Gustavs Terzens: Ar kādām sajūtām tu, Māra, dzīvo un sagaidi 24. februāri? Vārds "sagaidīt" gan nav varbūt īstais, mēs to negaidām.
Māra Poļakova: Mēs negaidām, mēs, skumju nomākti, lūkojamies uz to, ka ir pagājuši jau divi gadi, un gals tam visam nav redzams. Tas ir visšausmīgākais. Nezinu, man nāk virsū mazdūšība, kurai es ļoti cītīgi pretojos ar [dzejnieka Sarhija] Žadana izteikto domu. Viņam reiz intervijā jautāja, vai viņš domā, ka Ukraina uzvarēs. Pirms gada vai pat pusotra. Viņš teica, ka viņš nepieļauj citus variantus, un, protams, ka Ukraina uzvarēs, citādi viņš būtu kā peldētājs jūrā, kurš vairs netic, ka eksistē krasts. Ukrainas uzvara ir tāda pati konstante kā jūras krasta esamība, kad tu peldi jūrā. Es mēģinu tā par to domāt.
Es vienā sarakstā saskatīju ap 190 literārajiem darbiem, ko tu esi tulkojusi kopš tavas profesionālās darbības sākuma. Nevienā no šiem laikam nav bijis tāds konteksts kā šos pēdējos divus gadus, un nupat šī grāmata ir nākusi klajā. Kā tev kā tulkotājai pietiek spēka un spējas noturēties līdzsvarā, tulkojot konkrētās autores esejas?
Tā ir pienākuma apziņa. Es nezinu, tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā arī misijas apziņa.
Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs. Neviens cits manā vietā neizstāstīs to, ko Oksana Zabužko ir rakstījusi un ko viņa ir izklāstījusi.
Tas man šķiet tik svarīgi – viņas analīze, viņas skatījums, tas konteksts, kurā viņa spēj un prot ielikt notikumus – gan vēsturiskus, gan kultūras notikumus, ka nav jautājumu par to, kā es to spēju un kā man tam pietiek spēka. Man tas vienkārši ir jāizdara, citādi mūsu saprašanā, mūsu zināšanās par to, kas notiek šobrīd, būs diezgan liels caurums – bez šiem Oksanas Zabužko tekstiem, bez konteksta, ko viņa iedod savās esejās.
Šeit noteikti jāpiebilst tas, ka pēc to blīvuma un kontekstuālās noslodzes, kas ir tekstā, katra eseja prasītu atsevišķu lekciju. Bet, lai tas nemulsina klausītājus, šie nav akadēmiski teksti, šie drīzāk ir teksti, kas mūsu vietā izdara milzīgu darbu. Lasot Oksanas Zabužko tekstus, ir sajūta, ka es pēkšņi kaut ko uzzinu, ka esmu tuvāk kaut kādai izpratnei. Lūk, latviešu izdevumā viena no divām esejām, kas nākusi klāt, ir "Ko var mācīties no lielā blefa", un man jāsaka, ka mēs jūtamies tādi kā skolnieki Oksanas klātbūtnē.
Es gribētu nolasīt tās pēdējos vārdus: "Ir cerība, ka tādu atskārtušo tagad kļūs vairāk, jo ceļu bumbām un tankiem vienmēr nolīdzina grāmatas, un patlaban esam kļuvuši aculiecinieki tam, kā miljonu likteni izšķir lasāmvielas izvēle. Pēdējais brīdis kārtīgi izrevidēt savus grāmatu plauktus." Viņas tekstos kritiku dabū gan Brodskis, gan Tolstojs, gan Dostojevskis, un sabiedrība nav nošķirta no šīs literatūras. Vai mēs spēsim Oksanas vadībā izrevidēt savus galvā esošos grāmatu plauktus?
Es ļoti ceru, jo gan Zabužko, gan citi ukraiņu autori ir supervērtīgi, manuprāt, tādēļ, ka viņi lieliski pārzina, lūk, šo krievu literatūru, krievu autorus, bet viņiem absolūti nav ne bijības, ne bijāšanas viņu priekšā. Viņi nedveš – o, Bulgakovs, o, Brodskis. Viņi redz šos rakstniekus un viņu tekstus tādus, kādi tie ir. Arī ar labajām īpašībām, jo pat visnotaļ iznīcinošajā esejā par Brodski viņa piemin un uzskaita tos dzejoļus, kas, viņasprāt, būtu iekļaujami kaut kādā tādā pasaules literatūras šedevru antoloģijā, bet tas viņai absolūti netraucē redzēt visus tos aspektus, kuros Brodskis domā kā visprastākais krievu imperiālists, kam galvā ir ļoti maz sajēgas par..
Vārds "šovinists" brīžiem pat tiek lietots.
Jā.
Par dzirdi pasaulē: vai mēs dzirdam Ukrainas balsi, kas šajā caururbjošajā esencē redz to "kolosālo, nesaprotamo krievu dvēseli", par ko mums ir vienmēr stāstīts, bet tagad ir liels mulsums. Daudzi nevēlas daudz ko dzirdēt, un Oksana min arī kādu sarunu ar sev tuvu inteliģentu, Berlīnē dzīvojošu sievieti, kas tā kā to pilnīgi noraida un saka – nē, tā nav, tā nevar būt. Ko darīt ar šo kurlumu?
Ukraiņu literatūras klasiķim Ivanam Franko ir dzejolis "Akmeņkaļi". Dzejolis ir absolūti fantastisks, bet es to atceros un kādreiz pieminu viena motīva dēļ. Tātad notiek tā, ka ir pie milzīgas klints piekalti tūkstošiem cilvēku, un viņiem rokās ir cērtes, un no debesīm skan balss – drupiniet šo klinti. Un viņi ar apziņu, ka šo klinti nesadrupinās ne savas dzīves laikā, ne varbūt viņu bērnu dzīves laikā, viņi visi paceļ cērtes un sāk drupināt šo klinti, lai nolīdzinātu ceļu tām paaudzēm, kas nāks pēc tam. Lūk, par to nezināšanu un nedzirdēšanu – vajag drupināt mazpamazām. Ar pacietību, ar neatlaidību, ar spītu. No manas puses drupināt, no tavas puses lasīt.
Jā, no mūsu puses lasīt. Acīmredzot Rietumos vismaz ar šo vienu eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", jo tā ir presē publicēta, kaut kādu troksni Oksanai ir izdevies izraisīt, bet presē teikts, ka troksnis sacēlies "Rietumu slāvistikā". Ko šis jēdziens nozīmē?
Slāvistika – ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos. Te es varu pieminēt savu mīļo alma mater – Jeruzālemes Ebreju universitāti, [kurā] ir bijusi rusistika ar dekoratīvu citu slāvzinību piešprici. Proti, tas, kas saucas slāvistika, lielākoties bijusi dižās krievu kultūras studēšana, un visas pārējās slāvu valodas, vēstures, literatūras nav bijušas pat pabērni, bet labākajā gadījumā pieminētas pirmajā kursā, ievada nodarbībās.
Blakus eseju tulkojumiem ir arī tavs titāniskais darbs, jo tu esi personu rādītāju izveidojusi – apkopojusi Oksanas Zabužko pieminētās personas cauri tūkstošgadei Ukrainas kultūrā. Tā ir tava iniciatīva?
Personu rādītājs bija mana iniciatīva, jo man bija sajūta, ka es nevaru atstāt šos vārdus vienkārši pieminētus, neparādot to kontekstu, kādā ukraiņu lasītājs viņus zina. Normālā gadījumā man šausmīgi nepatīk ne tulkotāja piezīmes, ne kaut kā citādi papildināt tekstu ar savu "lielo gudrību", bet normālā gadījumā lasītājs, sastapies ar tekstā pieminētu, teiksim, rakstnieku, politiķi vai vēl kaut ko, atver enciklopēdiju vai paskatās vikipēdijā. Bet Latviešu enciklopēdijās, latviešu vikipēdijā mēs, man liekas, par visiem šeit pieminētajiem neuzzinātu pilnīgi neko.
Bet ukraiņu kara bēgles Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" atvēršanas svētki vēl priekšā – otrdien, 20. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, kur tās fragmentus lasīs Latvijas Leļļu teātra aktieri. Izdevniecība "Aminori" grāmatu izdeva 2023. gada nogalē, un tās tulkotāja arī esi tu.
Darja ir milzīgs malacis. Šī ārkārtīgi trauslā, jaunā sieviete, kas ir nolēmusi nebūt upuris, bet darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai atgādinātu, lai stāstītu, lai parādītu, lai pievērstu uzmanību. Es arī aicinu iet uz Ģertrūdes ielas teātri otrdien, vakarā, paklausīties un patiesībā paskatīties uz Darju, jo viņa ir brīnišķīga.
Saki, lūdzu, vai tev dzīvē ir izdevies arī Oksanu Zabužko satikt?
Viņa pērnruden bija Rīgā, un mēs kopā dzērām kafiju.
Kāda ir tā klātbūtne? Tulkot tekstus ir viena lieta, bet tā enerģija satiekoties; kāda tā ir?
Patiesībā es viņu pirmo reizi redzēju, tā teikt, dzīvajā gandrīz precīzi pirms gada Viļņā, lielajā Viļņas grāmatu tirgū, uz kuru es tikai viņas dēļ arī aizbraucu. Viņa ir sīka, maza sieviete. Kad viņa uz skatuves runā, tas ir kaut kāds tāds enerģijas virpulis, kaut kāds tāds savaldīts spēks, kaut kas gandrīz taifūnam līdzīgs patiesībā – tā milzīgā enerģija, kas no viņas nāk, es atvainojos par banalitāti, bet tas lielais gara spēks...
Te ir tas jautājums par to sieviešu spēku, par ukrainiešu spēku. Kur viņas to ņem?
Zini, kā – ja tev ir bērni, tev ir jāvar. Es domāju, ka tas ir tieši tik vienkārši, un diez vai tas ir tikai ukrainietēm raksturīgs. Vienīgi apstākļi un vēsture ukrainietes ir tik nesaudzīgi rūdījuši – šo spēku vairot un kultivēt, un spēku sakopot izšķirīgos brīžos. Varbūt tādēļ tas ir labāk redzams.
Atgriežoties pie tām divām esejām, kas papildina izdevumu latviešu valodā. Viena ir "Ko var mācīties no lielā blefa". Kura ir otrā?
"100 vientulības gadi jeb cik svarīgs ir "story"", tā ir klāt pielikta. Principā bija tā, ka tad, kad es izdomāju šo Oksanas Zabužko eseju krājumu tulkot, mana pirmā ideja bija, ka mēs paņemam gatavu 2020. gadā Kijivā iznākušo eseju izlasi. Bet Oksana Zabužko, kad viņai tika lūgta atļauja, uztaisīja pati savu izlasi, pieliekot šo to klāt un šo to noņemot nost. Tas, ko viņa pielika klāt, teiksim, Baltkrievijas triptihs, tās ir pilnīgi sirdi plosošas trīs esejas par to, kāda šobrīd ir Baltkrievija. Par to milzīgo traumu, ko Baltkrievijai nodarīja katastrofa Čornobiļā. Par joprojām nīdēto, nīcināto un bendēto baltkrievu valodu un kultūru. Man pašai tā pirmā eseja no Baltkrievijas triptiha bija viena no vissāpīgākajām. Kaut kā ir sajūta, ka gandrīz pa dzīvu miesu šī baltkrievu traģēdija trāpa. No pavisam jaunajām viņa tātad pielika klāt eseju par to, cik svarīgs ir "story", ko tu pieminēji. Tā ir par to, ka ukraiņu stāsts līdz šim pasaulē nav izskanējis un tas beidzot ir jāizstāsta, un tam beidzot ir jāizskan, jo kaut ko par nāciju mēs zinām tikai tad, ja mēs zinām tās stāstu – pašas nācijas izstāstītu, nevis samelotu no impērijas ambīcijām.
Kādi ir tavi nākotnes plāni kā tulkotājai? Vai tu vēl tulkosi Oksanu Zabužko?
Es šobrīd tulkoju viņas romānu "Pamesto noslēpumu muzejs", kas arī – kā, man liekas, visa viņas literatūra – ir par to, kā mūsdienas izaug no vēstures. Tajā gadījumā vēsture ir ukraiņu sacelšanās armijā, ukraiņu mežabrāļi. Tā ir viena sižeta līnija, un otra ir mūsdienas, un kā tās abas vijas. Ja es čakli strādāšu, tam vajadzētu iznākt.
