aizbraukt radās Dainim. Viņš atceras, ka šis stāsts sākās kā daudziem ceļotājiem.

“Tas bija janvāris, nezinu, vai bija auksti, vai nebija auksti. Skaidrs, ka bija tumšs. Bija astoņi vakarā, es sēdēju darbavietā savā vēl. Un kaut kāda tā sajūta bija tāda… Man liekas, ka daudziem cilvēkiem Latvijā tāda depresija uznāk: „Ko es daru ar savu dzīvi?” Man tajā brīdī bija 24 gadi, ja nemaldos. Man ir 24 gadi, un es jūtos kā vecs vecis,” atceras Dainis.

Dainim bija labs darbs advokātu birojā. Taču viss bija kļuvis par rutīnu.

“Nekāda tāda virziena, kur iet. Vienkārši ņem un vienkārši strādā. Vienkārši strādā, pelni algu, iztērē algu, tad pelni nākamo un atkal iztērē. Tajā brīdī es nesapratu, kāpēc es tā daru. Es nekad nebiju par to padomājis, un tad es tā padomāju, un man ienāca prātā doma, ka es taču varu darīt kaut ko citu. Es taču varu kaut ko pamainīt. Es varu principā jebko darīt, to, ko es gribu,” stāsta Dainis.

Dainim ienāca prātā doties ceļojumā apkārt pasaulei. Atradās arī cilvēki, kas vēlējās pievienoties. Pusotru gadu pēc idejas rašanās ceļojums varēja sākties. Lielākie sagatavošanās darbi notika pēdējos trijos mēnešos pirms izbraukšanas.

“Viss notika tik sasteigti, pēdējā brīdī. Vīzas pēdējā brīdī, tās bija pirmās vīzas – Krievija, Baltkrievija. Plus vēl tas, ka es darbu pabeidzu 15. septembrī stundu pirms izbraukšanas. Es kaut ko pēdējo uz datora uzrakstīju, es strādāju advokātu birojā, kaut kas bija jāpabeidz, un aizvēru datoru, visiem pateicu: „Čau!” un devos prom,”  atminas Dainis.

Sākumā jaunieši devās ar vilcienu no Rīgas uz Minsku, un turpināja savu ceļu, līdz nonāca Odesā.

“Tad jau no Odesas līdz Ukrainas – Krimas robežai, tad caur Krimu Krievijā.”

Tad ceļotāji devās uz Gruziju. Šeit atskats uz robežas šķērsošanu no Daiņa ieraksta:

„Abām robežām tikām pāri bez sarežģījumiem. Krievijas pusē arī ļoti laipni un visi šausmīgi grib zināt, kur tad mēs paliekam pa nakti un cik mēs traki esam un tā tālāk un tā joprojām. Gruzijas pusē arī brīdināja par vilkiem kalnos un lāčiem un aukstumu, un to, ka vispār galīgi traki.”

Jaunieši devās tālāk, pavadot laiku arī Irānā.

„Tad jau bijām pavisam citā pasaulē: Laosa, Taizeme, Malaizija, Singapūra, Indonēzija, un tad no Bali salas Indonēzijā mēs lidojām beidzot vienu vienīgo reizi uz Oklendu Jaunzēlandē,” ceļojumu apraksta Dainis.

Ceļojot pa visdažādākajām pasaules valstīm, jauniešiem nebija brīžu, kad jutušies nedroši. Bīstamākie momenti bija saistīti ar ceļu satiksmi.

 

„Nekas nopietns, es kritu, Laura krita, Ivars gan, man liekas, mazāk krita, kas bija ļoti paradoksāli, jo viņš bija brīžiem vispārgalvīgākais. Viņam ļoti nepatika braukt kalnos augšā ar riteni un tām somām, viņš bieži darīja tā, ka pieķērās pie smagās mašīnas un gaidīja, kad tā viņu uzvelk augšā,”  stāstīja Dainis.

Ceļā no Latvijas līdz Jaunzēlandei par naktsmājām kopumā samaksāja vienu reizi ap 10 eiro kādam kungam. Viņš gan to nebija lūdzis, taču lika noprast, cik viņam grūti iet ar naudu. Pārsvarā nakšņoja vai nu pie vietējiem vai teltīs.

„Citreiz mēs palikām viesnīcās, bet mēs par tām nemaksājām. Vienkārši tie paši cilvēki, pie kuriem mēs palikām, bija vai nu nopirkuši, vai uzsaukuši, vai kaut kā citādāk. Nekad mēs to neprasījām, vienkārši mēs tikām iestumti viesnīcas numurā,”  atceras Dainis.

Dažkārt cilvēku viesmīlība esot bijusi apbrīnojama, stāstīja Dainis.

„Musulmaņu zemēs tā viesmīlība ir nenormāli liela, nenormāli, pilnīgi apbrīnojami. Mums tā bija Irāna, Malaizija un Indonēzija. Tur vienkārši tie cilvēki ir tik pretimnākoši, tik atvērti un neko sliktu par viņiem nevarēja teikt. Kristiešu valstīs jau arī tā ir. Vienkārši mēs daudz tiekam baidīti varbūt ar to reliģiju kā tādu vai to, cik tur visi grib uzspridzināt kaut ko, un visi grib Latviju uzspridzināt vai Eiropu, kristiešus,” klāstīja Dainis.

“Irānā īpaši pārsteidza tas, cik ļoti viņiem interesēja kristietība. Viņiem tā ir viena no atzītām reliģijām, tā lielā saistība starp islāmu un kristietību, un Jēzus ir arī viņiem pravietis, vienkārši, viņiem interesē. Viņi ļoti priecīgi ir, kad tu pasaki, ka tu nedomā, ka viņi grib visu pasauli uzspridzināt,” stāstīja Dainis.

Lai tiktu līdz Pita salai, ceļotājiem nācās arī nopelnīt, strādājot Jaunzēlande.

„Jaunzēlandē es slaucu govis, tas bija lielākais, ko es darīju. Pirms tam es gan retināju ābolus ābeļdārzā, bet govju slaukšana man ir vislabāk palikusi atmiņā. Ar aparātiem,” stāstīja Dainis.

Pita salā ceļotāji pavadīja divas naktis. Tur viņi uzslēja arī zīmi ar norādi uz Latviju.

„Mēs to zīmi ielikām, bet mums bija doma, ka mēs vēl diezgan daudz gribam safilmēt uz tās salas, un nākamajā rītā mums bija paredzēts braukt pirmo saullēktu skatīties. 15. maijā mēs redzējām pirmo saullēktu pasaulē, es tā domāju,”  sacīja Dainis.

Uz Latviju Dainis devās zobu sāpju dēļ. Jaunzēlandē tos ārstēt būtu bijis ļoti dārgi. Vispirms Dainis aizlidoja uz Frankfurti, tad stopoja uz Rīgu.

„Tad pēc tam kaut kā tiku pareizajā virzienā. Pirmā diena beidzās veiksmīgi, tiku līdz Berlīnei. Berlīnē kļūdas pēc mani ieveda iekšā pilsētā ap pusnakti. Naudas man nav, nekā man nav, gulēt gribas. Tad es vienkārši gāju kaut kādā vienā virzienā, kā man likās iet ārā no Berlīnes. Kaut kādā krūmu pudurī es noklāju matracīti un gāju gulēt. Trijos naktī sāka līt lietus, bija jāceļas, viss jāpako, drausmīgi. Lija visu laiku. Es atradu kaut kādu benzīntanku, tur noslēpos, zvanīju uz Jaunzēlandi Ivaram, lai viņš man aizdod naudu. Tad es kaut ko paēdu, paskatījos kartēs,” atpakaļceļu atminas Dainis.

Kad Dainis nonāca līdz Polijas robežai ar Kaļiņingradas apgabalu, tālāk ceļu turpināja ar autobusu.

„Man liekas, ka lielākais ieguvums ir tas, ka man neviens to nevarēs atņemt nekad vairāk. Visādi dzīvē var iet, visādi var gadīties, bet tas man paliks.”

Tagad Dainis gaida atpakaļ no Jaunzēlandes savus draugus, lai ceļojums pilnībā noslēgtos. Viņam ir palikušas arī vairākas ieceres, kas jāpabeidz. Piemēram, jāsamontē īsa dokumentālfilma par Pita salu. Turklāt Dainim ir liela vēlme darboties juridiskajā zinātnē.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti