Bernārs Sordē: Kādu enerģiju ražot?

Piedāvājam sesto no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.

Strādājošo skaits tiek pastāvīgi samazināts. Primārā un sekundārā tautsaimniecības sektora darbavietu samazinājumu neizdodas kompensēt ar jaunām darbavietām pakalpojumu sektorā, neskatoties uz ienesīgumu, ko gūst uz piegādātāju rēķina. Pakalpojumu sektors pēc tā informatizācijas ir nonācis automatizācijas varā. Visas transformācijas ķēdes garumā produkti un pakalpojumi ir standartizēti, normēti, izsekojami, kontrolēti, vērtēti, brāķēti, cilvēka iejaukšanos samazinot līdz minimumam. Pilsētas līdzinās no darba izraidīto nometnēm, kur oficiālu vai nedeklarētu darbu izdzīvošanai vai brīvā laika pavadīšanai aizstājis ne tik daudz bezdarbs, cik nestrādāšana kā dzīvesveids bieži vien vairāku paaudžu garumā.

Pilsētas pārvēršas par uzpildes stacijām, par aplokiem, kur brīvi ganās pilsētnieki, lai vajadzības brīdī pieplaktu pie Finanšu izliktās barības siles un nodotos rūpīgi plānotai patērēšanai.

Vairs nevajag definēt pieprasījumu; tas tiek automātiski prognozēts un tūdaļ pat apmierināts. Sistēma visu paredzējusi iepriekš, lai līdz minimumam samazinātu jebkādu risku. Pilsētām, un drīz tas attieksies arī uz laukiem, jānodrošina enerģijas „ražošana, pārvade, sadale un piegāde", lai attīstītu patērēšanu bez jelkādas jaunrades. Pilsēta vairs daudz neatšķiras no tirdzniecības centra, un pēdējais bieži vien kļūst par pilsētas sirdi. Varas institūcijām vairs nerūp vietējā ražošana; tā netiek uzskatīta ne par traucēkli, nedz arī sarežģījumu teritorijas iekārtošanā. Iestādes rūpējas par ērtu piekļuvi lielveikaliem un apmeklētību, šim nolūkam piedāvājot, ja nepieciešams, apgādāt iedzīvotāju mājokļus ar patērēšanai vajadzīgajiem pieslēgumiem. E-komercija jau šobrīd piedzīvo ievērojamu uzplaukumu, dehumanizējot pilsētas un reģionus, padarot cilvēku par patērēšanas refleksu un impulsu ieslēgšanas-izslēgšanas slēdzi. Cilvēkiem jāmaksā nodokļi, lai segtu vietējās pašpārvaldes izdevumus. „Pievienotās vērtības nodoklis" un „papildu iemaksa sociālajā budžetā", kas attiecas uz visiem, ir īpaši pielāgoti šim attīstības scenārijam. Palielinot šos nodokļus, varēs samazināt tos, kuru bāze ir krietni šaurāka. Tas stiprinās cilvēku-patērētāju automātisku paklausību; cilvēkiem nekavējoties tiks uzticēta (demokrātiskā nozīmē) piedalīšanās viņa paša patērētās enerģijas „ražošanā, pārvadē, sadalē un piegādē". Tādējādi varēs nerūpēties un nesatraukties par nākotnes enerģijas problēmām, jo visi mājokļi būs kļuvuši pašpietiekami enerģijas jomā un varbūt pat pārpalikumu ģenerējoši, par prieku savam, nu jau ekoloģiski tīrajam un atjaunojamajam, ego.

Varam secināt, ka naftas krājumu izbeigšanās nekādas ciešanas neradīs, jo tiek darīts viss, lai patērēšanas līkne turpinātu augšupeju.

Rezerves vēl ir pietiekamas, lai pielāgotos un lai pēc naftas viss būtu tāpat, kā pirms tam. Jauns būs vienīgi tas, ka spekulācija no fosilās enerģijas pārmetīsies uz atjaunojamo, jo īpaši uz attiecīgām iekārtām un tehnoloģijām. Patēriņš nosaka enerģijas daudzumu, un ievelk pilsētas, reģionus, valstis, visu pasauli apburtā elles lokā.

Cilvēka reducēšana uz patērētāju paver milzīga globālā tirgus perspektīvas. Ir eksperti, kas saredz šai tirgū potenciālu ekonomikas stimulēšanai pēc krīzes, kuru bija izraisījusi tīri finansiāla spekulēšana, kā arī spekulēšana ar enerģijas, lauksaimniecības un citu izejvielu cenām. Bet varbūt šiem ekspertiem vairāk rūp spekulatīvu, nevis tradicionālu aktivitāšu atjaunošana? Kas nozīmē, izaugsme arvien vairāk pakļausies Finanšu virtualizācijai. Mēs neapzināmies, ka tieši dehumanizācijas apburtais loks izraisa pieaugošu spekulēšanu. Tā ir vislielākā problēma, svarīgāka par enerģiju!

Vai nav tā, ka cilvēks-patērētājs tiek uzskatīts par konvertējamu degvielā, ar ko uzpildīties Finansēm?

Gluži kā Fausts šāds cilvēks iemainījis savu vitālo enerģiju pret to, kas nu viņu ir automatizējusi un informatizējusi. Cilvēks-patērētājs vairs nepieder pats sev: industriālajā ērā viņš ļāvies sevi ekspluatēt līdz pēdējam, līdz kamēr blakus vienreizlietojamām precēm pats padarījis un pieņēmis sevi par vienreizlietojamu, bez izvēles iespējas un otrreizējas pārstrādes perspektīvas. Lai pārrautu apburto loku un atrisinātu īsto problēmu, cilvēkam jādod iespēja atgūties un apzināties Finanšu sistemātiski radīto izšķērdību ne tikai produktu un pakalpojumu patērēšanas, bet arī cilvēciskā ziņā. Tas viss notiek, lai gūtu aizvien lielāku peļņu un radītu aizvien vairāk dzīvnieciskuma un brutalitātes. Cilvēkam jābūt spējīgam attīstīties autonomi un pretoties Finanšu patērēšanai, kas nozīmē, nepieļaut savas vitālās enerģijas konvertēšanu patērēšanas enerģijā. Attīstīties autonomi nenozīmē transformēties n-tajā enerģijas, lai arī zaļas, ražotājā un kļūt par Finanšu apakšuzņēmēju, kam jāslēdz līgumi par tarifiem un kvotām. Pašattīstībai jāļauj cilvēkam kļūt neatkarīgam, lai dotu iespēju izpausties tam, ko liedz Finanses, - cilvēku talantiem un dotībām, ārpus normām un standartiem, nepārtrauktā sevis pārvarēšanas procesā. Autonomu attīstību veicina mācīšanās vienam no otra, pētniecība un sava amata meistarības izkopšana, nepiekrist patērēt to pašu, ko visi citi,  lietot vienus un tos pašus darbarīkus, izmantot vienus un tos pašus risinājumus, vienu un to pašu pieeju atšķirīgām problēmām. Ievērojot mēru un mērogu, pašattīstība neļauj šķiest enerģiju patērēšanai pasaulē, kur hipertrofijas un spekulācijas tiek uzskatītas gandrīz par normu.

Patērēšanā neizšķiestā enerģija ļauj attīstīt „solidāras autonomijas vitālo enerģiju", lai pretotos globalizācijas-vispārināšanas radītajām izšķērdībām. Tipisks piemērs ir veselības pakalpojumu radītās izmaksas, veselības darbiniekiem multiplicējot diagnostikas testus un pārbaudes, lai pasargātu sevi no potenciāliem tiesu darbiem vai gūtu labumu no medicīnas finansializācijas. Mērķis ir mazināt riskus, un no darbinieka paša morāles atkarīgs, vai medicīnas juridiskošana nesīs viņam turību, vai arī pilnīgi otrādi, izsmels spēkus, nepārtraukti domājot par sevis aizstāvēšanu potenciālu sūdzību gadījumā. Tā visa enerģija aiziet patērēšanai, un Sistēmu nevarēs regulēt, kamēr pacienti un ārstējošie nerespektēs cilvēka vitālo enerģiju un nesāks uzdot viens otram jautājumus, kopīgi meklējot risinājumus problēmām, izturēsies kā pētnieki, nevis kā automāti. Autonomijas un savstarpējās solidaritātes radītā vitālā enerģija ir nepieciešama autonomai attīstībai, tāpēc jaunais laikmets jānosauc par solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmetu, kas aizstās industriālo ēru. Jauno laikmetu raksturo pašattīstība, pašregulācija, lai saglabātu cilvēci un ļautu tai progresēt. Cilvēka rīcībā jābūt līdzekļiem, lai viņš varētu būt savas attīstības pašnoteicējs. Pētnieks vai sava amata meistars ir autonoms un tai pašā laikā saistīts ar pārējiem, lai pārraidītu vai saņemtu solidāras sadarbošanās vitālo enerģiju. Tā cilvēks ir glābts no Finanšu patērnieciskuma radītā dzīvnieciskuma un automatizācijas.

Kopienas dzīve vairs netiek organizēta kā hipermārkets, bet gan drīzāk kā bišu strops, kur sadarbojas pētnieki un amata meistari („ruche de coopérations").

Cilvēks atgūst pašcieņu, viņu uzskata par to, kas viņš patiesībā ir – radoša būtne, nevis tukša vieta aiz pārdodamo pakalpojumu un preču plauktiem. Nometnei jādara gals, lai veidotu Kopienu, jo pašattīstība prasa laikā un telpā ilgt-spējīgu demokrātiju, apvienojot visas pasaules pētniekus. Patiesībā pilsoņu Kopiena, „sadarbības strops" ir vitālās enerģijas spēkstacija; tai nav pieņemams hipermārkets un neizbēgamā virzība uz automatizāciju un dehumanizāciju. Tā ļauj atdzimt vietējai ražošanai un jaunradei, saraujot globālās loģistikas un piegādes ķēdes. Tiek izbeigta vieglprātīga resursu šķērdēšana, par ko vienmēr galu galā bija spiests samaksāt patērētājs. Tas nekādi vairs nebija pieņemams, un tāpēc patērētāji atteicās no pilsoniskās līdzdalības Finansēs. Patiesībā, apmaiņā pret izdevīgākām cenām, viņiem bija ne vien jākļūst par zaļās enerģijas ražotājiem, bet arī jākompensē citur likvidētās (bieži vien viņu pašu) darbavietas. Izpētot Sistēmas pilnās izmaksas, kļūst skaidrs, ka iedzīvotāji nebija patiesie labuma guvēji, jo galu galā bija spiesti atvērt savus makus un aizņemties, lai it kā veicinātu (nenovēršamo) patērēšanas pieaugumu un maksimāli izvairītos no krīzes. Lietas attīstījās tā, ka cilvēki vairs pat nespēja pieļaut domu par turību; bija jāpieņem Finansēm izdevīgā slīdēšana nabadzībā. Cilvēku pirktspēja samazinājās, tai pašā laikā lielveikalu peļņa stabili auga.

Patērētājiem kļuva skaidrs, ka izšķērdība skar ne tikai finanšu darījumiem pakļautos (energo)resursus, bet arī un pat vēl vairāk – vitālo enerģiju, atņemot dzīvību teritorijām un cilvēkiem.

Patieso situāciju vairs nevarēja noslēpt, pat ne ar miglainām diskusijām par šķietamu mazāku stratēģiski-politisku atkarību, ko var panākt, būvējot gaisa, jūras vai sauszemes loģistikas maģistrāles, kā arī cauruļvadus. Mērķis bija iegūt bijušo pilsoņu, tagadējo patērētāju, uzticību, ka, neskatoties uz augstajām izmaksām, Finanšu mehanizētā barošanas sistēma nekad neapstāsies un apgādās viņus, šķiežot materiālo un netaupot cilvēkus. Lai nepieļautu vitālās enerģijas izšķiešanu, cilvēkiem jāciena vienam otru patiesā, nevis finansializētā jeb finanšu operāciju cauraustā, demokrātijā. Stiprinoties autonomijas un pašpietiekamības garam, cilvēki atklāj un novērtē viens otra jaunradi un oriģinalitāti, kas palīdz attīstīt kultūras daudzveidību. Pateicoties cilvēku emancipācijai, tiek novērtētas viņu spējas rast risinājumus, kas ierobežo vitālās un līdz ar to arī finansializētās enerģijas šķiešanu, ļaujot samazināt ekoloģiskās, sociālās un sabiedriskās investīcijas. Līdz ar to vairs nepietiek ar Sistēmas korekcijām; tā jāmaina pilnīgi un galīgi, ņemot vērā nesamērīgi augstās izmaksas un zemo efektivitāti.

Dzīves veids mainās: no patērētājiem cilvēki kļūst par radītājiem un vairs nepiedalās centralizēti izplānotā nometņveidīgā pasaules iekarošanā; viņi tagad pieder decentralizētai pilsoņu Kopienai, kur var pastāvēt dažādas dzīves formas. Vitālās enerģijas līdzdalības demokrātijā ikviens ir atbildīgs par sevis paša un savas teritorijas attīstību.

Ikvienam jāsaprot, ja viņš nesniegs pietiekamu ieguldījumu savas Kopienas autonomijas nodrošināšanā un tikai prasīs solidaritāti no citiem, Kopiena nonāks vitālās enerģijas parādos.

Katram pašam jānovērš izšķērdība. Pilsoņu Kopienas darbībai nav nepieciešama hierarhija, tikai sadarbošanās, izšķērdību mazinot līdz minimumam. Lai Kopiena varētu primāri nodoties radīšanai, kopīgiem spēkiem jāatbrīvojas no rutīnas. To var izdarīt, ikvienam iesaistoties „sabiedriskā dienestā" ikdienas darbu veikšanai, uzskatot Kopienu par savu ģimeni tikai lielākā mērogā; solidāra sadarbība ļaus ikvienam atlicināt vairāk laika radīšanai. Ja katrs veltīs kaut nedaudz laika „sabiedriskajam dienestam", visiem kopā paliks vairāk laika Radīšanai. Pilsoņu Kopienas virzītājspēks ir visu tās locekļu tieša un konkrēta iesaiste Kopienas attīstībā. Kā orķestrī, kur ikviens un visi kopā iegulda savu vitālo enerģiju. Un šādā sadarbībā beigu beigās izzūd atšķirības starp lielu vai mazu ieguldījumu. Neviens vairs neskatās uz citiem no augšas, jo sadarbojoties tiek novērsta nevienlīdzība, solidarizējoties pāri robežām un pretojoties hipertrofijām, kas bremzē sadarbību. Lai pasaule attīstītos, vitālā enerģija to apasiņo, plūstot no vienas Kopienas uz otru; tā novērš sadarbībai nepieciešamo resursu izšķiešanu un vairs nepakļaujas Finansēm un patērēšanai. Tas nav industriāls, bet gan humāns organizācijas veids. Un šeit attīstības spirāle ir augšupejoša cilvēka, radīšanas, teritoriju un pasaules progresam. Mazliet par vēlu ir nākusi sapratne, ka progress līdz šim bija vērsts uz Finansēm, izmantojot „jaudīgus" enerģijas veidus, zirgspēkus, lai dominētu.

Pilnīgi pretējo prasa uz cilvēku vērsts progress – pilnībā izmantot „simpātijas" enerģiju potenciālu, lai valdītu simpātijas un mīlestība vienam pret otru un pret dabu, un solidaritāte.

Ja karš varēja veicināt, saskaņā ar finansistu viedokli, pirmā tipa progresu, tad no otrā tipa progresa dzimst un plaukst miers. Eiropa-hipermārkets saglabājusi pieslēgumu pasaules enerģijai, ko tā nespēj kontrolēt; Eiropas apgāde ir no tās atkarīga. Eiropas attieksme nevar būt citāda, kā vien agresīva, kamēr vien tā pūlēsies saglabāt dominanci, jo pārstāv lielu noieta tirgu. Eiropa, protams, to izmanto, taču šī dominance nav mūžīga, ņemot vērā Krīzi un Eiropas pirktspējas kritumu, kas liek pārorientēties uz citiem tirgiem. Varētu pienākt brīdis, kad, pateicoties vitālās enerģijas izplatībai, Eiropai pavērtos ceļš uz „cilvēku, cilvēka un dabas savstarpējo simpātiju progresu". Tad tā pievērstos Eiropas vēsturē tik ļoti gaidītajai iekšējai samierināšanai un vienotībai. Un vēl vairāk, Eiropa piedalītos nevienlīdzības novēršanā kontinenta un pasaules mērogā, kas noteikti būtu jādara, beidzoties brīvajai tirdzniecībai un iestājoties solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmetam. Brīvi pārvietotos nevis preces un pakalpojumi, bet gan idejas, zināšanas, prasmes un cilvēki.

Eiropa veido Solidāru Valstu Apvienību ne vienreizēja patēriņa, bet gan ilgstpējīgai pasaulei. Tā vairs nav ne Finanšu, ne lielveikalu un pat ne arī specializētu lielveikalu Eiropa.

Tā kalpo brīvībai, zināšanām un prasmēm, jaunai Apgaismībai. Tad Eiropa arī sapratīs, ka nedrīkst vairs savas impēriskās tieksmes slāpēt, bet gan, kā teiktu psihiatri, ārstēt tās, lai 21. gadsimtā nevajadzētu apspiest un kompensēt šīs dziņas tā, kā tas notika 19. gadsimta beigās un visa 20. gadsimta garumā.

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti