Zootehnikums

Sanita Ločmele un bērni vegāni

Komentārs

Eiropas aizsardzības ideja tik vienkārši nenoslāps

Sīrijas pamiera un turpmāko notikumu attīstība neskaidra

Uģis Lībietis: Sīrijas pamiers – vai ir plāns B?

Šajā nedēļas nogalē būs pagājušas jau divas nedēļas, kopš ASV un Krievija panāca vienošanos par pamiera izsludināšanu Sīrijā. Bija paredzēts, ka gadījumā, ja pamiers noturēsies septiņas dienas, Krievija un ASV sāks koordinēt savas darbības pret džihādistu teroristiem. 

Sākotnēji šķita, ka pamiers darbojas un visas konfliktā iesaistītās puses vairāk vai mazāk ir apturējušas uzbrukumus, bet šīsnedēļas uzbrukums ANO humānās palīdzības konvojam visu ir sagriezis kājām gaisā.

ASV un Krievija ir apmainījušās ar apsūdzībām, incidentā vainojot viena otru, kā arī aktīvi taisnojušās par savu nevainīgumu. Tieši tāpēc Sīrijas pamiera un turpmāko notikumu attīstība nav skaidra.  

ASV un Krievijas atšķirīgie mērķi

Pirmkārt, jāsaka, ka par spīti jau divkāršajam sākotnēji noteiktajam pamiera termiņam uguns pārtraukšanu ne Krievija, ne ASV pagaidām nav oficiāli atcēlušas. Tas nozīmē, ka pamiers vēl darbojas par spīti vietējo kaujinieku grupējumu apgalvojumiem, ka pamiers ir cietis neveiksmi.

Atklāti sakot, jau no paša sākuma par šī pamiera izdošanos šaubas bija ļoti daudziem. Un jāsaka, ka gan Krievijas, gan ASV līdz šim sniegtie argumenti liekas gana ticami – gan ASV apgalvojumi, ka Krievija neuzbrūk vis tikai džihādistu kaujiniekiem, bet arī mērenās opozīcijas spēkiem, gan Krievijas apgalvojumi, ka ASV tā arī īsti nav spējusi nošķirt džihādistus no opozīcijas. Turklāt abas puses nav īsti spējušas vienoties par to, cik un kādu teritoriju tad īsti kontrolē grupējums “Islāma valsts”.

Otrkārt, jau no paša sākuma bija skaidri saprotams, ka gan Krievijai, gan ASV ir pilnīgi atšķirīgi mērķi. ASV vēlas panākt visu konfliktā iesaistīto pušu piedalīšanos sarunās par pārejas valdības veidošanu un Bašara al Asada varas vājināšanos, bet Krievijas mērķis ir stiprināt Asada valdību. Savukārt Asada mērķis bija izmantot pamieru, lai stiprinātu savas militārās un diplomātiskās pozīcijas.  

Un treškārt, daudzi eksperti bija vienisprātis, ka pamiers ir lemts neveiksmei, jo nav nekāda pamiera kontroles un uzraudzības mehānisma.  

Vai tiešām neeksistē plāns B?

Pašlaik gan Krievija, gan ASV apsūdz viena otru pamiera noteikumu pārkāpšanā un uzsver – ja pamiers izgāzīsies, vainojama būs otra puse.

Krievija līdz šim ir paziņojusi, ka nekāda plāna B nav un arī nebūs. Daudzmaz zinot  Krieviju, šādiem apgalvojumiem gan ticēt īsti negribētos.

Savukārt ASV Valsts sekretārs Džons Kerijs ir izteicies, ka prezidentam Barakam Obamam plāns B esot, nesniedzot gan konkrētus piedāvājumus. Pamiera izgāšanās gadījumā jebkāds alternatīvais plāns būs daudz konfliktējošāks nekā diplomātiskās sarunas, tāpēc Sīrijas pašreizējai valdībai būtu jārēķinās ar iespējamām sekām. 

Arī masu medijos ir izskanējusi informācija, ka Savienotās Valstis tomēr pie šāda plāna strādājot. Pagaidām gan nav zināms, kas tieši varētu tikt iekļauts plānā B.

Ir izskanējušas ziņas, ka tas varētu būt mēģinājums atdalīt daļu no Sīrijas teritorijas, kas neatrodas prezidenta Bašara al Asada kontrolē.

ASV vadošās amatpersonas gan šādus minējumus ir noraidījušas, dodot priekšroku papildu sankcijām un militārām darbībām, kas apgrūtinātu Sīrijas valdošajam režīmam un tā sabiedrotajiem turpināt uzbrukumus civiliedzīvotājiem un arī ASV atbalstītajiem grupējumiem.

Vēl viens no iespējamiem variantiem tiek minēta lidojumu aizliegumu zonas ieviešana virs Sīrijas. ASV prezidents Baraks Obama gan šādu iespēju iepriekš ir izslēdzis, norādot, ka tad ASV tiktu ievilkta dziļākā reģionālā konfliktā. Eksperti arī prognozē, ka diezin vai ASV būtu gatava iesaistīties plašākā militārā konfliktā, ņemot vērā to, ka Asada spēkiem atbalstu sniedz Krievija. Citi eksperti norāda, ka lidojumu aizliegumu zona nebūt nenozīmētu arī karošanas aizlieguma zonu.

“Drienaidnieki”  vai “draudnieki”

Man ļoti patīk savulaik jau  pagājušā gadsimta 50. gados radies Krievijas un ASV attiecības raksturojošais vārds “frenemies”, ko latviski varētu tulkot kā “drienaidnieki”  vai “draudnieki”. Ne īsti draugi, ne īsti ienaidnieki.

Visticamāk, abas puses meklēs veidus, kur un kā sadarboties, jo tās abas saprot, ka viena bez otras Sīrijas konfliktu atrisināt faktiski nevar un nevarēs arī turpmāk. Viens no mazākajiem iespējamiem kopsaucējiem varētu būt vienošanās panākšana, ka ASV un Krievijas militārās operācijas Sīrijā vienkārši netraucē viena otrai.

Uz ciešāku sadarbību cerēt laikam tomēr pamata pagaidām nav, jo abu pušu starpā trūkst uzticības, kā arī sarunu procesa caurskatāmības. Arī militārā sadarbība izskatās skaisti tikai uz papīra, taču militārie eksperti jau brīdina, ka Rietumu un Krievijas militārās sistēmas un to komandvadība ir pilnīgi atšķirīga.

Runājot jau plašāk, laikam jāsaka, ka Krievijas un Savienoto Valstu uzskati par pasaules politisko kārtību ir tik radikāli atšķirīgi, ka uz to maiņu tuvākajā laikā pilnīgi noteikti cerēt nav vērts.

Pareizāk sakot, nav vērts cerēt tik ilgi, kamēr Krieviju vada pašreizējais prezidents Vladimirs Putins. Arī no ASV puses, visticamāk, tuvākos dažus mēnešus nekas īpaši nemainīsies, jo priekšā ir ASV prezidenta vēlēšanas, un jau novembra sākumā mēs uzzināsim un varēsim sākt prognozēt to, kāda būs ASV turpmākā ārpolitika pie jaunā prezidenta.  

Vai saspīlējums var ietekmēt ASV vēlēšanas?

Drīzāk jāsaka, ka vēlēšanu iznākums ietekmēs to, kādas būs abu valstu attiecības. Neatkarīgi no tā, kurš kļūs par ASV prezidentu – Donalds Tramps vai Hilarija Klintone, ASV un Krievijas attiecības būs pilnīgi citas.

Tramps nekad nav slēpis savas simpātijas pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, turklāt viņš noteikti varētu censties uzsvērt to, ka Baraka Obamas administrācijas ārpolitika ir bijusi nepareiza un kļūdaina.

Ja Sīrijas pamiers cietīs neveiksmi, Trampa rokās būs kārtējā spēcīgā kārts, ko izspēlēt pret demokrātiem.

Ar Hilariju Klintoni situācija pat ir sarežģītāka. No vienas puses, viņas pieredze ārpolitikā ir milzīga. Taču viņai var nākties skaidroties par Baraka Obamas īstenoto politiku attiecībā pret Sīriju – lai arī iesaistīšanās atklātā konfliktā nenotika, ASV nespēja novērst vairāku simtu tūkstošu cilvēku bojāeju Sīrijā.

Arī attiecībās ar Krieviju Klintones pieeja noteikti būs daudz pragmatiskāka, ņemot vērā to, ka reiz ar attiecību pārstartēšanas politiku Klitnone jau ir nedaudz apdedzinājusi spārnus.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti