Bernārs Sordē: Spekulatīvā avantūra «Kapitāls un Darbs»

Piedāvājam septīto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Indivīds pieder vairāk nometnei, nevis sabiedrībai. Nometnē valda kolektīvs, lielāka vai mazāka „labklājības valsts" un disciplīna. Krīzes laikā to var izjust visskaudrāk. Strauji krītas ienākumi un mainās to pārdale valstī, ietekmējot mazturīgo un vidējo slāni; vienlaikus jāatzīst, ka visgrūtāk klājas valstīm, kas ir mazāk liberalizētas, pretstatā tām, kur uzņēmējdarbības brīvība bruģē ceļu uz individuālu laimi, valstij nepiedaloties.

Katrā ziņā taupības politika liek cilvēkiem paļauties tikai pašiem uz sevi, mēģināt izdzīvot, iztiekot bez sociālā atbalsta, jo tas ir samazināts vai atcelts.

Valsts finansējums tiek novirzīts uzņēmumu, galvenokārt, eksportējošu uzņēmumu atbalstam cerībā uz jaunām darbavietām vai vismaz esošo saglabāšanu. Valstis no iedzīvotājiem prasa papildu upurus savu darbavietu saglabāšanai tiešu vai budžetāru ieguldījumu veidā. Cilvēkiem ir jāaizstāj sociāla Valsts, uzņemties daļu funkciju vai nodot šī funkcijas privātuzņēmēju rokās, Valstij dilstot un saraujoties kā šagrēnādai. Rezultāts ir minimāla Valsts, un cilvēki var arī vairs nesaskatīt vajadzību pēc politikas un politiķiem, jo pārstāv sevi kā indivīdus ar individuālām interesēm un neizjūt nepieciešamību pēc Sabiedrības, kur nu vēl pilsoņu Kopienas. No savām nometnēm viņi cits citu pieskata, apskauž, cits citam uzbrūk, cits citu iznīcina. Savukārt darba devēji, firmas un valsts administrācija izmanto to savā labā, lai saņemtu dažādas subsīdijas, mazinātu investīciju risku un galu galā neriskētu nemaz. Tā vairs nav uzņēmējdarbība, bet gan primitīva labuma gūšana no vēl pārpalikušā sabiedriskā sektora. Pašpārvaldītā Sabiedrība-nometne kalpo šiem „uzņēmējiem" par nodrošinājumu.

Privatizējot sabiedriskos pakalpojumus, peļņa būs garantēta vienmēr neatkarīgi no krīzes.

Sabiedrībai-nometnei jānodrošina Finanšu veiksme nevienlīdzīgā izaugsmē, citādi nevar būt, jo Sabiedrība-nometne pati par sevi ir strukturāli nevienlīdzīga.

Cilvēki atzīst aizvien pieaugošo nevienlīdzību un tomēr – piedalās tās radīšanā. Tas atgādina loteriju bez garantēta laimesta. Liberālismā iespējas saņemt sociālus pakalpojumus ir nevienlīdzīgas, jo tās ir atkarīgas no atalgojuma. Cilvēkam nepārtraukti jācenšas pierādīt, ka viņa darītajam ir vērtība; tā tiek saistīta ar veiksmi spēlē, nevis talantu un kompetencēm. Lai izpelnītos darba devēja atlīdzību, stingri jāievēro noteikumi. Darba devēji neizjūt pienākumu dot cilvēkiem darbu; cilvēki ir tie, kuriem ir pienākums strādāt darba devēju labā... Nometņu iemītniekiem jāatsakās no visām savām iecerēm; tās nepiepildīsies; un ja tomēr cilvēks atradīs darbu, viņš tiks izmīcīts un padarīts mīksts kā māls, lai izspiestu maksimālu finanšu peļņu. Darbs nav domāts ideju īstenošanai un pat ne naudas pelnīšanai; darbs ir tehnoloģiska cilvēku apstrāde saskaņā ar darba devēju loģiku – vēlmi gūt peļņu no ieguldītā kapitāla, uzveļot atbildību par rentabilitāti uz strādājošo pleciem, kuriem jāsamierinās ar zemākām algām, jāatsakās no sociālām garantijām, tādējādi uzņemoties visus darba devēja riskus.

Šodien darbs nav sinonīms cilvēka personības uzplaukumam, bet gan viņa pārveidošanai un reducēšanai uz kaut ko tādu, kas der darba devējiem peļņas gūšanai.

Nākamais solis aiz indivīdu desocializācijas un viņu valstbūtības sagrāves ir dehumanizācija. Cilvēka vairs nav, ja nav ne Sabiedrības-pilsoņu Kopienas, ne uzņēmuma, kur strādāt, nedz arī skolas, slimnīcas vai pasta. Labi tam, kurš vēl spēj atgūties un izturēt kārtējo tehnoloģisko apstrādi, ko īsteno jauns darba devējs, līdzīgi vēl vienam bezmaksas karuseļa aplim. Cilvēks parāda elastības, mobilitātes un pielāgošanās spējas. Viņš uzbur inicitīvas bagāta, mūsdienīga un radoša cilvēka tēlu. Taču patiesībā ir mīksts kā māls, labi sagatavots dzīvei Finanšu nometnēs, kur pamatā darbojas pa daļām izpārdotās Sabiedrības-pilsoņu Kopienas uzpircēji ar dažādu spekulatīvu, „alternatīvu ieguldījumu" shēmu palīdzību. Ir jāsaprot šo darboņu loģika – lai gūtu ātru un vērā ņemamu peļņu, viņus interesē tikai ļoti īpaši piedāvājumi, kas tiek sagādāti tad, kad cilvēki ir piespiesti pie sienas tā, ka vairs nevar pakustēties, un ir spiesti atteikties no savām ilūzijām un skaistajām iecerēm. Jau kuro reizi cilvēkiem būs rūgta pēcgarša tāpēc, ka aplaupīti, apzagti un „privatizēti", bet tas atkal itin ātri aizmirsīsies, jo tā dēvēto uzņēmēju veiksme, ko, starp citu, garantējuši paši strādājošie, starptautisko liberālisma varas institūciju spiediena iespaidā ir tik fascinējoša, ka cilvēki būs gatavi atzīt jebkuru peļņas gūšanas veidu, jebkādus darījumus, pat šaubīgus. Cilvēku dzīve nometnēs kļūst brīvāka un komfortablāka. Visaptveroša korupcija ir pārvērtusi dzīvi finanšu operācijās un padarījusi to vienkāršāku, sniedzot veiksmes iespēju ikvienam. Valda pragmatisms, likumi tiek attiecīgi pieskaņoti. Finanses un privātie vai privatizētie darba devēji tiek sargāti iedzīvotāju interesēs; cilvēkiem jāturpina gādāt par darba devēju peļņu un bagātību uzkrāšanu šim nolūkam nepārtraukti uzturētajās nometnēs. Gūtie panākumi vairo darba devēju ietekmi un pašapziņu, padarot viņus par pielūgsmes objektiem, ar kuriem noteikti jārēķinās. Tas viss notiek, jo darbs un sabiedrība ir desocializēti, kam cilvēki bija spiesti piekrist, pakļaujoties globālo Finanšu dēkaiņiem un spekulantiem.

Darbam vajadzētu būt gluži citādam: pauzei meditācijā, lai atgūtu jutīgumu; atspērienam realitātē, lai paceltos garā un prātā un spētu distancēties; pieredzes bagātināšanai, nostiprinot zināšanas, Esamību un klātesamības eksistenci. Kapitālisma avantūristiem ir izdevies pilnībā aizmirsties un ignorēt Esamību un cilvēka eksistenci pasaulē; viņu „uzņēmuma statūtos" noteiktais mērķis ir Finanses un, skaidrs, ka sociālā joma viņus neinteresē nemaz, ja vien tā nesniedz kādu jaunu iespēju spekulēt un nopelnīt. Indivīds ir spekulāciju objekts, ko vērš plašumā patērēšana uz kredīta, liekot neglābjami iestigt parādos.

Kapitālisma dēkaiņu piekoptā spekulācija sākas tad, kad indivīds jau ir kļuvis par „aktīvu" ar uzpūstu vērtību, kas ir tieši tik liela, lai nesabojātu visu darījumu.

Indivīds ir ļāvis sevi pārvērtēt tiktāl, ka sajūtas pārāks par citiem nometnes iemītniekiem. Viņš domā, ka ticis ārā no tās, un cer uz piederību Finansēm. Parasta spekulatīva hipertrofija! Indivīdam būs lemts dzīvot Finanšu burbulī, ārpus realitātes, nodarboties ar sociālu dekonstrukciju, desocializāciju; precīzāk, ar sociālās jomas pārvēršanu par potenciālu peļņas avotu „riska" kapitāla ieguldītājiem, nonākot līdz pat „riska" kapitāla filantropijai sociālajā jomā. Darbs tiek pilnīgi deformēts – dzīšanās pēc peļņas liek aizmirst talantus, spējas un interesi nodoties konkrētajam darbam. Spekulējot ar kapitālu un darbu, izdodas „virtualizēt" pasauli.

Pasaulei nav nekāda sakara ar realitāti; tā ir konstrukcija ar mērķi gūt peļņu.

Indivīds darbojas irealitātē, radot irealitāti; no viņa gaida risinājumus, kas koriģē un vienlaikus nostiprina Sistēmu un Finanses; tādējādi indivīds vairs nestrādā pasaules, bet gan Finanšu labā. Finanšu pārvaldītā Sabiedrība izpaužas tikai un vienīgi kā finanšu operācijās pārvērstas attiecības. Visvairāk tajā ieinteresēti ir šīs pasaules naudkārīgie spēlmaņi. Īpašā enerģija, ko viņi pārraida viedokļos un paziņojumos, veicina spekulācijas ar citām – industriālām, fosilām vai atjaunojamām – enerģijām. Pasaule ir tīrā spekulēšana. Tā mudina strādāt virsstundas, pārsniegt jebkādas robežas, nedomāt par darba apstākļiem, strādāt no bērna kājas, paaugstināt (vai atcelt pilnībā) pensionēšanās vecuma ierobežojumu, atteikties no arodbiedrību veidošanas, līdz pat aizliegumam biedroties. Finanses ir Sabiedrība bez Valstīm;

Finansēm nav vajadzīga ne Sabiedrība, ne Valsts, pat ne indivīdi.

Inovācijas ir tikai un vienīgi Finanses; tās nav jaunrade, kas sakņotos cilvēkā un cilvēka dabā, brīvā fantāzijā un tās piepildījumā kā dāvanā pasaulei.

Mums visiem ir zināms klostera dzīves ritms, kur, tiecoties pēc cildenā, meditācija mijas ar radošu darbību un savstarpēji papildina viena otru. Tas ļauj pacelties pāri laikam, ikdienišķajam, tūlītēja un personīga labuma meklējumiem. Klostera dzīves ritms iemieso kopīgo un kolektīvo un mudina būt cēliem, pieticīgiem, solidāriem. Šis ritms rada nosvērtību un pat laimi ar bezgalības noti. Tas liek domāt, ka ir iespējams atjaunot darba vērtību – nevis patērējot, bet gan radot, klosteriski distancējoties no visaptverošajām Finansēm. Distancēties nozīmē domāt par dzīves formu; distancēšanās ļauj pretoties. Cilvēki nevēlas tikt ierauti Finanšu atvarā, bet gan radīt pilsoņu Kopienu zemes virsū šeit un tagad, nemēģinot bēgt no atbildības cerībā uz labākiem laikiem debesu valstībā. Distancējoties, esot neatkarīgiem no Finansēm, darbs kļūst par radīšanu un tiek veltīts pasaulei pateicībā par iespēju īstenot savu talantu. Tas nozīmē pilsoņu Kopienas attīstību ārpus Finansēm – kooperējoties, lemjot patstāvīgi un paceļoties pāri ikdienišķajam, lai izbrīvētu laiku radīšanai; tas nozīmē, ka darbs ir brīvība, nevis slogs. Vai Universitāte nebija radīta, lai distancētos un radītu tādus prātus kā Galilejs, lai sniegtu viņiem patvērumu no ideoloģiskām, t.sk. naudas, varām? Šodien joprojām ir akūti nepieciešama Universitāte-pilsoņu Kopiena, kas ar dzīves formu spēj pretoties Finansēm. Visiem ir jādod iespēja strādāt kā pētniekiem vai sava amata meistariem, lai cilvēki būtu brīvi radīšanā, nevis uztvertu darbu kā slogu. Cilvēka autonomijas un savstarpējās solidaritātes radītā vitālā enerģija ļauj atbrīvoties un distancēties no Finansēm.

Radītājs nedomā par sava darba cenu. Šī enerģija veicina vienlīdzīgu, nevis nevienlīdzībā balstītu attīstību; tā ļauj darīt Darbu kā gara un talanta uzplaukumu, nevis kā Darba un Kapitāla finanšu operāciju.

Nedrīkst nicināt apnicīgos un vienkāršos darbus iepretim cēlākiem; visi darbi jāveic roku rokā kolektīvi, kopīgiem spēkiem izraujoties no nometnes stāvokļa, demokrātiski veidojot solidaritātē balstītu pilsoņu Kopienu. Ir pārsprāguši visi spekulatīvie ziepju burbuļi, un realitāte vairs neiet secen nevienam. Dzīves forma rada imunitāti pret hipertrofijām, mūžīgas pārstrādāšanās, kas nesekmē līdzdalību demokrātijā. Dzīves forma neliek atteikties no vienotas vai kopīgas valūtas vai arī mainīt vienotās valūtas eiro pārvaldi; tā liek pamest Finanses.

Spekulēšana ar kapitālu un darbu izraisa sociālu haosu. Cilvēkus šokēja ziņas presē1 par to, ka „aiz tirgus neredzamās rokas un mītiem par pašregulāciju slēpjas vesela krāpniecības, alkatības un slēptu darījumu pasaule. Slepenas norunas starp bankām, banku uzraudzības iestādēm un varas institūcijām ļāva manipulēt ar starpbanku kredītu procentu likmju indeksiem „Libor" un „Euribor", kas tiek izmantoti starpbanku darījumos un izsniedzot kredītus privātpersonām un uzņēmumiem". Pēc dažām simboliskām demisijām Finansializētā pasaule iedomājas, ka skandāls ir galā un var atkal atgriezties pie iepriekšējās prakses, turpinot slēpt un lāpīt krīzes. Cilvēki ir spiesti samierināties ar acīmredzamo: bezatbildīgajā finanšu operācijā Kapitāls-Darbs viņiem tiek piešķirta vērtība, kam nav nekādas saiknes ar realitāti un ar ko tiek un tiks veiktas vērienīgas manipulācijas. Un viņiem nav citas izvēles kā vien ļauties, lai Finanses viņus sagrābj un izkalpina.

Pamest Finanses, šķiet, ir vienīgā izeja, vienīgās zāles pret krīzēm, piešķirot dzīvei un pasaulei realitāti; zāles pret nevienlīdzību un ciniskajām darbībām, kas pavada nereālo pasauli un skar mūs visdziļākajā būtībā.

Saviem spēkiem Finanses nespēj mainīties; bet rēķinās, ka mēs paši grausim tās troni definansializācijas revolūcijā. Velti cerēt, ka Finanses ir reformējamas – tur nebūs rast pētniekam un sava amata meistaram tik raksturīgo radīšanas prieku, kas kā avots nekad neizsīkst, bez vajadzības piešķirt bonusus un prēmijas, jo radīšanas prieks ir gluži vienkārši dāvāšanas prieks pasaulei. Veidojot Finanšu sitijas, Eiropa cerēja piedalīties globalizācijā, taču, izrādījās, tā piedalījās vien sistēmisko krīžu kāpināšanā, un Eiropu pat varētu uzskatīt par krīžu virzītājspēku, jo tai ir dominējoša loma globālajā patēriņā un attiecīgi tā atkarīga no Finansēm. Eiropa vairo atkarību no Finansēm, un tas var beigties ar Eiropas ievilkšanu karos, ko tā nekad vairs nevēlētos piedzīvot. Neskatoties uz to, Eiropa cenšas nopelnīt uz Finanšu atkarības rēķina, pievilinot globālās avantūras Kapitāls-Darbs dēkaiņu uzkrājumus, un nespēj bez tā iztikt. Tāpēc mums jābūt tiem, kuri īsteno kopernika revolūciju, atbrīvojot darbu no finanšu tīkliem.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

1Bārklija bankas skandāls (Le scandale Barclays), Médiapart, 06/07/2012

Saistītie raksti
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti