Īsumā par sarunu:
- Ko no Dziesmu svētkiem rādīja LTV? Līdzās koncertu tiešraidēm svētku saturs caurvija visus raidījumus.
- Dziesmu svētkiem atvēlēts viss LTV tehniskais un cilvēkresurss, līdz minimumam samazinot pārējā satura ražošanu.
- Daļu tehnikas nācās īrēt, tostarp pārvietojamo televīzijas staciju, zirnekļkameru ("spidercam") un krānus, kā arī piesaistīt ārštata operatorus.
- Svētku rādīšanai sāk gatavoties gadu iepriekš, jārīko arī iepirkumi, bet tad vēl nav zināms finansējums.
- Kāds ir bijis tehnoloģiskais lēciens salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem? Daudzās kameras un dzīvā montāža.
- Kā tiešraidēs notver mirkļus, kad kādam no dziedātājiem notek asara vai pārmet krustu? "Operatori ir burvji", un režisoru kompetence.
- Tehnisko profesionāļu kalve un paaudžu maiņa – kā tas notiek LTV?
Pilnu sarunu klausieties podkāstā!
Latvijas Televīzijā Dziesmu svētku laikā bija redzamas gan tiešraides, gan studijas, gan reportāžas. Gandrīz visus raidījumus ļoti daudz caurvija Dziesmu svētku saturs. Kādu daļu kopumā no Dziesmu svētku rīkotajiem pasākumiem rādīja Latvijas Televīzija?
Inese: Dziesmu svētku plānošanas darbs sākas televīzijas kontekstā kādu gadu pirms Dziesmu svētkiem, kas liekas ilgi, bet varbūt ir pat par maz. Dziesmu svētku pasākumu ir ļoti, ļoti daudz, un mēs kā televīzija no tiem šogad rādījām... ja nemaldos, mums bija 15 translācijas. Tātad lieli pasākumi gan estrādē, gan ārpus tās. Plus tika nodrošināta Dziesmu svētku studija, ko mēs realizējam kopā ar Latvijas Radio. Un, protams, mums bija daudz satura arī LSM. Mums bija arī saturs, ko mēs veidojām, pateicoties Dziesmu svētkiem vai par Dziesmu svētkiem, kas tika radīts atsevišķi. Bija tāds projekts kā "Dziesmas ceļš", kur mēs runājām par tautā ļoti, ļoti iemīlētām dziesmām, kādi ir bijuši diriģenti un tamlīdzīgi. Mums jebkurā satura vienībā bija, varbūt pat "Sporta studijā" mēs bijām izdomājuši kaut ko. Respektīvi visā, kas ir televīzijā, visos raidījumos mēs kaut kādā veidā mēģinājām parādīt Dziesmu svētkus. Pat "Bardakā bēniņos" mēs runājām par rakstu zīmēm un par to, kas ir deja. Tā ka es teiktu, ka divus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem un Dziesmu svētku laikā televīzijā Dziesmu svētki kūsāja raidījumos, visās satura vienībās.
Bet vai tu piekritīsi, ka koncertu tiešraides ir lielākais kulminācijas notikums, ko var redzēt TV ekrānos?
Inese: Jā, protams. Es piekritīšu, un arī Dāvis piekritīs, visi piekritīs, ka Dziesmu svētki vispār ir tāds Latvijas fenomens un arī Baltijas un pasaules fenomens. Un, protams, mūsu atbildība arī to parādīt ir ļoti liela. Tas fenomens ir tāds, ka šajā visā piedalās, protams, daudz cilvēku, daudz dziedātāju, daudzi dejotāji, – un es atvainojos uzreiz visiem dejotājiem, ka mēs ierasti saucam tos par Dziesmu svētkiem, lai gan tie ir arī Deju svētki. Šo pasākumu ir ļoti daudz, tie ļoti intensīvi, tie ir paralēli dažādās vietās. Latvijas Televīzija ikdienā, protams, strādā uz mazākiem projektiem, un mums nav vajadzīgs paralēli tik liels, liels resurss. Protams, mēs ražojam ļoti daudz gan ziņas, gan raidījumus, bet šajā gadījumā nedēļas laikā ir koncentrēts ļoti, ļoti liels un apjomīgs satura daudzums.
Protams, katra tiešraide, it sevišķi tiešraide no Daugavas stadiona vai no Dziesmu svētku estrādes, prasa ļoti lielu profesionalitāti, ļoti lielu sagatavošanās darbu, ļoti lielu resursu plānošanas darbu. Ja sākumā iesāki ar to, ka tur ir paņemtas visas kameras, tad es teiktu: tur ir paņemts viss mūsu – visu televīzijas darbinieku – laiks nervi, resursi, miegs, mūsu enerģija tiek ļoti, ļoti, ļoti smelta šajā laikā. Un pēc tam mēs visi mēģinām aiziet atvaļinājumā, kur atpūšamies un mēģinām atgūties no šī piedzīvojuma.
Dāvis: Tieši tā, nu nedēļa ar kapeikām… Es tagad vairs nevaru precīzi pateikt, cik ilgi bija svētki, jo no pirmās dienas līdz pēdējai tiešraidei tas bija ļoti intensīvs darbs. Tehnika brīžam niķojas, brīžiem nestrādā, un tehnika ir tehnika. Bet tīri cilvēciskais faktors – te bija visi 150%, kas televīzijā ir.
Inese: 150% un vēl mazliet no malas.
Dāvis: Tas bija tik liels, smags darbs. Pirms svētki sākās, bija gan PTS (pārvietojamā televīzijas stacija) jānomā, bija jādomā gan par "spidercam" (zirnekļkameru). Lai visu to dabūtu gatavu, bija jau divus trīs mēnešus pirms tam konkursiem jābeidzas, lai mēs varam dabūt tehniku, ar ko strādāt Dziesmu svētkos.
Klausies arī lietotnē "Spotify":
Lai mēs mazliet ienirtu tajā izpratnē, kas ir tas lielais darbs, varbūt jūs varat ieskicēt, kas ir vajadzīgs, lai parādītu Dziesmu svētkus – kameras, skaņas. Varbūt varat ieskicēt tādu rāmi.
Inese: Lai parādītu jebkuru tādu pasākumu – tie nav tikai Dziesmu svētki, tā būs arī jebkura translācija sportā vai izklaidē –, viena no pamatlietām, kas ir vajadzīga, ir pārvietojamā televīzijas stacija, mēs to saucam par PTS. Tādas lielas mašīnas, kur rakstīts LTV vai kaut kas cits. Tā ir pirmā lieta, kas ir vajadzīga. Sāksim ar to, ka Latvijas Televīzijā šobrīd ar HD (High-definition – augstas izšķirtspējas) signālu ir palikusi viena PTS, ar kuru mēs varam strādāt un kurai arī, ja nemaldos, ir 20 gadi. Tā ir darba stacija, ar kuru mēs braucam, kurā ir režijas pults un kurā mēs pievienojam visas neskaitāmās kameras, kur atnāk viss signāls un kur uz vietas strādā režisors, redaktors un, tautas valodā, pogā, montē vai izvēlas bildi, ko redzēs televīzijas skatītājs. Tātad šī pārvietojamā televīzijas stacija ir viens no pirmajiem faktoriem, kurš ir nepieciešams, nerunājot par tehnisko cilvēkresursu. Sāksim ar to, ka tas mums ir tikai viens, bet pasākumi ir 16. Ar to brīdi mēs jau sākam iet ārpus televīzijas resursu iespējām, un mums ir jāīrē. Šajā gadījumā mēs strādājām vēl ar trim uzņēmumiem. Viens no tiem bija no Lietuvas, divi no Latvijas, kas mums piedāvā šādas PTS, lai mēs varētu vispār veikt translācijas. Vēl dažos pasākumos mēs izmantojām iekšēji veidotus variantus, tādi Latvijas Televīzijas puiši kā Dāvis ir raduši iespēju, lai mēs to varētu darīt, kas, protams, nav ērti un nav varbūt vienkārši, bet mēs tādā veidā izlīdzamies. No resursu viedokļa tas ir tāds pirmais.
Un, protams, tad ir no tehniskā resursa noteikti nepieciešamas kameras, dažādas kameras, tie ir krāni, teleskopiskie krāni, zirnekļa kamera, arī "cable cam". Šogad mēs izvēlējāmies divas "spidercam" (zirnekļkameras) gan Daugavas stadionā, gan Mežaparkā. Tas viss ir tādēļ, lai parādītu bildi un visu atmosfēru, kas ir liela, plaša, lai mēs to parādītu no visiem aspektiem, lai mēs varam piekļūt jebkuram stūrītim un parādīt no dažādiem leņķiem un lai skatītājs ieraudzītu šos svētkus daudz, daudz, daudz skaistāk un profesionālāk, un tā, kā visa pasaule vēlētos.
Bet es gribētu teikt, ka tehnika ir tikai viens. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku iesaistīti, un es teiktu, ka Dziesmu svētkos, es nevaru saskaitīt, cik, bet Raidījuma daļā, piemēram, mēs strādājam kādi 40 darbinieki un vēl klāt ne tikai štata , arī piesaistījām autorus. (..) Tur iesaistās visi.
Mums televīzijā tā sistēma tāda: mums ir Raidījuma daļa, tagad mums ir tehniskās nodaļas, kur vienā vadītājs ir Dāvis. Respektīvi, mēs sadarbojamies ar operatoriem, ar skaņu režisoriem… Visi, visi ir iesaistīti Dziesmu svētkos. Tajā nedēļā visi strādā, mums viņu vēl pietrūkst, un mēs vēl īrējam profesionāļus no malas.
Dāvis: Ar operatoriem ir nedaudz vieglāk. Operatori ir tā saucamie frīlanceri (ang. "freelancer"), viņiem ir sava dienas likme, ko viņi grib. Tos ir vieglāk [piesaistīt]. Bet specifiskus tehniskos cilvēkus… Visi vadošie no manas nodaļas strādāja uz 200%. Un mēs izmantojam arī visas Latvijas iespējamās PTS. Vienīgie, no kā mēs nevarējām dabūt, bija TV3, jo viņi paši nodarbojās, viņam bija kaut kādas savas tiešraides. Bet visas pārējās Latvijas PTS, kā arī no Lietuvas, mēs īrējām. Vēl arī tehnika, krāni.
Inese: Nav noslēpums, ka televīzijas naudas resursi un naudas trūkums liedz mums iegādāties tehnikas vienības, par kurām mēs priecātos. Mēs ļoti daudz ko īrējam. Un šajā gadījumā, mēs preventīvi zinām, kas mums ir jāīrē. Tās bija lielās, par kurām mēs skaidri zinājām, ka tās mums būs jāīrē – PTS, tās zirnekļkameras, kuras nav Latvijas Televīzijā pieejamas, vai teleskopiskie krāni. Bet, jā, diemžēl notika arī neparedzētas ķibeles uz vietas pasākumos, kur mums bija jāreaģē pat stundu laikā, nevis dienu vai mēnešu laikā. Protams, mēs darām, ko varam.
Cilvēkresursi ir tas ļoti, ļoti neatsveramais, un šajā gadījumā tas ir ļoti, ļoti liels stundu skaits. Es gribu lielu pateicību pateikt arī savas nodaļas darbiniekiem, projektu vadītājam, noteikti vispirms Irēnai Gruzītei, kura jau no sākuma sāka uzreiz plānot visus iepirkumus, vadīt šos procesus. Un, protams, mums ir tādas pieredzējušas kolēģes kā Ilze Circene, Jana Priedniece. Un arī noteikti liels paldies jaunajām kolēģēm, kuras pirmoreiz vadīja Dziesmu svētku projektus, bet ļoti labi tika galā – Luīze Nagle un Lāsma Neulāne. Tā kā viņas bija tās, kas mēģināja saturēt. Un tad noteikti nākamie ir režisori un redaktori, kas ielika visu sirdi un dvēseli, protams, tehniskie darbin ieki. Es tagad sapratu, ja es sāku saukt uzvārdus un [ja] sākšu visus saukt, arī podkāsts beigsies. Tur ir ļoti, ļoti daudz cilvēku resursu ieguldīts.
Ja mēs runājam par trūkstošo tehniku, mums sāk aptrūkties cilvēkresursu arī tehniskajos departamentos, jo izplānot un menedžēt to, lai mums pietiktu operatoru, tehnisko darbinieku gan uz mēģinājumu, gan uz tiešraidi, tas bija… burvju triki brīžiem. Bija lietas, kur mēs arī, teikšu godīgi, nespējām varbūt tikt galā, un režisoriem bija uzdevums izdarīt labāko no tā, kā mēs varējām, cik atļāva resursi. Bet mums šķiet, ka līdz skatītājiem tas noteikti nenonāca, – tie režisori ir tādi burvji un tehniskie cilvēki tā nostrādā, ka neviens nezina tās mūsu problēmiņas.
Vai Dziesmu svētku laiks ir arī tas brīdis, kurā jūs redzat izmaiņas un tehnisko lēcienu salīdzinājumā ar iepriekšējiem Dziesmu svētkiem. Kāds tas bija, un kas ir tas, ko jūs redzējāt? Un kas varbūt ir tas, par ko varētu sapņot?
Dāvis: Sapņot jau var daudz un dikti. Man viens no lielajiem sapņiem ir tas, ka nākamos Dziesmu svētkus Latvijas Televīzija varētu nodrošināt ar pilnīgi savu ekipējumu – lielās PTS. Latvijas viens no lielākajiem pasākumiem – Mežaparkā noslēgumu koncerts, [lai] varētu Latvijas Televīzija ar jaunu PTS parādīt to. Tas ir mans kā tehniskajam darbiniekam viens no lielajiem sapņiem, ka varētu nosegtu visus pasākumus un nevajadzētu papildus nomāt. Vienmēr jau vajadzēs kaut ko nomāt, jo brīžam ekonomiski izdevīgāk ir paņemt vienu PTS nomā uz vienu raidījumu, nevis to pirkt pa 10 miljoniem.
Bet ir ļoti lieli [tehniskie] lēcieni. Irēna [Gruzīte] pieņēma lēmumu, ka vajag "spidercam" arī Mežaparkā, ne tikai dejotājiem. Viņai bija pilnīgi absolūta taisnība, ka tas ir Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts un tur jārāda labāk nekā pirms pieciem gadiem. Tur bija forši.
Inese: Es šajos Dziesmu svētkos esmu strādājusi tieši televīzijas kontekstā no ražošanas viedokļa otro reizi. (..) Tas, kas ir mainījies un kādēļ bija iespējams tehnoloģiskais lēciens, – jo mēs pieņēmām lēmumu kopā ar Mārtiņu un kolēģiem, ka mēs Mežaparkā izmantosim lietuviešu PTS, kas šoreiz mums iedeva iespēju izmantot vairāk kameru, nekā mēs to esam ieraduši. Ja mums būtu PTS "ABAVA", mēs nevarētu strādāt ar 20 kamerām, kā mēs to darām šobrīd. Vēl bija robotkameras. Tātad tas lēciens bija šajā plaknē. Zirnekļkameru mēs izmantojām pirms četriem gadiem Daugavas stadionā, bet Mežaparkā mums bija tā saucamie "cablecam", kas nozīmē – var tikai vienu trajektoriju [izmantot]; tā slīd pa vienu taisni vai pa diagonāli. Zirnekļkamera nozīmē to, ka tā maina leņķus.
Dāvis: "Cablecam" ir vienkārši starp diviem punktiem novilkta trose, un kamera var staigāt pa labi, pa kreisi. "Spidercam" [zirnekļkamera] ir 3D sistēma, kas nozīmētu – jebkurā no trijām asīm var regulēt, kā gribi. Itāļi, kas bija piegādājuši to "spidercam", smējās, ka tā var nolaisties kaut vai kora vidū uz solista vai skatītājos, cik tālu troses velk. Un tās pašas troses, lai Mežaparkā izvilktu… Es viņus neapskaudu, jo tur bija ļoti daudz trošu un motoru, un tā nedrīkst nekur aizķerties. Man liekas – viņi visu dienu vilka vienu trosi tā, lai tver estrādi. Tiešām cepuri nost cilvēkiem, kas to visu izdarīja!
Inese: Pirmo reizi mēs to darījām Mežaparkā, un mums bija iespēja izmantot daudzas kameras. Paprasīju Zitai Kaminskai, kura bija arī pirms četriem gadiem režisore noslēguma koncertam, arī šoreiz lielkoncertam "Tīrums". Viņa strādāja uz vietas ar 12 bildēm. Lai var saprast – jāizvēlas bilde no 12 lodziņiem vai jāizvēlas bilde no 20 lodziņiem. Tā ir atšķirība, tas ir milzīgs lēciens, arī režisoram tikt ar to galā, jo jāpieņem lēmums no daudzajām lietām, ko tieši ieraudzīs skatītājs. Šogad bija divi lielkoncerti Mežaparkā, tāpēc mēs pieņēmām lēmumu, ka ir svarīgi šos divus lielos koncertus parādīt pēc iespējas profesionālāk, pēc iespējas daudzveidīgāk, izmantojot daudz, daudz skaistu, episku kadrus, kuri paliek vēsturē, kurus apbrīno arī citu tautu skatītāji, līdz kuriem tas nonāk. Un šogad tas ir noticis.
(..) Otrs, kas nav varbūt tehnoloģiskais lēciens tieši televīzijas stāstā, bet Dziesmu svētku stāstā – savukārt Daugavas stadionā režisore Liene Žeimunde izvēlējās strādāt ar tādu "live edit" programmu, kas nozīmē – viņa savu darbu kopā ar kolēģiem vairāk padara jau pirms pašiem svētkiem, mēģinājumu procesā un principā pēdējā dienā jau viss ir saprogrammēts un operators zina, kurā brīdī kur kamera rādīs, kāds ir viņa uzdevums, un viņi vairāk uz vietas neveic manuālo pogāšanu. Mēs šādi strādājam arī "Supernovā", bet tur bijuši citi režisori. Šoreiz tas bija pirmo reizi, ka šādi realizējām Deju svētku koncertu.
