Sergejs Pavlovs: 1001 sīkums remontam un dzīvei

“Ņem! Zinu – ūsainajiem var ticēt,” jokojot saka veikala saimnieks saņurcīta izskata  vīriņam ar ūsām, kurš kaut ko noskatījis, bet naudu aizmirsis. Abi smejas, klients apsola samaksāt rīt. Saimnieks ir Āgenskalna tirgus ilgdzīvotājs, zina, kam var ticēt.

Āgenskalna vecajos koka namiņos ir dažādas specializācijas “dīvaini” veikaliņi, kuri introverto Latvijas iedzīvotāju vienlaikus vilina un padara kautrīgu, un galu galā vairākums paiet tiem garām. It kā ir interesanti, taču aptur neskaidra priekšnojauta - atvērsi durvis, kas ved uz noslēpumainajām pasaulēm, bet ārā iznāksi ar vainas izjūtu un jaunu emaljētu kastroli.

Pa mazītiņo Zeļļu ielu, kas atrodas tieši pie tirgus, šauro ietvju un autentisko apaļo bruģakmeņu dēļ sveši tikpat kā nestaigā. Pie vecās koka mājas ir divas koši sarkanas izkārtnes ar dzelteniem burtiem - “Saimniecības preces” un “1001 sīkumi”. Strādā bez brīvdienām, no 9 līdz 18. Durvis parasti atvērtas. Ja ieiet mazajā gaitenī, iziet cauri istabiņai, kurā samestas plastmasas caurules un neatvērtas kastes, viesa acu priekšā paveras saimniecības Alibabas ala. Te ir viss remontam un dzīvei, galvenokārt – mūsdienīgs, bet dažkārt – kā no laika mašīnas. Tualetes poda vāks komplektā ar birstīti un ziepju trauku – viss krāšņā leoparda ādas krāsojumā (18 eiro). Melnzaļi rūtains plastmasas termoss (astoņi eiro). Spilgti oranžs galda modinātājpulkstenis (5,50 eiro). Bet tiem, kuri atceras astoņdesmitos, -  rokas gaļasmašīna no alumīnija (18,50 eiro) un jau pavisam aizmirsts padomju gadžets – olu griezējs. 

 

Telpas netiek apkurinātas, lai gan vēl ir marts. Tāpēc meitene aiz letes ģērbusies jakā un cepurē (vēlāk noskaidrosies, ka viņa ir medmāsas palīdze netālu esošajā pansionātā, bet te vairāk pieskata, lai kaut kas netiktu nozagts). Viņa par kaut ko nesteidzīgi tērzē ar mundru vectētiņu, kam jau pāri 80. Klients? It kā neko nepērk.

Žurnālistikā nostrādātie gadi – tā ir prasme novērot un izdarīt secinājumus. Vectētiņš acīmredzot dzīvo kaut kur līdzās, ienācis papļāpāt par dzīvi. Jautāju pārdevējai – kur saimnieks, vai var vienoties par interviju. Viņa māj ar galvu vectētiņa virzienā – lūk, tas ir viņš. Vēlāk noskaidrošu, ka pensionārs dzīvo Imantā, bet katru dienu brauc šurp uz darbu. Žurnālistikā nostrādātie gadi – tā ir vienkārši iedomība.

Viktoram Skorikam ir 85 gadi (to uzzināšu vēlāk, ielūkojoties “Lursoft”). Padomju armijā nodienējis 35 gadus – šeit, Latvijā. Pēc neatkarības atgūšanas palicis, strādājis par inženieri Restaurācijas pārvaldē, pie Sergeja Meierovica. “Viņš taču ir tā paša Meierovica pēctecis, zināt? Rundāli atjaunojām, Aglonu, Pēterbaznīcu, daudzas citas baznīcas. Es atbildēju par aprīkojumu. Tur bija visi vecmeistari, daudzi bija atbraukuši no ārzemēm. Viens bija atslēgu meistars, viņš vēl Ulmanim seifus atvēra. Atveda uz Latviju pusvagonu ar dokumentiem, kuros bija aprakstītas atslēgas, kas derēja visām pasaules slēdzenēm… Pēc tam tirgojos ar mēbelēm, kancelejas precēm. Bet 1998. gadā satiku paziņu, kura paaicināja strādāt tirgū.”

Deviņdesmitie bija laiks, kad internets “cilvēkiem” tikai sākās, jēdziens startup porn vēl nebija parādījies un katra trešā uzņēmuma dibinātāji neapgalvoja, ka arī viņi darbību sākuši “garāžā”, tas ir, no nulles. Bet šajā gadījumā, pēc visa spriežot, gandrīz tā arī bijis. 1998. gadā Viktors Skoriks nolēma tirgoties ar visādiem sīkumiem būvniecībai un remontam un nomāja vienu kvadrātmetru pie Āgenskalna tirgus vārtiem – tieši tik daudz, lai varētu novietot savu galdiņu. Tas maksāja grašus, bet vieta bija rosīga. Pat pēc 22 gadiem, atminoties, kā ieguva savu “zelta metru” pie vārtiem, Viktors staro lepnumā un viltīgi smaida. Gluži kā Bils Geitss, atceroties, kā noslēdza gadsimta darījumu ar IBM, pēc kura viņš un MS-DOS iekaroja pasauli.  

Stāsti par kādu, kurš varējis kļūt (gandrīz kļuvis) par miljonāru, mazajā biznesā nav nemaz tik reti, kā var šķist. Tāds stāsts ir arī Viktoram, un tas skan šādi: “Lūk, durvju slēdzenes plauktā, redzat? Tās izgatavoja Krievijā, bet mēs šeit bijām vienīgie pārdevēji, monopolisti. Kad rūpnīcu slēdza, man piedāvāja izpirkt visas viņu rezerves par 90 tūkstošiem eiro! Slēdzenes! Durvju!” (Aptuveni ar tādu izteiksmi kino saka “Zelts! Briljanti!” – S.P.) Man nebija tik daudz naudas. Tagad būtu jau miljonārs, protams,” veikaliņa “1001 sīkumi” saimnieks nopūšas un aizdomājas par kaut ko savu. Pārjautāju – cik tad tur bija slēdzeņu par 90 tūkstošiem? Viktors no iluzoriskā “ja būtu” atgriežas drūmajā ikdienā: “Nezinu gan, daudz…” Taču mēs esam novirzījušies no stāstījuma gaitas, par slēdzenēm bija pēc tam, bet sākumā…

Tirdzniecība 1998. gadā izvērtās rosīga, un drīz vien Viktors Skoriks sāka nomāt otru galdiņu. Pēc tam – divus kioskus, turpat. Un pagrabu 1914. gadā celtajā tirgus ēkā (arhitekts – Reinholds Šmēlings), kur glabāt preci. Viņš teic, ka pieprasījums nav īpaši krities pat tad, kad būvmateriālu tirgu ieņēmuši tādi giganti kā “Depo” un “K-Rauta” (vēlāk tā kļuva par “K Senukai”). “Bija pastāvīgie pircēji, cilvēki, kas vecāki par 20 gadiem, mūs zināja. Turklāt firmas pie mums veica palielus pasūtījumus. Solīdus pasūtījumus. Viss sabruka pirms diviem gadiem, kad mēs pārcēlāmies uz šejieni… Bet kur gan citur lai mēs būtu pārcēlušies?...” 

Vēlāk pārbaudīju “Lursoft” datubāzē: patiešām, līdz 2015. gadam Viktora firma strādājusi ar sīktirgotājam visai pieklājīgu apgrozījumu – 66 tūkstošiem eiro - un ar četriem darbiniekiem. Taču 2018. gada janvārī tirgu slēdza remontam, vecos nomniekus palūdza aiziet. Skoriks pārcēlās uz savām pašreizējām telpām Zeļļu ielā, burtiski 100 metru tālāk. Un zaudēja. Garāmgājēju te ir maz. Apgrozījums 2018. gadā – 572 eiro.

“Kad būvēja tirgus ēku, nevarēja paredzēt, ka pēc simt gadiem tur stāvēs smagie ledusskapji un saldētavas. Grīda sāka ieliekties. Eksperti uzskatīja – ja viss sabruks, upuru var būt vairāk nekā Zolitūdē. Arī Sergejs Meierovics, kuru pēc “Maxima” traģēdijas iecēla par avārijas situāciju galveno ekspertu, teica – nē. Un pēc Zolitūdes visi piekrita, ka nē.” 

Klausos Viktora stāstu jau minūtes divdesmit, kad ienāk jau otrais (pēc ūsainā) apmeklētājs, glīta sieviete vecumā virs trīsdesmit gadiem. Viņai vajadzīga tepe, un plauktā tieši atrodas pēdējā kārba. Apmēram divi eiro. Maksājumu kartes veikalā nepieņem, un kliente aiziet, lai izņemtu naudu bankomātā. Drīz viņa atgriežas.

“Dažkārt visas dienas garumā ienāk trīs cilvēki. Ja desmit cilvēku – tā ir norma. Krities apgrozījums, pircēji nezina, ka mēs uz šejieni esam pārcēlušies. Kad mūs atrod, saka - ak, cik labi, ka jūs šeit esat! Bet tie ir pāris cilvēku dienā. Situācija ir pa pusei kritiska. Viena pārdevēja trīs mēnešus nostrādāja un aizgāja. Var uzskatīt, ka algas nav, pie mums tā atkarīga no apgrozījuma. Un ne katrs var šeit strādāt, jāorientējas sortimentā, jāzina, kam kuras skrūves un uzgriežņi domāti. Kad bijām tirgū, noteikti ienāca simt cilvēku dienā. Viss Āgenskalns uz turieni nāca, turklāt mums bija līgumi ar remontdarbu firmām. Tagad gribam tur, pie tirgus, izkārt reklāmu. Mēs vienīgie esam palikuši šeit. Agrāk vēl bija veikals “Simba” Kalnciema ielā. To slēdza.”

Tagad Skoriks gatavojas tiesāties ar Rīgas Centrāltirgu – šis pašvaldības uzņēmums agrāk saimniekoja arī Āgenskalnā:

“Atbilstoši likumam mums bija jādod seši mēneši, lai atstātu teritoriju. Bet visus palūdza aiziet mēneša laikā. Kaitējums nav liels – zaudējumi aptuveni divdesmit tūkstoši (vēlāk noskaidrošu, ka summa praktiski sakrīt ar izveidojušos nodokļu parādu – 19 tūkstošiem – S.P.). Rakstīju Rīgas domei, Ušakovam un Burovam. Tirgus ēka – jā, tā bija jāslēdz, par to neviens nestrīdas. Taču kioski – nē. Bet tos nojauca līdz asfaltam. Nu kā tā drīkst…”

Par likumu Viktors runā ilgi un detalizēti, citē noteikumus un apakšnoteikumus, kuri, viņaprāt, nav tikuši ievēroti. Sīki stāsta, kā viņš nopludināts un kā viņam traucēts strādāt, kad ticis asfaltēts ceļš. Divas vēstules prokuratūrai, sešas – policijai, astoņas – Ušakovam un Burovam. “Mēs neesam sūdzībnieki, mēs aizstāvam sevi. Likums ir likums.”

Vai nav apnicis katru dienu braukt šurp no Imantas? Viktors teic, ka sieva nav pret, bet citu radinieku nav. “Un kur tad lai visu šo liek? (Rāda uz plauktiem, kas pilni ar precēm – S.P.). Bet man vēl aiz sienas ir noliktava. Preces šeit visas tās pašas, kas agrāk, tikai apgrozījuma nav. Bet redzat, kāda te grīda?” Viktors dauza ar kāju pa koka grīdu, kas manāmi ieliecas, un 1001 sīkums plauktos mazliet dreb. 

“Labi, ka esmu pensionārs. Šis man tagad ir kā hobijs. Sākām no viena metra, augām… bet tagad tāda lieta.” Vēl gadu izdzīvosiet? “Nez vai.” Slēgsiet veikalu? “Droši vien jā. Lai gan man šeit jau ir vienkārši interesanti, divdesmit gados iegūts daudz paziņu, viņi nāk, sasveicinās…” Viktors rāda uz kastēm piekrautu mazītiņu caurstaigājamu istabiņu tikai kādu trīs kvadrātmetru platībā un saskata neredzamos mērogus: “Lūk, tur, stūrī, mums vajadzēja būt santehnikas nodaļai, - tur, kur stāv caurules. Bet pa labi bija jābūt kanalizācijas nodaļai – tie krāmi tur pagaidām nolikti. Principā pieprasījums pēc visa tā ir. Visi būvē, remontē. Vienkārši reti kurš zina, ka mēs šeit esam.”

Te ienāk vēl viens apmeklētājs, ļoti saņurcīta izskata vīrelis, - tādu tirgus rajonā nav maz. Atpogā jaku (izskatās, it kā jebkurā brīdī būtu gatavs aizbēgt), izvelk divus veikala iepakojumus ar desu: “Interesē?” Saimnieks un pārdevēja, cenšoties neskatīties uz mani, korī atbild: “Nē!”

Varbūt pie tirgus jāpiekar plakāts ar norādi? “Pēc noteikumiem nedrīkst…” saka saimnieks, bet viņa acīs atkal zib viltība: “Mums pa ielu staigā policisti (nav nekāds pārsteigums, burtiski simt metru no šejienes ir Rīgas pašvaldības policijas Zemgales priekšpilsētas pārvalde – S.P.), viņi man deva padomu – uztaisiet kā egles kāju, piestipriniet nūju, pie tās pielieciet spilgtu norādi un nolieciet, kur vajag. Bet, kad policija jums to atnesīs, jūs teiksiet - ai, liels paldies, jūs mums patiešām palīdzējāt, mēs šo rādītāju bijām pazaudējuši, domājām, ka tas nozagts.”

Atvadoties Viktors Skoriks no jauna mēģina saprast, no kāda laikraksta esmu, atkal ilgi klausās paskaidrojumus par LSM.lv un Latvijas sabiedriskajiem medijiem, par internetu, par ziņu portāliem, par televīziju un radio… Beigās pārjautā: “Bet vai raksts būs avīzē “MK-Latvija”?” Un precizē galveno: “Bet tas raksts – vai tas nāks par labu vai par sliktu?” 

Es nezinu.

Tagad, kad regulāri eju virzienā uz Āgenskalna tirgu, kas vīrusa dēļ kļuvis tukšs, pa ceļam nogriežos Zeļļu ielā, kurā nemaz nav cilvēku. Ārā ir aprīlis un ir silti, daži vecās koka ēkas logi ir līdz galam atvērti. Dažkārt tajos meditē šejienes kaķi. Spilgti sarkanās izkārtnes ar zelta burtiem ir savā vietā. Durvis joprojām atvērtas. Man garām ejot, pa tām neviens nav iznācis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti