Māris Rīmenis: Olimpisko spēļu rīkotāju spožums un posts

Līdz Riodežaneiro olimpisko spēļu sākumam nedaudz vairāk par mēnesi. Vai ik dienu masu medijos parādās informācija, ka atkal pabeigta kāda būve, atvērts kāds jauns komplekss un tamlīdzīgi, taču vai ik dienu ir ziņas arī par jaunām finansiālām nedienām. Pēc spēlēm tās noteikti būs vēl lielākas, to rāda vēsturiskā pieredze vismaz pēdējo 20 gadu garumā vairākās olimpisko spēļu pilsētās.

Smaga ekonomiskā krīze ir visā Brazīlijā, un īpaši to tagad izjūt Riodežaneiro štats - olimpisko spēļu rīkošana prasa ļoti prāvus līdzekļus, kurus vēlāk ne vienmēr izdodas atgūt. Daudzi analītiķi pat brīdina, ka ”pastāv totāla sabiedrības drošības, veselības aprūpes, izglītības, transporta un vides aizsardzības sabrukuma risks.”

Olimpiskās spēles noteikti būs, taču - vai tās izdosies un kā tās spēs ”pavilkt” paši brazīlieši, tas gan ir aktuāls jautājums.

Pavisam nesen Brazīlijā viesojās mana kolēģe Sandra Kropa un viņa pēcāk sacīja, ka olimpisko spēļu gaisotne pat pašā Rio tik ļoti nemaz neesot jūtama. Vizuāli to redzot, bet cilvēki sarunās arvien vairāk pieskaras ekonomikas un arī politikas krīzēm. Šie temati pat aizēno futbolu un ja tā, tas jau ir satraucoši.

Tāpat noziedzības līmenis Rio joprojām ir augsts, par ko liecina nesenā Austrālijas sportistu aplaupīšana. Nav ko vainot  tikai brazīliešus, no tiem kas savulaik izvirzīja Rio kandidatūru olimpiskajām spēlēm, daudzi jau vairs nav amatos. Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) pirms septiņiem gadiem ar plašu žestu piešķīra tiesības rīkot spēles Rio un nevis Madridei, Čikāgai vai Tokijai. Sak, tas būs vēsturiski, pirmo reizi Dienvidamerikā.

Pie SOK vadība stūres gan tolaik bija Žaks Roge un nevis Tomass Bahs, daudzu augsto amatpersonu vidū notikušas izmaiņas. Tokija vēlāk ieguva tiesības rīkot spēles 2020.gadā, Čikāga ar Madridi palika bešā. Vai tur būtu labāk vai sliktāk, grūti spriest, taču finansiāli noteikti būtu vieglāk šīs spēles sarīkot, īpaši ASV. Brazīlijai vēl papildus raizes sagādā odu pārnēsātais Zikas vīruss, par ko gan viņi tā īsti nevar uzņemties atbildību, pretlīdzekļu (potes) pagaidām nav. Dažādas organizācijas jau Zikas vīrusa dēļ aicinājušas pārcelt olimpiskās spēles uz citu pilsētu, apdraudējums topošajām māmiņām ir nopietns, taču nekādu izmaiņu nav. Faktiski arī nevar būt, jo diezin vai tik grandiozu pasākumu tik īsā laikā var pārcelt uz citu pilsētu un valsti, ja nu vienīgi uz Pekinu, kur visi objekti ir kārtībā un arī cilvēkresursu (brīvprātīgo) netrūkst.

Atcerēsimies vēsturi. 1996.gada olimpiskās spēles notika Atlantā un nevis Grieķijā, Atēnās par godu mūsdienu spēļu simtgadei. Visu izšķīra nauda, jo Atlantā bāzējas daudzas pasaules multikompānijas, kas (tavu sakritību!) bija arī SOK sponsori – "Coca-Cola", "Delta Air Lines", arī CNN.

Haoss spēļu organizācijā un it īpaši transporta sistēmā, kad dažkārt sacensības kavēja pat sportisti. Terorisma akts olimpiskajā parkā, kliedzošās reklāmas visapkārt. Atlantai tolaik bija daudz mīnusu, sadzīviski ar plus zīmi Atlantu varbūt piemin tikai augstie viesi, kas mitinājās luksusa viesnīcās...

1998.gadā ziemas olimpiskās spēles notika Nagano, Japānā. Laba izvēle, tāpat vietējo iedzīvotāju atbalsts. Daudzas jaunās bāzes tika uzceltas, ievērojot dažādus dabas aizsardzības liegumus un maksimāli integrējot būves vietējā ainavā. Laba kārtība, sirsnīgi cilvēki un vairums aizbrauca ļoti gandarīti. Reizēm vien traucēja vidusmēra japāņu svešvalodu nezināšana, kā nekā Japānā ļoti ilgi bija slēgtā sabiedrība.

2000.gadā olimpiskās spēles Sidnejā, un tās var kalpot par vienu no etaloniem, kā jāsarīko spēles. Saprotams, ka Austrālija ir tālu daudzām nācijām, taču sarīkojums bija grandiozs gan sportā, gan ārpus tā. Plaša kultūras programma, ļoti atsaucīgi skatītāji tribīnēs un arī vietējie iedzīvotāji pilsētā. Viens no krāšņākajiem olimpiskajiem stadioniem vēsturē un šo uzskaitījumu varētu turpināt.

2002.gada ziemas spēles Soltleiksitijā atkal pieder pie tām, kas sajūsmu vairumam neizraisīja. Arēnas visai tālu viena no otras, neliels haoss transporta sistēmā un tādi drošības pasākumi, kas dažkārt nokāva apetīti doties uz kādu objektu. Drošības drakonismu gan var saprast, jo neilgi pirms tam bija 11.septembris un teroristu uzbrukumi ASV. Cita lieta, vai nebija pārspīlējumu, jo žurnālistiem pirms spēļu  atklāšanas ceremonijas pie stadiona drošības rindā nācās gaidīt aptuveni stundas divas vai pat vairāk, līdzīgi arī skatītājiem.

2004.gada spēles Atēnās. SOK it kā atdeva parādu mūsdienu olimpisko spēļu šūpulim. Daudzas problēmas pirms spēlēm, pat neticība par visu objektu pabeigšanu laikus. Pašas spēles gan izdevās un bija labi noorganizētas, tas patīkami pārsteidza. Cita lieta, ka tās iesita pamatīgu robu valsts ekonomikā pēc tam un vairāki olimpiskie objekti vienkārši tika pamesti. Kad mēs ar kolēģu Dāvidu Ernštreitu pēc gadiem diviem apmeklējām olimpiskā parka stadionā futbola spēli Grieķija – Latvija, bijām nepatīkami pārsteigti. Viss pamests, nekopts un pašlaik stāvoklis noteikti ir vēl daudz bēdīgāks. Vienīgais - Atēnas ieguva ļoti labas automaģistrāles, jaunu lidostas ēku, ko izmanto arī šodien, taču finansiāli  spēles bija tās, ka vēlāk veicināja lejupslīdi.

2006.gada ziemas spēles Turīnā bija labi organizētas, ar atsaucīgu publiku, interesantām bāzēm. Slēpošanas centri, tāpat ledus trase, biatlona centrs gan stipri patālu no Turīnas, kas prasīja daudz laika ceļā, bet kopumā laba organizācija. Toties šodien daudzas bāzes vairs nepastāv (tostarp ledus trase), jo izrādījās par dārgu ikdienas uzturēšanai. Atkal ar mīnusa zīmi kopumā.

2008.gads Pekinā  ir kā paraugs spēļu organizācijā. Lai nu kas, bet kārtība un precizitāte bija manāma ik uz soļa, arī pašu ķīniešu atsaucība.

Lieliskas bāzes, tāpat izcils sacensību apmeklējums no vietējo līdzjutēju puses. Jā, varbūt nedaudz mazāk tūristu kā citviet, bet iemesla satraukties par drošību un kārtību nebija. Bāzes arī šodien tiek plaši izmantotas, olimpisko stadionu – ”Putna ligzdu” ieskaitot. Pekinā bija arī teicami organizēta drošības pārbaudes sistēma, kas nebija uzbāzīga, bet gan efektīga. Jā, Pekinā notika  uzbrukums amerikāņu tūristiem un volejbola delegācijas pārstāvjiem, taču tas pilsētā, nevis kādā olimpiskajā objektā. Kur ir miljoni, vienmēr būs kāds pārgalvis, bet kopumā spēles izdevās, lai ko var runāt par cilvēktiesībām valstī, ekoloģiju u.tml.

2010. gada ziemas spēles Vankūverā arī var kalpot kā viens no labākajiem paraugiem. Daudzi olimpiskie objekti jau sen pirms spēlēm bija uzcelti. Pirmo reizi bija divi izteikti atsevišķi ciemati – kalnu (Vistlerā) un pilsētas (Vankūverā). Arī attālums starp tiem nebija tik milzīgs, un spēļu rīkotājiem kopumā sarīkojums izdevās. Ar ļoti lielu vietējo skatītāju interesi, turklāt ar teicamiem kanādiešu panākumiem daudzos veidos. Nāves gadījums kamaniņu sporta treniņos ir tikai kā atsevišķs negadījums, par ko atbildība jāuzņemas arī trases starptautiskajiem projektētājiem, kas darbojās pēc principa, ka tik vēl ātrāk un sarežģītāk.

2012.gads Londona. Pretēji nelielām bažām par iespējamu haosu tik lielā pilsētā un ievērojamiem drošības draudiem, spēles izdevās lieliskas.

Atkal daži atsevišķi incidenti (kāda riteņbraucēja sabraukšana pie mediju centra), bet tie nespēja aizēnot lielisko gaisotni, tāpat sporta bāzes. Londonā varēja patiesi vērot līdzjutējus no visas pasaules, un tā bija izteikti neparasta svētku sajūta jau tā multikulturālā pilsētā. Nav dzirdēts, ka pašai Londonai tagad būtu grūtības ar kādas bāzes apsaimniekošanu, lai gan viss olimpiskais parks tika uzcelts līdz tam pamestā vietā netālu no Stratfordas stacijas.

2014.gada ziemas spēles Sočos radīja divējādas sajūtas. It kā viss noorganizēts un cilvēki laipni, bet sasteigts un nepatiess. Daudz ko celtnieki pabeidza vēl spēļu laikā (žurnālistu ciemati, ielu segumi, ietves), visur jūtami celtniecības darbi. Toties Krievija spēles sarīkoja ar vērienu un tikpat vērienīgām bāzēm, no kurām daudzas jau vairs netiek izmantotas. Te nemaz nerunāsim par pašu spēļu iegūšanu, aizdomām par korupciju, tāpat iekšējo korupciju spēļu būvniecībā. Plus vēl lielā aizdomu ēna pret visiem ārzemniekiem, kas savus fotoaparātus, telefona kameras vai videokameras pagriezuši ne pret fasādes pusi. To dažkārt izbaudījām arī mēs, un tās bija visai interesantas sarunas, kādēļ tad mēs nevaram, teiksim, trasē filmēt kalnu nogāzi un pašiem runāt kamerā uz tā fona. To, ka kalnos čum un mudž ar drošībniekiem, jau varēja redzēt tāpat, un tā būtībā ir arī citās spēlēs.

Vai Rio būs pie pozitīviem vai negatīviem piemēriem, redzēsim jau vēlāk. Pirmais iespaids būs jau pašās olimpiskajās spēlēs, bet gala secinājumus tomēr var izdarīt tikai dažus gadus vēlāk. Tikai tad var redzēt, vai šīs grandiozais sarīkojums nācis par labu arī pašai pilsētai (valstij) vai nē. Mūsdienu olimpiskās spēles ir tik grandiozas, ka ne katra pilsēta spēj pavilkt tādu vezumu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti