Latvijā uzticēšanās Saeimas darbam dažādās aptaujās variē robežās no 17-22%. Jauniešu vidū tā ir vēl zemāka - ap 12%. Tikai piektā daļa Latvijas iedzīvotāju var apgalvot, ka uzticas cilvēkiem, kuri ir ievēlēti, lai pieņemtu iespējami labākos lēmumus un likumus, lai plašā mērogā sekotu līdzi valstī notiekošajam un atbilstoši reaģētu. Ko dara pārējās četras piektdaļas? Apmierināti ar Saeimas darbu viņi nav (to daļēji apliecināja arī pagājušā gada vēlēšanas, kurās aptuveni 40% balstiesīgo vienkārši nepiedalījās), taču - ko iesākt, arī īsti nezina. Protestēt? Rakstīt niknus komentārus internetā? Dusmoties un gānīties draugu, paziņu lokā? Vai tam vispār ir kāda jēga? Labi zināms, ka publiska konfrontācija ir visai nepatīkama, atklātus konfliktus spēj godam „turēt” tikai retais, un tā vien šķiet, ka daļa mūsu deputātu ir uzaudzējuši tik biezu ādu, ka pat visspraigākās un argumentētākās diskusijas nespēs mainīt viņu uzņemto kursu.
Uzticēšanās ir smalka lieta. Uzticēšanās ir tā, kas palīdz lietām notikt, rada drošu vietu izaugsmei, ļauj izteikt un uzklausīt kritiku, un justies drošam, ka kļūdu gadījumā tevi nenomētās ar akmeņiem. Uzticēšanās palīdz sasniegt kopējos mērķus un ir kā publisks resurss, kas strādā mūsu visu labā un kuru atsevišķi indivīdi un grupas var vai nu vairot, vai arī iztērēt un noplicināt. Jebkurš puslīdz veiksmīgs vadītājs apliecinās, ka, lai komanda strādātu, lai darījumi notiktu, lai mērķi tiktu sasniegti, nepieciešama uzticēšanās - abpusēja ticība un paļāvība tam, ka katrs strādā kopējā, nevis tikai sava personīgā labuma vārdā.
Ticība, ka otrs “neapčakarēs”. Vai to var šobrīd attiecināt uz Saeimas un Latvijas sabiedrības attiecībām? Diez vai.
Pagājušajā gadā publicētais pētījums „Cik demokrātiska ir Latvija? Demokrātijas audits 2005-2014” atklāj arī citus satraucošus ciparus – 81% pētījuma aptaujas respondentu uzskata, ka cilvēki augstos amatos domā vairāk par savu nekā sabiedrības labumu. 88% savukārt ir pārliecināti, ka iespējas ietekmēt Saeimas un valdības lēmumus ir mazas. 67,8% uz jautājumu „Vai jūs varētu kaut ko uzsākt, ja valdība pieņemtu sabiedrības interesēm pretējus lēmumus?” atbildējuši – „Nevarētu neko uzsākt”. Skumja aina. Vai par iemeslu šādai statistikai ir tie, kas ir ilgstoši bijuši pie varas un pievīluši tautas cerības? Vai arī paši cilvēki, kuri uzskatījuši, ka pietiek vienreiz aiziet nobalsot par to partiju un kandidātu, kurš pirmajā (vai pēdējā) brīdī šķiet mazākais ļaunums, nemaz napainteresējoties ne par partiju padarītajiem un nepadarītajiem darbiem, ne par atsevišķu kandidātu paustajiem un (ne)piepildītajiem solījumiem?
Kāpēc Saeimas (atsevišķu frakciju un deputātu) nevēlēšanās ieviest atklātas Valsts prezidenta vēlēšanas ir vēl viena būtiska epizode šīs savstarpējās uzticēšanās graušanas procesā? Tādēļ, ka atklātība, caurspīdīgums un iespēja pārliecināties, ka lēmumu pieņēmēju teiktais saskan ar viņu darbiem, ir viens no uzticēšanās stūrakmeņiem. Vienkāršiem vārdiem sakot - “es redzu un zinu, ko tu dari, un nepieciešamības gadījumā varu pārbaudīt, ka tu esi turējis savu solījumu un strādājis mūsu visu labā”.
Vēlme kaut ko būtisku slēpt vienmēr radīs aizdomas un augsni spekulācijām par šaura personu loka interešu “bīdīšanu”, īpaši, ja ir runa par tik sensitīvu jautājumu kā Valsts prezidenta vēlēšanas.
Diemžēl jau šobrīd šāda veida aizdomu saistībā ar Saeimas un deputātu darbu ir tik daudz, ka aizklāts Valsts prezidenta balsojums šī gada jūnijā plaisu starp tautu un lēmumu pieņēmējiem padarīs vēl lielāku.
Kā dzīvot, kā būt? Ko ikviens var darīt, lai cienījamās 100 Gudrās Galvas “turētu pie vārda”?
Pirmkārt, ir vērts kritiski sekot līdzi Saeimas un deputātu darbam. Neiekrist uz lētu populismu, un nedomāt, ka tāpēc vien, ka kāds Saeimā ir ienesis kameru un filmē, tagad jūs zināt, “kā viss pa īstam ir”.
Kāds nesen saistībā ar šo pašu atklāto Valsts prezidenta balsojuma noraidīšanu bija ietvītojis - “Būs aitas, būs cirpēji. Nebūsim aitas!” No sirds pievienojos šim aicinājumam.
Otrkārt, nepalieciet malā un nenorakstiet viena cilvēka (jūsu) balss vai rīcības spēku. Saeimas komisiju sēdes teorētiski var apmeklēt ikviens. Deputātiem vēstules var rakstīt ikviens (vēlams ar vārdu, uzvārdu, personas kodu, dzīvesvietas adresi - lai saņemat atbildi!). Piemēram, jūs varat iepazīties un parakstīties par kādu no iniciatīvām portālā ManaBalss.lv vai ierosināt savējo! Iespējas ir - jā, tas prasa kapacitāti un laiku, bet kaut ko lietas labā darīt var ikviens.
Treškārt, atcerieties par jūsu iemīļoto deputātu darbiem un nedarbiem, lai nākamajās vēlēšanās varētu izdarīt jau daudz informētāku izvēli. Projekts “Deputāti uz delnas!” varētu šai ziņā būt noderīgs rīks un iedvesmas avots.
Zaudētā uzticēšanās nevar atjaunoties uzreiz. Tam vajadzīgs ne vien laiks, bet ļoti nopietna pieeja un vēlme no abām iesaistītajām pusēm. Taču, kamēr savstarpējā uzticēšanās vēl nav Saeimas un Latvijas sabiedrības stiprā puse un kamēr Saeima nav radījusi nepārprotamu iespaidu, ka strādā visu Latvijas iedzīvotāju labā, mēs vismaz varam mēģināt darīt visu, lai Latvijā valsts mērogā labas lietas notiek arī bez tās.
